Rakstīt par Imantu Mikuču ir tāpat kā ar tikko noasinātu arklu uzart nesen atmatā aizlaistu zemi. Arums ir skaists, bet tikai zeme zina, cik tas bija sāpīgi. Mūsu pēdējā saruna notika 2003. gadā ap Ziemassvētkiem. Viņš zvanīja no vietas, kur cīnījās ar dažām personības šķautnēm. Tur esot, viņš lasīja mūsu kopējās iecienītās trimdas latviešu rakstnieces Ilzes Šķipsnas grāmatu “Aiz septītā tilta”. Tajā sarunā Imants teica: “Nu, tu jau saprati, ko nozīmē būt aiz septītā tilta.” Tas nozīmēja būt projām. Vai viņš to jau toreiz juta? Mēs norunājām, ka jaunajā gadā noteikti jāsatiekas. Tikšanās tika pārceltas, atliktas, gaidīja labākus laika apstākļus, Mēness fāzes, visādas citādas muļķības, jo bijām pārāk aizņemti darbā, skrējām pakaļ mistiskām sabiedrības normām, aizmirstot pašu galveno – mēs bijām draugi, kuri sen nebija tikušies. TĀ saruna izrādījās pēdējā. 2004. gada 17. martā Mikucis aizgāja mūžībā. Par Imantu Mikuču katrs, kurš viņu pazina, varētu kaut ko pateikt, piebilst, papildināt, rakstīt, tāpēc pieņemu, ka daudzi būs neapmierināti, ka nepateicu to, to un vēl šo. Taču šīs ir manas saraustītās atmiņas par viņu.
Mikučs un es. Post scriptum
Komentāri