Laika gaitā nodzeltē mūsu mīļāko avīžu lappuses, tāpat kā dzeltē koku lapas rudenī. Vācu filozofs Šopenhauers ir precīzi teicis, ka avīzes ir vēstures sekunžu rādītāji. Es gribu uzrakstīt ne tikai par labu, bet arī par gudru, taisnīgu un principiālu cilvēku. Šo cilvēku Rēzeknē un Rēzeknes novadā zina visi. Es domāju, ka savā ilgajā, interesantajā, taču grūtajā un pat bīstamajā darba mūžā savā profesijā viņa ir palīdzējusi simtiem cilvēku. Ar savām zināšanām, padomiem, pieredzi viņa palīdzēja visaizvainotākajiem, vājākajiem, vienkāršajiem mūsu sabiedrības locekļiem. Viņa cīnījās par tiem ar sirdi un dvēseli, negulēja naktīs, domāja par svešām problēmām, nelaimēm un netaisnību. Domāja, kā palīdzēt vecai, slimai māmuļai vai večukam nomaļā lauku sētā. “Vienīgais ierocis žurnālista rokās – vārds.” Protams, jūs jau sapratāt, ka es rakstu par
Māru NIZINSKU.
Es nebiju ar viņu tuvu pazīstama, taču savas dzīves laikā reizes trīs man nācās vērsties pie viņas, lai ar avīzes starpniecību atrastu taisnību. Vienreiz es panācu taisnību, pat tikai pasakot šīs pasaules varenajiem, ka iešu uz redakciju pie Nizinskas (viņa par to pat nezināja). Tas bija 90. gadu sākumā. Pēdējā mājā, ko būvēja padomju gados, bet nodeva ekspluatācijā jau citas iekārtas laikā, darbi jau tuvojās nobeigumam. Mūsu vīri strādāja šajā organizācijā un 10–15 gadus stāvēja dzīvokļa rindā. Tā bija lauku organizācija, kantoris atradās Saules ielā, uz pilsētas robežas. Mēs arī dzīvojām Saules ielā un kļuvām par ķīlniekiem starp pilsētu un laukiem. Mums, astoņām ģimenēm, veselu gadu nepiešķīra dzīvokli, bet nebija arī atteikuma. Visu gadu mūs sūtīja no viena ierēdņa pie cita: pie mēra, uz dzīvokļu nodaļu, uz rajona domi. Mums teica, ka mums nav tiesību, ka mēs esam rajona iedzīvotāji. Bet kam tad lauku organizācija būvēja māju, ja ne saviem darbiniekiem? – mums radās loģisks jautājums. Mūsu ģimene ar diviem bērniem dzīvoja 10 kv.m lielā kopmītnes tipa dzīvoklī. Mums nebija ko zaudēt. Izmisumā es uzrakstīju iesniegumu, ka kopā ar bērniem izsludinu bada streiku, teicu, ka streika vietu un laiku paziņošu avīzē. “Mēs padomāsim… Tikai neejiet pie Nizinskas…” lūdzās priekšnieks. Ilgi domē dega gaisma, ilgi domāja, ko ar mums darīt. Nākamajā dienā mums piešķīra dzīvokļus. Tā, tikai nosaucot “Rēzeknes Vēstu” redaktores vārdu vien, mēs izcīnījām taisnību. Bija daudz draugu, kuriem bija apsolīti mūsu dzīvokļi. Ja visi, kuriem kādreiz palīdzējusi Nizinskas kundze, uzrakstītu vēstuli, sanāktu bieza jo bieza grāmata. Mūsu avīze M. Nizinskas vadībā bija vienīgais gaismas stars, kur varēja vērsties parastais cilvēks, pastāstīt par savām problēmām un reāli saņemt palīdzību. “Žurnālistikas noslēpums – rakstīt tā, kā runā cilvēki.” Esmu lasījusi, ka redaktorei tika adresēti arī draudi. Tas nav nekāds brīnums, jo, lai iegūtu faktus, vajadzīgs liels darbs, un cīnīties ar ļaunumu vienmēr ir riskanti. Cilvēki nav dievi, mēs varam kļūdīties, un Māra Nizinska vienmēr atrada drosmi avīzē atvainoties, ja bija kļūdījusies. “Žurnālistika dzīvo, ja ir dzīva sabiedrība, un pamirst, kad sabiedrībai apcirstas saknes.” Pirms daudziem gadiem es to visu rakstīju “Rēzeknes Vēstīm”. Raksts netika publicēts. Piezvanīju uz redakciju. “Kā es par sevi kaut ko rakstīšu?” Māras kundze bija sašutusi. Es jau sen nedzīvoju Rēzeknē, bet, kad atceros pilsētu, acu priekšā vienmēr ir piemineklis “Vienoti Latvijai”. Es atceros, ka te visu dzīvi nostrādājusi Māra Nizinska. Varbūt providence, debesis un tauta sauc šo pieminekli par Māru tieši Nizinskas dēļ? Vēlu avīzes bijušajai redaktorei stipru veselību, ilgu un mierīgu dzīvi!
Olga VALUHA
Komentāri