Viņš ir dzimis 1947. gadā daudzbērnu ģimenē Maltas rajona Prezmas ciema padomes Baļuckos. 1954. gadā uzsāka mācības Silmalas septiņgadīgajā skolā. Par skolu Sergejam saglabājušās tikai labas un gaišas atmiņas, lai gan nekāds teicamnieks viņš nebija. 1961. gadā skola kļuva par astoņgadīgo, bija jāturpina mācības 8. klasē, taču vietējai Silmalas kūdras fabrikai bija vajadzīgi speciālisti, un Sergeju Šilovu kā fabrikas darbinieka dēlu pēc 7. klases nosūtīja mācīties uz Rīgas industriālo politehnikumu. Tur bija jākārto iestājeksāmeni. Tos viņš nokārtoja 1965. gadā, pabeidza tehnikumu, sāka strādāt kūdras fabrikā. No 1966. līdz 1969. gadam dienēja armijā, tad atsāka darbu kūdras fabrikā. 1970. gadā Rēzeknē tika atvērta Rīgas Politehniskā institūta filiāle, viņš sāka mācīties neklātienē. No 1971. gada dzīvoja un strādāja Rīgā. 1977. gadā, pabeidzis institūtu, strādāja par inženieri kūd-ras mašīnbūves rūpnīcā, no 1980. gada – dažādās pārvaldes iestādēs. 1992. gadā ar ģimeni atgriezās dzimtajā ciemā, vecāku mājās. No 1994. līdz 2017. gadam strādāja vietējos kokapstrādes uzņēmumos. Sergejs ir precējies, viņam ir divi dēli, trīs mazbērni un mazmazbērns. Pensijas gados pievērsās dzimtā novada vēstures izpētei. S. Šilovs ir paveicis lielu darbu, savācis materiālus grāmatai “Silmalas skolas stāsts”. Taisnības labad piebildīšu, ka mēģinājumi uzrakstīt skolas vēsturi sākās jau pagājušā gadsimta 80. gados. Ir albums ar nelielu vēsturisku izziņu, bijušo skolēnu un skolotāju dažādu gadu fotogrāfijām. Šī albuma materiālus Sergejs ir izmantojis savā pētījumā. Par pētījuma ierosinātāju kalpoja neliels Zinaīdas Šilovas raksts “Rakstām vēsturi kopā”, kas bija veltīts Silmalas pamatskolas 100 gadu jubilejai (publicēts “Rēzeknes Vēstīs” 2007. gada 22. decembrī). Pirms jubilejas pasākumiem tika veikta bijušo audzēkņu un dažu skolotāju aptauja. Tas ļāva izveidot skolas attīstības ainu dažādos vēsturiskos brīžos. Taču 2009. gadā skolēnu skaita samazināšanās un nepietiekamā finansējuma dēļ skolu slēdza, pareizāk, pārveidoja par pirmsskolas izglītības iestādi. Skolēni turpināja mācības citās skolās, bet visi dokumenti tika nodoti zonālajā arhīvā. Kļuva acīmredzams, ka Silmalas skolas ēku nojauks malkai un neviens, jo īpaši jaunā paaudze, vairs neatcerēsies, ka 102 gadu garumā te mācījās gandrīz visi Silmalas un tās apkaimes bērni. Tā radās vēlme izsekot skolas attīstības gaitai no paša sākuma līdz beigām. Grāmata tika izdota 2020. gadā ar Silmalas pagasta finansiālo atbalstu. Esmu ļoti pateicīga Sergejam par to, ka viņš atveda šo grāmatu man uz Rēzekni. Es mācījos šajā skolā, te mācījās mani draugi. Grāmatā ir manas mammas (1927. gadā viņai bija 12 gadu), manas vecmammas un vectētiņa un viņu sešu bērnu, kā arī skolotājas Lilijas Oto meitas, kura mācīja gan mani, gan manu mammu, fotogrāfija. Skolas vēsture turpinās atmiņās un absolventu dzīvē. Vai jūs maz zināt, cik bijušo Silmalas skolas audzēkņu kļuvuši par fabriku un rūpnīcu strādniekiem, skolotājiem un ārstiem, celtniekiem, grāmatvežiem un pārdevējiem, muzikantiem, kultūras darbiniekiem utt.? Daudzi no viņiem pārdzīvojuši karu, bet Silmalas skolā iegūtās zināšanas palīdzējušas viņiem lepni iet pa dzīvi. Paldies jums, Sergej! Šī grāmata Silmalas iedzīvotājiem kļuvusi par savdabīgu atmiņu albumu. Es to bieži pāršķirstu.
Nadežda OLŪTNIECE
Komentāri