STATISTIKA
1949. gadā no 25. līdz 29. martam no Latvijas 33 ešelonos Nr. 97320–97351 un Nr. 97383 uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem tika izsūtītas 12 987 ģimenes, kopā – 42 133 cilvēki: • uz Amūras apgabalu 5487; • uz Omskas apgabalu 20 844; • uz Tomskas apgabalu 15 584 cilvēki. Ceļā miruši 197 cilvēki. Galastacijās izsūtītie tika sadalīti pa rajoniem, bet tur savukārt pa kolhoziem vai sovhoziem. No visiem izsūtītajiem 16 940 bija vīrieši un 25 193 sievietes.
Vestnesis.lv
21.04.1995. Nr. 62
“Aizupes”
“Mēs dzīvojām Dricānu pagasta “Aizupēs” – tāds bija mūsu māju nosaukums. No Dricāniem tas ir apmēram kilometrs. Mums bija diezgan liela saimniecība. Arhīva dokumentos bija pierakstīts, ka mums bija trīs zirgi, 15 slaucamas govis, cūkas un aitas, pļaujamā tehnika. Traktora tad nebija, ar zirgiem pļāva. Zeme – apmēram 33 hektāri, pārsvarā tā bija aramzeme, viens gabaliņš – skaists mežs. Netālu tecēja upīte, ko saucām par Krācīti, kaut gan nekur papīros nebija tāda nosaukuma. Mums bija lielas mājas, arī klēts. Mamma bija uzcēlusi milzīgu šķūni, kur glabāt labību. Tur varēja iebraukt ar kuļmašīnu “Imanta”, šķūnis bija caurbraucams, tur notika kulšanas darbi. Tētis Romualds nomira 1942. gadā no tuberkulozes. Mamma Filimonija vadīja visu saimniecību. Arhīva dokumentos bija teikts, ka mums bija četri kalpi. To es nezinu. Mēs audzējām ļoti daudz cukurbiešu, linus, ko pārstrādājām. Vienā istabā bija liela austuve, kur palagus, audeklus auda. Mums bija palīgi. Mēs mammai bijām četri bērni. Brālis Reinis Vitolds bija 10 gadus vecāks par mani, un 1949. gadā viņš mācījās Rīgā Lauksaimniecības akadēmijā par vetārstu. Vecākā māsa Valija mācījās Pedagoģiskajā skolā, un mēs ar otru māsu Ilgu pa mājām dzīvojām. Mammai saknes bija no Vidzemes, no Garančiem, kas atrodas aiz Varakļāniem. Arī meitas uzvārds viņai Garanča. Kad 1954. gadā ieradāmies Latvijā, mēs vienreiz uz turieni bijām aizbraukušas, bet vairāk mums kontaktu nebija. Tētis – dricānietis, lai gan to grūti pateikt, jo 1949. gadā, kad mūs izveda, tēva brālis, kurš dzīvoja Krievijā, maijā atbrauca no Sibīrijas uz Latviju. Domāja, ka tās mājas viņam tiks. Loģiski, ka viņam tās neatdeva. Mūsu mājās tika ierīkots kolhoza kantoris. Tēva brālis tad vēl bija uzrakstījis savu autobiogrāfiju uz 12 lapām, arī tās bija lietā. Tās lasot, smējos: tēva brālis rakstīja, ka manam tēvam par ļoti labu ražu prezidents Ulmanis bija pasniedzis Goda rakstu. Tēva brālis rakstīja, kāpēc viņš pats aizbraucis uz Petrogradu, kā tur cīnījies. Viņš krievu valodā rakstīja: “Pēc Vladimira Iljiča Ļeņina aicinājuma cīnījos par brīvību.” Tā viens brālis Ļeņinu klausīja, otrs – Ulmani. Tēva brālis aizbrauca atpakaļ uz Sibīriju. Mamma teica, ka no tā, kas mums bija klētī, kūtī un pagrabā, mēs varējām trīs gadus dzīvot, neko nedarot. Mēs jau bijām tie, kurus deportēto sarakstā sauca par kulakiem. Saimniecībā bija ļoti daudz darba. Jā, es gāju ganos, kaisījām cukurbietēm papildmēslojumu, vasarā veicām visādus darbus. Atceros, mums vienmēr bija Ziemassvētku eglīte. Arī Jāņus svinējām – bija sviests un siers, mamma brūvēja alu, un tad nāca kaimiņi, tika apstaigāti lauki. Skaisti bija, jā. Sibīrijā mums katru mēnesi vajadzēja atzīmēties pie komandanta. Arhīva lietā bija arī šīs visas lapiņas ar komandanta parakstu. Viss bija savākts. Mūsu lietā arhīvā bija pat kaimiņu sūdzības par tēvu, jo tēvs bija aizsargu priekšnieks Dricānos. Kaimiņu sūdzības izlasīju ar humoru – kāds sūdzējās, ka tēvs viņu bija iesēdinājis ķurķī, bet viņš nebija to pelnījis. Mamma, starp citu, zināja, ka būs izvešana, droši vien pazīstamie pateica. Bet viņa teica: “Meit, nu kur es ar tevi slimu iešu uz mežu? Kas būs, tas būs.” Un vēl mammai bija nostāja, ka izglītība ir pats galvenais. Pašai bija piensaimnieka izglītība. Galu galā vadīt saimniecību arī vajadzēja prast. Mamma bija ļoti gudra. Viņa teica: “Meit, lai tev vairāk draugu nekā ienaidnieku, un lai tev ir augstākā izglītība.”
Izvešana
“1949. gada 25. martā mani iznesa no mājām, jo biju ļoti slima. Bija kaut kas ar plaušām. Faktiski tā bija pirmā diena, kad biju pie samaņas. Zaldātiem līdzi bija dakteris, viņš man vēl palicis prātā – tāds liels, gaišu ģīmi, gaišām uzacīm. Pienāca pie gultas, paskatījās uz mani un krieviski teica: “Var vest.” Tajā vecumā krievu valodu es zināju, jo kara laikā pie mums bija viena krievu bēgļu ģimene – divas sievietes un puika apmēram mana vecuma, tāpēc valodu apguvu. Zaldāti tad teica: “Mēs jums palīdzēsim savākties.” Attaisīja lielo skapi, rokā maiss, izņem no skapja, paskatās, iebāž maisā. Izņem, paskatās – iebāž savā azotē. Tas bija manu acu priekšā. Kur tas maiss ar mantām palika, nezinu. Līdzi tikai tas, ka es segās ievīstīta biju. Dievs laikam stāvējis klāt, ka mamma līdzi paņēma kuli ar cukuru. Tas mūs glāba – par mazo cukura glāzi varēja iemainīt spaini kartupeļu. Sibīrijā nebija beramā cukura, tikai cukurs gabalos. Atceros, no mājām uz Dricānu kultūras namu mūs veda ar ragavām. Kultūras namā jau bija daudz cilvēku. Es tur gulēju, satīta segās, uz krēsliem. Viens milicis piegāja pie mammas un pateica: “Tavi pārējie bērni būs jau priekšā…” Bet izveda tikai mūs ar mammu. Ilgas, kura bija divus gadus vecāka par mani, nebija mājās. Ejot mājup, viņa dzirdēja šāvienus. Pa ceļam satikusi kādu cilvēku un jautājusi, ko darīt, vai iet uz mājām vai nē. Tas bija teicis, lai neiet, un viņa palika pie kaimiņiem. Pie mums dzīvoja mammas māsasmeita, kura palīdzēja saimniecībā, izvešanas laikā viņa bija aizgājusi uz baznīcu. Tad viņa satikās ar Ilgu, un abas gāja projām uz Garančiem kājām, tā Ilga palika Latvijā. Māsa pēc tam teica, ka pusgadu viņai neļāva iziet no mājas, lai tikai viņu kāds nenosūdz. Valijas, kura mācījās Pedagoģiskajā skolā, arī nebija mājās. Arī viņu neizveda. Brālis mācījās Rīgā, dzīvoja vienā ģimenē. Rīgā mums bija kāda pazīstama kundze, kuru dēvējām par memmīti. Viņa bija grāmatvede pēc izglītības, tāda īsta Ulmaņu laika kundze. Emīlija Danenberga. Tad, kad mūs izveda, viņa paņēma brāli pie sevis. Lai arī viņa nebija nekāda radiniece, taču palīdzēja brālim izstudēt. Ilga dzīvoja pie mammas māsas, pabeidza pamatskolu, aizgāja uz tehnikumu, kur pateica, ka vecāku nav. Bet tehnikuma direktore bija izrakusi, ka māte izsūtīta, un viņu no tehnikuma izslēdza. Tad Ilga brauca uz Rīgu pie memmītes, un viņa paņēma arī māsu savā paspārnē. Ilga strādāja tekstilrūpnīcā, pabeidza neklātienē tehnikumu, tad augstskolu neklātienē, tehnikumā studēja aušanu, bet LU izmācījās par grāmatvedi. Bet Valija, kura bija sešus gadus vecāka, jau strādāja par skolotāju Ieriķu skolā Cēsu pusē. No Dricānu kultūras nama mūs aizveda uz Rēzekni un tad – lopu vagonā. Tajā bija viens caurums grīdā, tā bija tualete… visam vagonam. Sākumā vagonam logi bija ciet, bet, kad jau braucām, attaisīja tos vaļā. Kad bija līkumi, pa logu varēja redzēt, cik tas ešelons garš. Mamma bija paņēmusi zāles līdzi, es pamazām atguvos. Vienreiz dienā tika ienests spainis ēdamā uz visu vagonu. Tad, kad bijām jau labu gabalu Krievijā, pirmo reizi mūs izlaida no vagona laukā. Protams, ne jau stacijā, bet klaja lauka vidū. Vagonā bija buržuika, kas apsildīja to. Atceros, viena veca tante iejauca mīklu un cepa plāceņus. Bet vispār visu ceļu biju kā pussnaudā, jo biju slima. Kad Omskā izsēdināja no vilciena, mūs veda uz pirti. Tā bija tā sauktā atutošana, jo divas nedēļas dzīvojām bez mazgāšanās, bez nekā. Pirts bija auksta, nekurināta, ūdens droši vien jau bija silts. Tāpēc man joprojām nepatīk aukstums līdz pat šai dienai. Tad represētos sašķiroja un veda ar mašīnām. Kad iebraucām Sibīrijā, bija vēl dziļa ziema. Mājās, kur mūs izmitināja, mēs iegājām burtiski pa sniega tranšeju. Bijām izsūtītas uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu, kam ir robeža ar Kazahiju. Pašos dienvidos. Kad mēs iegājām tajā mājā, virtuvē bija ienests teļš, lai tas nenosaltu. Visā tajā sādžā bija tikai trīs četras mājas ar griestiem, kuras dēvēja par “verhovaja hata”, pārējām bija sienas no velēnām un vienkārši slīpais jumts bez griestiem. Māju saimnieks mums uzreiz kategoriski pateica, lai viņa klātbūtnē nerunājam latviski. Saimē, pie kuras mūs izmitināja, bija vīrs, sieva un meitene mana vecuma. Mēs drīkstējām gulēt šaurajā virtuvītē kopā ar teļu. Kad biju Sibīrijā, mani nesauca par Raineldu, bet Raju, tad likās, ka labs vārds, bet, kad atgriezāmies Latvijā, teicu, ka esmu Rainelda. Aprīlī uz skolu nevarēju iet, lai gan krievu valodu jau sapratu. Vienīgais, ko nesapratu, kad tā meitene svētdienās man teica: “Poidem guljats.” (“Ejam pastaigāties.”) Es nevarēju saprast, kāpēc viņa dienā aicina gulēt. Pēc pirmā gada Sibīrijā mammai piešķīra kaut kādu pateicību par labu darbu. Latvieši ir strādīgi. Kādu gadu nodzīvojām pie šīs ģimenes, tad pārcēlāmies pie vecas, vecas tantiņas. Pēc tam mums bija pašām sava
zemļanka
. Tajā pašā laikā vienkārši zinājām, ka kaut kad uz Latviju atbrauksim. Tā sajūta bija.
Zemļanka
– celta no velēnām. Mēs dzīvojām stepē, tur būvmateriāli ir velēnas. Vai
zemļankā
bija silti? Ja kurināja… Jautājums, vai bija kurināmais. Tur jau malkas nebija, ar ko kurināt. Tur pārsvarā kurināja ar salmiem un kizjaku (kaltētiem govju mēsliem). Mēs ar mammu pa naktīm gājām zagt salmus no kolhoza, lai būtu ar ko kurināt. Tur tika veidoti laukumi, ko krieviski sauca par “toku” – tas bija nolīdzināts, noblietēts laukums, kur sabērti graudi, tur tos vētīja. Mamma teica, lai es atnāku pie viņas uz darbu “tokā”. Aizgāju, un viņa teica: “Tu pabradā pa tiem graudiem un ieber graudus kabatiņā.” Godīgi runājot, biju izbrīnījusies, kā es svešu mantu bēršu savā kabatā. Bet no tā, ko varējām nočiept, pārtikām. Tos graudus mēs pēc tam malām, bija mazītiņas dzirnavas no diviem akmeņiem izveidotas. Un cepām uz plīts virsas plāceņus. Pannas jau nebija. Kad aizsūtījām uz Latviju savu adresi, tad mums atsūtīja sausiņus, kādu apģērba gabalu. Skolā gāju. Man vienīgā bilde no Sibīrijas ir, kad mācījos 7. klasē. Viena vienīgā bilde, jo nebija, kas fotografē. Klasē pārsvarā bija ukraiņi, tāpēc puslīdz zinu arī ukraiņu valodu. Viņi nerunāja krieviski, pārsvarā ukrainiski. Stundas gan krievu valodā notika. Sibīrijā pabeidzu 8. klasi, tad braucām mājup.
Uz dzimteni!
No Sibīrijas mēs braucām uz staciju Isikkuļ, kas ir viena pietura pirms Omskas. Iegājām dzelzceļa stacijā, bijām trīs cilvēki, mēs savā starpā runājām latviski. Izstāvējām rindu – biļešu nav. Tā viena diena, divas, trīs…. Biļešu nav! Un tad vienā brīdī, kad stāvēju pie pauniņas, – kādas nu tur mantas bija, – pienāca milicis. Kurp braucam? Kas mēs tādas? Es nobijos, ka tūlīt sūtīs atpakaļ. Teicu, ka mamma tūlīt atnāks un ka mēs braucam uz Latviju. Kad mamma atnāca, viņa parādīja komandanta atļauju. Tad milicis piegāja pie kases un kasierei pateica, lai iedod mums biļetes. Maskavā pārsēdāmies Rīgas vilcienā, Krustpilī izkāpām laukā, tad līdz Līvāniem ar stopiem tikām, tur brālis dzīvoja. Interesantākais bija tas, ka tad, kad man bija 10 gadu un viņam 20, mums bija liela augumu starpība. Kad satikāmies, man jau bija 16 un mēs bijām viena auguma, un es teicu: “Tu neesi mans brālis, mans brālis bija liels.” Tad, kad atbraucu no Sibīrijas, biju pabeigusi 8. klasi krievu valodā, man nebija tādas domas, ka es varētu mācīties vidusskolas krievu plūsmā. Māsa mācīja rakstīt, diktēja, gatavoja, un aizgāju uz latviešu vidusskolu. Iestājos Līvānu vidusskolā, jo brālis bija pabeidzis augstskolu un bija nosūtīts uz Līvāniem strādāt par vetārstu. Tad brāli pārcēla uz Rožupes vetiecirkni, un mammai bija vēlēšanās atgriezties Dricānos. Mūsu mājā jau dzīvoja cilvēki, kolhoza kantora tur vairs nebija. Māju kā īpašumu mammai atteica, bet atļāva dzīvot divās istabiņās. Loģiski, ka arī es tur atgriezos. Pēdējo vidusskolas gadu pabeidzu Dricānos, bet pirms tam divus gadus mācījos Līvānu vidusskolā. Kad ar mammu atgriezāmies Latvijā, viņa mani vadāja pa Latviju, mēs braucām uz Ventspili, uz Daugavpili, Cēsīm. Un tā memmīte aizveda mani uz operas “Baņuta” pirmizrādi. Mēs sēdējām kādā otrajā vai trešajā rindā. Tur kundzēm bija garās kleitas, bet es tikko no Sibīrijas atbraukusi. Es teikšu tā: sēdēju un raudāju – tie krāšņie taututērpi pirmizrādē bija kaut kas vienreizīgs. Tas man tādu iespaidu atstāja… Man tad bija 16 gadi. Bet augstskolas izvēli noteica stipendijas lielums. Lielākā stipendija bija Lauksaimniecības akadēmijā. Braucu pa visām fakultātēm: pārtikas tehnoloģijas – nu nē, pie putras katla negribu, arī mammai nepatika gatavot. Viņa vadīja saimniecību, tante gatavoja pusdienas. Mehanizācija – nu nē, tas tomēr puišiem. Vetārsts jau bija brālis, es skaidri zināju, ka man nav tik daudz spēka. Agronomija – nē. Palika mežsaimniecība un hidromeliorācija. Hidromeliorācija ir kaut kas jocīgs – nolēmu mācīties to! Mamma aizgāja taisaulē, kad man bija 19 gadu. Tad jau mācījos Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā 1. kursā, tad tas bija arī pirmais gads, kad akadēmija bija pārcelta uz Jelgavu. Pirms tam tā atradās Ausekļa ielā aiz Lauksaimniecības ministrijas. Mamma bija smagi saslimusi ar onkoloģisku slimību. Apglabāta Rīgas Mežakapos. Es pabeidzu Hidromeliorācijas fakultāti, amats – melioratīvā būvniecība, visu grāvju rakšana, drenāžas, tas viss bija manā ziņā. Es teiktu, ka interesanti. Šis ir pirmais gads, kad vairs nestrādāju. Visus gadus biju savā specialitātē. Padomju gados strādāju Meliorācijas sistēmu pārvaldē. Plānoju, ko darīt, kurā vietā kolhozā rakt grāvjus, likt drenas un gatavot dokumentāciju. Pārzināju Latgali. Pārvaldes centrs bija Daugavpilī, bet dzīvoju Līvānos (tur bija darba vieta), Līvānos bija iecirknis, tad to pārcēla uz Preiļiem. Pēc tam, kad aizgāju pensijā, nodarbojos ar projektēšanu. Ar vīru Valentīnu tagad dzīvojam Preiļos. Mums ir divi dēli – Raitis un Artis. Seši mazbērni un divi trīsgadīgi mazmazdēli. Visi mazbērni pabeiguši augstskolas. Vīrs Valentīns – pensionārs tāpat kā es. Arī meliorators pēc profesijas, strādāja par galveno inženieri Līvānu PMK. Brālis, māsas? Ilga dzīvo Rīgā. Brālis taisaulē, viņam bija 92 gadi, bet Valija sen aizgāja. Es nevaru ne par ko sūdzēties. Bet nebija viegli tie Sibīrijas gadi. Tāpēc līdz pat šai dienai man garšo piens, jo Sibīrijā piens bija retums; patīk siltums, jo izsalusies esmu. Rokas, kājas bija apsaldētas, tik traki, pat atcerēties negribas. No otras puses, Sibīriju 10 gadus vecs bērns uztver citādāk nekā pieaugušais. Kā mamma jutās, to var minēt…. Reizi dienā kaut ko ēdām. Atceros, kad gāju no skolas, ļoti sāpēja galva, jo nebiju ēdusi. Un kad dabūju apēst plāceņa kumosu, tad jau… Bet kā mamma teica – izglītība ir visa pamats. Ja tu to gribi panākt, panāksi. Tagad jau būvniecībā viss
iet
caur
datoru,
caur
programmām, jau kāds piektais gads, kad papīra formātā vairs nav nekā. Apguvu programmas, lai projektētu, jo kā gan savādāk strādāt. Ja cilvēks grib, viņš visu var. Tas nav viegli, bet viņš to var. Galvenais gribēt. Izglītību var salīdzināt no meliorācijas viedokļa – ja tu ej pa grāvja dibenu, tu redzi tikai grāvja nogāzes, bet, kad ej pa kalniņu, tad redzi visu pasauli. Čīkstēšana neko nedod.
Paldies Raineldai Pastarei par dzīves stāstījumu! Lai stipra veselība!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Raineldas Pastares albuma
Komentāri