Fakti
Balvu novads – nozīmīgs Ziemeļlatgales centrs, kas reformas rezultātā tika izveidots 2021. gadā. Novadā ietilpst 19 pagasti, Balvu un Viļakas pilsēta.
Sākoties otrajai padomju okupācijai, Abrene kopā ar sešiem apkārtējiem pagastiem tika atdalīta no Latvijas.
Iedzīvotāju skaits – 18 797 (pēc PMLP datiem 01.07.2024.); Balvos – 5984; Viļakā – 1215.
Balvu novadā reģistrētas 193 NVO, tostarp tikai piecas ir sabiedriskā labuma biedrības (avots: 2023 “Providus” pētījums).
Populārākās uzņēmējdarbības nozares: jauktā lauksaimniecība; mazumtirdzniecība; graudaugu, pākš-augu un eļļas augu sēklu audzēšana; mežizstrāde.
Latvijas–Krievijas robeža ir 283,6 kilometrus gara. Balvu novads austrumos robežojas ar Krievijas Pleskavas apgabala Palkinas un Pitalovas rajonu. Valsts robežsardzes Viļakas pārvalde apsargā 140,728 km garu robežu ar Krievijas Federāciju.
Līdzdalība 2021. gada pašvaldību vēlēšanās – 41 %, Latvijā kopumā – 34 % (pēc CVK datiem).
1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, bet cīņa par valsts neatkarību vēl tikai sākās. 1918. gada 1. decembrī Padomju Krievijas Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijas teritorijā, Balvu apkārtnes vīri sāka organizēt partizānu pulciņus. Balvi Brīvības cīņu laikā kļuva par Latgales partizānu pulka šūpuli.
1919. g. 5. jūlijā ar Austrumu frontes Virspavēlnieka pavēli Nr. 869 Balvu partizānu nodaļa tika nosaukta par Latgales partizānu pulku un par tā komandieri iecelts virsleitnants Jānis Vīndedzis. Vairāk nekā 50 pulka cīnītāji apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
Arī pēc Otrā pasaules kara balvenieši nespēja samierināties ar okupācijas režīmu. Izvērtās plaša pretošanās kustība. Stompaku nometne teritoriāli un skaitliski bija lielākā nometne Latvijā. Tā sāka veidoties 1945. gada sākumā.
Līdz 1945. gada martam nometnē dzīvoja 350–360 cilvēku. 1945. gada 2. martā Stompaku nometnei uzbruka čekas karaspēka karavīri un vietējie “istrebiķeļi” 483 karavīru kopskaitā, bet naktī uz 3. martu nacionālajiem partizāniem izdevās iziet no aplenkuma.
2021. gada 16. jūnijā Saeima par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu noteica tieši 2. martu, likumprojekta anotācijā atzīmējot, ka 1945. gadā šajā dienā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē.
ekspresintervija
MŪSU SPĒKA AVOTS IR ZEME UN VALODA
Aldis BUKŠS, kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi/Bruoli” autors, kā arī pilnmetrāžas filmas “Maiņa” scenārija līdzautors, balvas “Boņuks 2020” saņēmējs, bijušais Balvu novada domes deputāts
– Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– No vienas puses, manuprāt, cilvēki pierobežā dabiskā veidā iemācījušies dzīvot, nedomājot par to, kas ir otrā robežas pusē. Vienkārši ir līnija, un aiz tās – cita valsts. No otras, protams, pēdējo gadu notikumi, Krievijas agresīvā uzvedība un retorika vairo nedrošības sajūtu. Tas ir tieši tas, ko Kremlis mūsos arī vēlas vairot – bailes, apjukumu, nedrošību, izmisumu, neticību savai valstij un zemei. Tieši tāpēc mēs redzam organizētus “bēgļu” mēģinājumus ielauzties Latvijā, dronus u. tml. Un būs vēl, par to man nav šaubu. Turpinās provocēt, sēt bailes, izplatīt melus, vairot konfliktus mūsu pašu iekšienē un uzpirkt, ietekmēt politiķus. Tā ir daļa no viņu metodēm, lai mūs pakļautu un iznīcinātu. Tas mums vienkārši ir jāapzinās un attiecīgi jārīkojas, gan rūpējoties par mūsu valsts un robežas fizisko drošību, gan mūsu iekšējo pārliecību.
– Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Pirmkārt, patiešām ieguldīt pierobežas aizsardzības spēju attīstībā, kas sevī ietver gan infrastruktūras izbūvi, gan papildu karaspēka vienību un atbilstošu aizsardzības ieroču izvietošanu visā Latgalē. Otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu iedzīvotāju vidū gan par mūsu spējām, gan arī to, ka patiesībā mūsu kaimiņš nav tik spēcīgs, kā viņš to mēģina demonstrēt. Treškārt, panākt, ka Eiropas Savienība patiešām iegulda lielus līdzekļus pierobežas infrastruktūras atjaunošanā, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai te gribētu dzīvot un attīstīties. Tas ir gan valsts, gan pašvaldības uzdevums. Jārada pārliecība, ka, ja tiešām notiek uzbrukums, tas tiek apturēts vai vismaz aizkavēts jau pie pašas robežas, lai varam iegūt laiku gan sieviešu un bērnu evakuācijai, gan papildspēku pievilkšanai. Ukrainas piemērs liecina, ka tas ir iespējams. Tam būtu gan efekts uz drošības sajūtu, gan arī pozitīva ekonomiska ietekme. Es par to runāju jau vairākus gadus. Pirmo aicinājumu izvietot arī Balvu novadā patstāvīgu bruņoto spēku vienību toreizējam aizsardzības ministram Pabrikam nosūtīju jau 2021. gada nogalē, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu uzrunājis gan Aizsardzības ministriju, gan Robežsardzes vadību, piedāvājot dažādus variantus, kā šo iniciatīvu varētu realizēt. Diemžēl pagaidām atsaucība nav gūta, taču prieks, ka vismaz izdevās panākt, lai bijušajā Tilžas internātskolā tiktu izvietota vienība, kas uz robežas būvē žogu. Ceru, ka tādā veidā NBS pieradīs pie šīs vietas un gribēs izmantot arī turpmāk. Treškārt, mums pašiem ir jāapzinās, ka mūsu valsts un pašu drošība vispirms ir mūsu pašu rokās – gan izvēloties valsts un pašvaldību vadītājus, kuriem tas patiešām rūp un to parāda arī darbos, gan pašiem iesaistoties aizsardzībā. Noslēdzot, manuprāt, šobrīd ukraiņi izcīna arī mūsu cīņu, un Latvijai, domājot par savu aizsardzību un drošību, vienlaikus jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai.
– Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Apziņa, ka šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, kuru mēs esam kopuši, kurā esam dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs. Un nekas no tā, kas notiek šobrīd, nav jauns. Jau vairāk nekā tūkstoti gadu mēs dzīvojam šeit, pierobežā, un tomēr esam spējuši to visu saglabāt. Un tā būs arī turpmāk.
KĀDAM JĀUZŅEMAS INICIATĪVA
Anna ĀZE, mežkope, Meža muzeja īpašniece, grāmatu, tostarp atmiņu burtnīcas “Jānis Pilmanis. Brīvības cīņu dalībnieks-stiprinieks” par Latgales partizānu pulka dalībnieku autore
– Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?
– Droši. Ja satieku vai vismaz redzu no attāluma robežsargus, ja dzirdu, redzu lidojam mūsu (robežapsardzības) helikopterus, tad ļoti droši.
– Kas ir mūspuses ļaužu spēka avots?
– Daba: meži, dzīvnieki, tekošs ūdens, skaidras debesis. No maniem senčiem mantotais spēks, izturība, darba tikums, tēvu zemes mīlestība, cieņa pret mūspuses varoņiem. Ne jau velti ir teiciens: “Savās mājās pat sienas palīdz.”
– Kāda ir recepte, lai iedzīvotāji būtu aktīvāk
i? – Kādam jāuzņemas iniciatīva, ļaudis ir jāmotivē. Vispateicīgākie ir bērni, skolēni, arī seniori. Ja es ko organizēju, cilvēki piedalās, klausās…
– Savulaik atzināt, ka Meža muzejā bērni un jaunieši izrāda arvien lielāku interesi par dabu. Kā ir tagad?
– Interese par dabu pieaug. Nesen Meža muzejā viesojās Bērzkalnes bērniņi – ļoti zinātkāri, par ko man prieks. Vectilžas un Tilžas senioriem dzīvāka interese bija par dzīvniekiem un putniem, nevis par darbu mežā.
– Vai Rīgas kungi izprot Latgali?
– Tas atkarīgs no Rīgas kunga. Viens ir pieņemt likumus uz papīra, pavisam kas cits – tos pielietot dzīvē. Ir visādi, pat kuriozi brīži. Pirmās brīvvalsts laikā ļoti tika attīstīta pierobeža. Cēla lepnas skolas, pagastmājas, notika piemiņas pasākumi, Spodrības, Meža dienas. Ja kāds ielīda Latvijā, bija daudz acu un ausu, kas tos pamanīja un tālāk padeva ziņu robežsargiem, policistiem… Tagad Rīgas kungiem daudzās sfērās liekas, ka mēs, pierobežnieki, izšķērdējam valsts naudu, jo te esot ekonomiski neizdevīgas skolas, kultūras nami, Latvijas TV apraide…
VISA MŪSU MAZĀ LATVIJA IR PIEROBEŽA
Aldis PUŠPURS, bijušais pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, garīgo dziesmu dziedātājs, lokālās vēstures pētnieks, Egļavas mežniecības muzeja saimnieks
– Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– Būšu tiešs un runāšu bez apkārtbakstīšanās. Jautājums ir nepareizs pēc būtības. Drošība un pierobeža bija cieši saistītas lietas senāk, kad karoja ar pavisam citām tehnoloģijām un paņēmieniem. Mēs, mazā Latvija, visi esam viena pierobeža. Par to, kā jūtas citi cilvēki, atbildēt grūti, jo neesmu aptaujājis, bet no personīgām sarunām zinu, ka drošības par iespējamu iebrukumu no kaimiņvalsts puses nav nevienam. Protams, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā doma, ka mūsdienās varētu šeit, Eiropā, notikt kaut kas tāds, likās nereāla. Daudz skatos “YouTube” materiālus, bet arī tur lielākoties valda haoss un pļāpāšana.
– Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Man ļoti nepatīk kasīšanās un cenšanās atsevišķi izdalīt Latgali no kopējā valsts satura. Ir taču jāsaprot, ka tikai visa kopā, vienota mūsu valsts var cerēt uz kaut cik stabilu nākotni. Kasīšanās par latgaliešu valodu, uzrakstu mainīšana tikai vājina kopējo valsts spēju. Diemžēl nekādas cerības neloloju. Valsts vadības mazspēja saprātīgi vadīt valstī notiekošo nu jau kļūst komiska. Nepieminēšu visiem zināmās kolīzijas ap lielajiem projektiem, bet cik daudz tiek zaudēts mazākos projektos, pašvaldībās, kurām nekad nepietiks?! Kādreiz Edgars Liepiņš teica: “Mazos zagļus ietupina, lielie vasarnīcas ceļ.” Mūsdienās pat mazos vairs netupina. Kopumā valstij lielāko ļaunumu nodara mūsu vadītāju nespēja ar darbiem viest cerību visos valstspiederīgajos, ka valsts tiek pārvaldīta gudri, godīgi, ar drošu skatu nākotnē. Pašlaik tas ir lielākais mūsu apdraudējums. Cilvēki lielā mērā ir iebaidīti no hegemonu visatļautības un nesodāmības. Pašam bija reāla prakse, kad aicināju man zināmu cilvēku cīnīties par savu taisnību, jo viņam tika nodarīta klaja pārestība no varai pietuvinātajiem, kad viņš atbildēja: “Nē, nodedzinās.” Tik tālu nu esam.
– Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Spēka avota vairs nav. Dzīvojam ar cerību, ka savu mūžu nodzīvosim tā, kā ir. Spēka avots 80. gadu beigās bija cerība uz neatkarīgu Latvijas valsti no vecāku un vecvecāku atmiņām par pirmskara brīvo Latviju. Bet izrādījās, ka aizgājām pa korupcijas, draugu būšanas un citiem ļauniem ceļiem. Ne pārāk sen Latvijas Radio dzirdēju kāda mūsu tautieša no ASV viedokli 90. gadu sākumā, kurā viņš teica, ka ar Latviju varētu sanākt, ja nesāks zagt… Tagad cilvēks ar savu personīgo uzskatu, kā vajadzētu rīkoties, tiek nostādīts kā galīgs plānprātiņš, kurš neseko progresam un attīstībai. Negribu vairs runāt. Optimisma maz. Cilvēcisku gandarījumu rada tie, kuri dzīvo laukos, strādā savās saimniecībās un ar saražoto uztur ģimenes, līdz ar to stiprina valsti kopumā.
Uzņēmējdarbība pierobežā
NEBAIDĀS MAINĪT SPĒLES NOTEIKUMUS
Pašā robežas tuvumā ar Krieviju, Balvu novada Šķilbēnu pagastā, jau 32 gadus pastāv, attīstās un darbojas zemnieku saimniecība “Kotiņi”. Viņu vārds komentārus neprasa – tuvā un ne tik tuvā apkārtnē šo saimniecību un tās produkciju zina teju katrs. Un pelnīti. Darbs šeit nerimstas pat oktobrī. Agrā rīta stundā saimniecībā jau ieripo pirmais tūristu autobuss – dzīve kūsā. “Kotiņu” saimnieks Aldis Ločmelis devies pelnītā atvaļinājumā sakārtot domas, lai pēc laika atkal varētu strādāt un dzīvot savādāk. “Bet tikmēr nekas neapstājas. Komanda tur roku uz pulsa un turpina darboties,” teic “Kotiņu” saimnieka labā roka un projektu koordinators Rolands KEIŠS.
– Lauksaimniecība ir neprognozējama nozare – to apliecinās ikviens, kurš mēģinājis kaut ko izaudzēt un pārdot. Šo faktu pierāda arī “Kotiņu” “Facebook” kontā publicētā ziņa, ka saimniecībā piedzīvots nebijis gadījums – 25. septembrī jau kuļ griķus.
– Lauksaimniecība patiešām ir neprognozējama, un visiem ir skaidrs, ka esam atkarīgi no laikapstākļiem. Šogad patiešām ir nebijis gads, jo sākām kult jau augusta vidū, kas ir ļoti agri. Bet, par griķiem runājot, izmēģinām jaunu tehnoloģiju, kas izrādījusies diezgan veiksmīga. Mums ir jauns pļāvējs, ar kuru griķu masu nokuļ un noliek vālā. Tā pastāv, un tad var braukt kombains. Šogad nelīst, laikapstākļi lauksaimniekiem diezgan labvēlīgi. Izskatās, ka raža varētu būt par kādiem 20–25 % labāka nekā pagājušogad. Pagājušogad bija pavisam slikti.
– 32 gadu laikā kopš “Kotiņu” dibināšanas no sākotnējiem 14 ha jau apsaimniekojat 5500 ha zemes platības. Jums īpaši izdevās uzņemt apgriezienus, izmantojot ES resursus un investīcijas?
– Investīcijas saimniecībā ieguldītas vienmēr – īpašnieks Aldis ārzemēs nav nopircis nekustamos īpašumus. Visa nauda, kas nopelnīta, te arī paliek. Jā, gada pārskatos parādās kaut kāda peļņa, bet realitātē šī nauda ieguldīta jaunās tehnoloģijās, būvniecībā vai kāda īpašuma sakopšanā. Ja runājam par lauksaimniecību, Eiropas fondu nauda “Kotiņiem” vienmēr bijusi līmenī, kad vairāk vairs nevar paņemt – esam dabūjuši maksimumu no pieejamā. Cita lieta ir lopbarības un pārtikas pārstrāde, kur vēl ir diezgan daudz ko apgūt.
– Latgalē saimniekošanai nav labvēlīgākie nosacījumi – veģetācijas periods 21 dienu vēlāk nekā Kurzemē, līdz ostai – liels attālums, pierobežas tuvuma dēļ tirgus vērsts tikai uz Eiropu. Tas nozīmē, ka arī iespējas – uz pusi mazākas?
– Izaicinājumu ir vairāk, bet iespējas ir, un mēs tās izmantojam. Esam izveidojuši jaunu kooperatīvu un iegādājušies zālāju sēklu žāvētāju. Lielais attālums, klimatiskie apstākļi, arī augsnes vidējais auglības rādītājs mums ir 33–34 balles (Kurzemē 65–80), un tas liek domāt un darīt savādāk. Nevaram izaudzēt rapsi, jo klimata dēļ tas nepārziemo, kviešu ražības nav. Pēc lielajiem plūdiem 2017. gadā ražas vairs nav, laikapstākļi rada lielus riskus. Lai kaut ko izaudzētu, jāliek diezgan daudz augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu. 2017. gadā to izdarījām, un viss noslīka – piedzīvojām ļoti lielus zaudējumus. Tāpēc mainām domāšanu un daudz ko pārstrādājam, mēģinām audzēt kultūraugus, kas piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem, neprasa tik daudz ieguldījumus un mazina riskus.
– Runājot par valsts atbalstu, “Kotiņos” ciemojušies teju visi Valsts prezidenti, ministri un augsta ranga amatpersonas. Esat sadzirdēti?
– Nevar zināt, kurā brīdī un kurā kabinetā pēc tam kas tiek runāts, ņemts vērā vai nē. Runājot par vietējo politiku, mēs Latvijā esam ļoti maziņi, un pati Latvija ir maziņa. Tajā pašā laikā ir daudz biedrību, kas katra to deķi velk uz savu pusi. Kurzemei un Zemgalei nerūp Latgales problēmas, viņi nezina, kas mums te par izaicinājumiem. Tas pats arī mums – Latgalē nerūp, ka Liepājā no jūras nāk roņi, un mēs nevaram nevienā vietā izlemt, šaut viņus vai nē. Un tā ir lielākā bēda. Par lielajiem attālumiem līdz ostai jau sen ar biedrību “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” esam vienojušies par kompensācijas mehānismu ieviešanu. Bija izdomāts, ka par hektāru varētu saņemt 30 eiro, bet pēc tam lobijs (tie, kuri negrib, lai Latgalē atnāk naudiņa) pateica: uztaisām, lai viņiem tiek vismaz kaut kas – 10 eiro. Bet par 10 eiro nevar izbraukāt Rīgu. Ir daudz organizāciju, diemžēl tās ir diezgan ietekmīgas. Vari iet, skriet, darīt un kaut ko izdomāt, bet, ja pretī ir politiespaidīgas personas, grūti kaut ko pamainīt.
– Visiem zināms teiciens – kas lēni nāk, tas labi nāk. Beidzot izveidots kooperatīvs un šogad atklāts zālāju un starpkultūru sēklu pārstrādes komplekss.
– Esam sākuši darbību un tagad diezgan strikti mainām spēles noteikumus par labu lauksaimniekiem. Augsnes ir sliktas. Kā jau minēju, bez lieliem ieguldījumiem kviešus nav iespējams izaudzēt, bet ir variants audzēt zālājus, velnauzu, vīķus. Savukārt zālājus nav iespējams izkaltēt bez pareizās kalts, tieši tādēļ tā bija vajadzīga. Šobrīd Eiropas zaļais kurss pieprasa starpkultūru sēšanu, grāvmalu appļaušanu un zaļināšanu, ceļu apsēšanu. Tam vajadzīga sēkla, kuru šobrīd 90–95 % valstī ieved. Tagad tas viss ir iespējams. “Kotiņiem” jau ir 500–700 ha zālāju, vēl daži kooperatīva biedri zālāju sēj.
– Tālāk vajag tikai attīstīties?
– Jā, rādīt piemēru un iet uz priekšu. Mums ir daudz mazo saimniecību, kuras apsaimnieko no 10 līdz 50 ha zemes. Šie cilvēki strādā valsts darbā – pašvaldībā, robežsardzē vai skolā. Pēc darba viņi atnāk mājās un turpina strādāt savā saimniecībā. Bet matemātika ir vienkārša – ja nav 250 ha zemes, ar lauksaimniecību praktiski neko nevar nopelnīt. Savukārt, audzējot zālāju, mums noslēgti līgumi, ka par āboliņa sēklu maksā, piemēram, 2,50–2,90 eiro kilogramā. Tātad tonna maksā 2,5 tūkstošus. Ir starpība, ko audzēt! Tagad mums ir kalte, tādēļ uzdevums ar savu piemēru parādīt, ka varam audzēt un kaltēt. Tā ir iespēja nopelnīt lauksaimniekiem, to-starp mazajiem.
– Latgale tiek uzskatīta par ekonomiski atpalikušāku reģionu, bet jūsu saimniecība joprojām aug un attīstās. Kur ir tā veiksmes atslēga?
– Veiksmes atslēga ir pārstrāde un inovācijas. Ja mēs būtu turpinājuši sēt rapsi, kas nepārziemo un par ko apdrošinātāji krata ar pirkstu, piedraudot, ka vairāk neapdrošinās, jo rapsis nepārziemo, nekas nenotiktu. Matemātika neiet kopā, tāpēc jāmainās un jāiet laikam līdzi. Tas neļauj atslābt pašiem.
– Stāstot par to, ko saimniecībā darāt, piesaistījāt pat uzņēmuma tēla veidotāju.
– Tūrisms – tā ir sadaļa, ko redzam kā labu nākotnes potenciālu. Pagājušogad “Kotiņos” viesojās aptuveni pieci tūkstoši tūristu, un viņi visi pie mums brauc speciāli. Tā nav maģistrāle, kur piestāja garāmbraucot. Un, paldies Dievam, jau attīstās arī apkārtējie. Upītē ir folkloras kopa, izlaušanās istaba, pret Rekavas dzirnavām tirgo dārzeņus, ir šmakovka, nākamgad būs “Rols Ols”. Bez “TikTok” un “Facebook” reklāmas tie pieci tūkstoši tūristu nebūtu iespējami. Tēla veidotāju Edgaru Aivaru piesaistījām īstajā brīdī.
– Kas ir pierobežā dzīvojošo cilvēku spēka avots un cik droši te var justies?
– Sevi mierinām – ja kaut kas sākas, droni vai raķetes mēģinās tikt līdz Rīgai, mēs viņiem te neesam vajadzīgi. Mūsu reāls drauds ir tanki un iebrucēju masa. Protams, pēc kara uzsākšanās Ukrainā bijām bažīgi un šķita, ka tas viss ir tepat, tepat blakus. Bet nu jau mazliet aprasts ar šo situāciju. Taču, ja runājam par spēka avotu cilvēkiem pierobežā, tas ir
strāšnijs
(
aut. – spēcīgs, no latgaliešu val.
) patriotisms. To spriežu pēc sevis. Man patīk sava vieta, kur ir tēva pagalms, te viss ir savs. Pēc vidusskolas mazliet pamēģināju pabūt Anglijā un sapratu, ka tas nav domāts man. Mēs mīlam savu vietu, savu zemi, savu Latviju. Bet nav jau slikti tikai pie mums – pabrauciet pa jebkuru pierobežu. Visur ir aptuveni līdzīgi, tikai nezin kādēļ lielāku uzsvaru vienmēr liek uz Latgali.
– “Kotiņi” ir spilgts piemērs teicienam: ja nesēdēsi, rokas klēpī salicis, tad tev būs…
– Viena no galvenajām pamatvērtībām ir Alda cilvēciskums. Aldim piemīt viena svarīga īpašība – viņam rūp vide apkārt, cilvēki. Un ne jau vārdos. Pagastā viņš ļoti daudziem palīdz vienkārši tāpat, jo rūp. Aldim ir ļoti tāls redzējums gan uzņēmējdarbībā, gan kopējā attīstībā. Viņam rūp tas, cik tālu tieku es ar savu uzņēmumu “Rols Ols”, Aldis mēģina palīdzēt, cik vien var. Viņš negrib braukt gar Rekavas ciemu un skatīties, kā mājas sabrūk un viss ir slikti. Aldis grib dzīvot ļoti sakoptā vidē ar tālejošiem plāniem. Es kā cilvēks šo īpašību esmu viņā saredzējis un mēģinu attīstīt arī sevī. Ticu, ka arī darbinieki redz, kāds ir Aldis, un ka viņam patiešām tas rūp. Šādi no vienas saknītes tā mūsu ābele aug arvien lielāka. Bet uzsvars ir uz vārdu “cilvēcība”, kas mūsdienās ir retums. Kad uz “Kotiņiem” pirmo reizi atbrauca uzņēmuma tēla veidotājs Edgars Aivars, Aldis kopā ar puišiem vecajā gaterī darba apģērbā šķiroja metālu. Edgars iedomājās, ka atbrauks un sastaps saimnieku, kurš staigā, ar degunu mākoņus stumdīdams. Bet, ieraugot to skatu gaterī, viņš bija tik pārsteigts! Cilvēcība piemīt gan Aldim, gan arī dzīvesbiedrei Vijai. Abi nākuši no vienkāršām ģimenēm, un paši ar savu darbu rāda piemēru, ka tas, ko daudzi sauc par biznesa zvaigžņu slimību, viņiem patiešām nepiemīt.
Komentāri