– Kur meklējami jūsu mīlestības pret zirgiem pirmsākumi? Kā sāka veidoties saimniecība?
– Pirmsākumi noteikti ir Sīļukalnā pie vectēva. Kad rudenī bija kartupeļu rakšanas talka, man obligāti vajadzēja uzkāpt zirgam mugurā. Un, ja vēl bija jāaizdzen zirgs uz mājām, o, kur vēl lielāku prieku! Skolā stundu laikā visās grāmatās zīmēju zirgus. Mamma bija zootehniķe, tāpēc izvēlējos studijas Jelgavā un kļuvu par vetārsti. 2004. gadā izdomāju, ka gribu vienu zirgu. Aizbraucu skatīties, bet tur māte un meita, nopirku abas. Tā lēnītēm sāku apaugt ar zirgiem. Tagad mūsmājās ir jau ap 40 zirdziņu. Ir varbūt drusciņ par daudz, bet lai visi dzīvo veseli, gan jau tiksim galā.
– Izskatās, ka šogad atskrējis daudz kumeļu?
– Pagājušais gads bija bagātāks – 11 kumeļi, bet šogad – deviņi. Divi puikas un septiņas meitenes. Ar meitenēm ir vieglāk, jo puikas ir lielāki blēņdari. Bet tas nekas, galvenais, ka tik visi veseli.
– Pati dzemdības pieņemat?
– Jā, protams. Tagad mums stallī ir uzstādītas videonovērošanas kameras, var labi sekot visam līdzi. Naktī ik pēc laika uzlieku modinātāju un, guļot gultā, apskatos, ko dara ķēve, kurai gaidāms kumeliņš. Ja apgulstas, tātad jau jāiet palīgā. Esam ievērojuši, ka palīdz arī sens tautas ticējums – mazliet jāpaver vaļā pirts durvis, un kumeliņš ir klāt. Tā jau četras reizes ir noticis. Ne velti agrāk senči dzemdēja bērnus pirtī.
– Visiem kumeļiem vecāki ir no jūsu ganāmpulka?
– Jā, tikai viena ķēve mākslīgi apsēklota. Citreiz gribas asinis pamainīt, tad braucam uz Rīgu vai tās apkārtni. Ar lecināšanu kā kuro reizi sanāk. Labākais laiks ir pavasaris.
– Kam tiek audzēti jūsu zirgi?
– Sportam, jo tagad jau darbam zirgi nav vajadzīgi. Bija iecere nodarboties ar reitterapiju – zirgu terapiju. Domāju, o, man ir augstākā veterinārā izglītība, nu tik būs. Bet nekā, neder, jābūt ārstam vai medmāsai. Varētu darboties ar bērniem, bet tā ir liela atbildība. Audzējam pārdošanai.
– Kādus zirgus pircējs vislabāk izvēlas, kas pircējam ir svarīgi?
– Kad zirgam jau var kāpt mugurā – iejātus. Vislabākais vecums – 3–4 gadi. Ir viena skolotāja, kura brauc pie mums apmācīt zirgus, sākot no maziem līdz trīsgadniekiem, kā arī braucam vēl pie citas skolotājas uz Rēzekni. Un, kad ir iejāti, tad sākam piedāvāt klientiem. Pircējam, pirmkārt, svarīgi ir, lai zirgs viņam vizuāli iepatīkas. Svarīgi arī kāju un mugurkaula rentgenuzņēmumi. Vetārsts veic apskati.
– Kā veicas ar pārdošanu?
– Gads pirms kara bija ļoti labs, bet sākās karš un līdz ar to apjukums, jo tika aizvērtas robežas. Turīgākie pircēji bija no Krievijas un Baltkrievijas. Vācijas zirgi viņiem par dārgu, bet Baltijas republikās zirgi lētāki un kvalitātes ziņā arī labi. Pagājušajā gadā piedzīvojām otru apjukumu sausuma dēļ. Visus uztrauca jautājums: ar ko barot lopus? Bet šogad nevar sūdzēties. Protams, par lielām naudām nav ko sapņot, bet es neskaitu naudu, jo zirgi ir mana sirdslieta. Sadarbojamies arī ar Latvijā lielāko – Burtnieku zirgaudzētavu Valmieras novadā. Viņi no mums ņem arī neiejātus zirgus. Vairāk jau starpnieki pārzina to tirgu un meklē klientiem zirgus. Par lētu naudu var kaut visus pārdot, bet, ja gribi vairāk nopelnīt, pie tā ir jāpiestrādā.
– Kur vistālāk jūsu izaudzētie zirgi ir aizvesti?
– Zinu, ka divi – Kašmirs un Arsēnijs – aizbraukuši uz Ameriku.
– Droši vien šķiršanās brīdis ir pārdzīvojumu pilns?
– Nedrīkst žēlot. Es vienmēr sevi mierinu, ka viņam pie jaunā saimnieka būs labāk, ka viņš tur būs vienīgais, apčubināts, sapucēts, ar pedikīru. Ķēves pārdzīvo, kumeliņi raud. Tāpat kā cilvēki. Citreiz ir tā, kad atšķir, pāri visiem žogiem mamma tiek pie bērna vai bērns pie mammas.
– Kā cilvēkiem, arī zirgiem katram savs raksturs?
– Jā, ir temperamentīgi, ir mierīgi. Piemēram, divas ganāmpulkā vecākās ķēves, kurām 23 gadi, viena, Una, ir ļoti sprauna, strauja, bet Dona kā eņģelītis. Zirgi ir ļoti viltīgi – ja sajūt vājāku vietu, tad noteikti to izmantos. Arī ziņkārīgi, patīk pārbaudīt, ja kādu jaunu lietu pamana.
– Vai tagad arī, kā bērnībā, mēdzat zirgam uzsēsties mugurā?
– Labprāt to darītu, bet nevar tā – izdomāju un jāšu. Ja to dari, tad jādara katru dienu, jāstrādā ar zirgu katru dienu. Un vēl – ja nu es “nograbināšos” nost, kas par viņiem rūpēsies?
– Ir gūtas traumas no saviem mīluļiem?
– Vienu spērienu esmu saņēmusi. Paldies Dievam, nekož, tikai paknakstās – to patīk darīt ērzeļiem.
– Cik zinu, meitai agrāk patika izjādes ar zirgu?
– Jā, viņai labi sanāca, abas kādreiz braucām arī uz “Untumiem”. Meita sacīja, ja viņa būtu jātniece, viņai būtu labākais zirgs un labākais ekipējums. Bet interese pārgāja, tas nav viņas. Pašlaik jau 6. kursā studē medicīnu, līdz ar mani papriecājas par mūsu zirdziņiem, un tas ir viss.
– Zirgu audzēšanas pieredzē ir bijis kāds īpašs atgad
ījums? – Vienreiz aploks bija palicis neaiztaisīts, un visi gadinieki bariņā bija nolēmuši doties pastaigā uz pilsētu. Tālbraucēji to pamanījuši un sapratuši, ka bēgļi jāgriež atpakaļ. Ar mašīnām aizsprostoja ceļu, un viss laimīgi beidzās. Paldies par izpalīdzību! Lai viņiem laba veselība! Bieži vien cilvēki apjūk tādās situācijās un nezina, ko darīt.
– Jums blakus ir meži. Vai meža zvēri mēdz apciemot?
– Draugi suņuki pieskata saimniecību. Stirnas gan piestaigā, bet plēsēji nav manīti. Vakar braucām uz Sokolku pagastu pēc siena, tur stāstīja, ka redzējuši vilka pēdas pie Viļāniem. Visi zirgi naktī atrodas stallī, jo no vienas puses dzelzceļš, no otras – šoseja. Esam pacentušies, lai katrs varētu būt zem jumta. Laukā pie mājām paliek tikai daži divus ar pusi gadus veci zirgi.
– Saimniecībā viss būvēts saviem spēkiem, bez projektnaudām?
– Var teikt, ka jā. Cik līdzekļi atļauj, tik darām.
– Zirdziņiem pietiek vietas izskrieties?
– Mums ir ap 15 ha zemes, gribētos vēl, bet nav kur paņemt. Taču vietas pietiek. Mūsu zirdziņi daudz laika pavada svaigā gaisā, lai nebūtu veselības problēmu. Jo zirgiem ir daudz jākustas. Bezdarbībā viņi saslimst ar grūtsirdību, kā cilvēkiem var būt depresija. Tad zirdziņš vai nu šūpojas no vienas kājas uz otru, vai nu rauj gaisu, vai iet riņķī. Viņiem ir ļoti svarīgi izskrieties.
– Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?
– Četrgadnieku kategorijā gatavojamies doties uz “Rudens pērli” Rīgā. Tā ir ikgadējā skate, kur tiek demonstrēti, vērtēti zirgi, prezentēti audzētāju darba rezultāti.
– Paldies par sarunu un vēlam labus rezultātus!
Ilze SONDORE
Autores foto
Komentāri