Staņislava Zvīdra atmiņas par Sibīriju
Tanī laikā, kad mūs izveda, mēs dzīvojām bijušā Viļānu apriņķa Varakļānu pagasta Arklenieku sādžas Zvīdru mājās. No toreizējā Bērzkalnīcas ciema 1949. gada naktī uz 25. martu izveda kopā trīs ģimenes. Pētera Brieža ģimeni: Pēteri (dz. 1909. g.), viņa tēvu Andreju (dz. 1866. g.) un māti Annu (dz. 1882. g.). Pētera sievas Valijas (dz. 1920. g.) ar meitu Ainu (dz. 1943. g.) tajā naktī nebija mājās, viņas izveda 1952. vai 1953. gadā, jo bija iekļautas sarakstā; Jūlija Brieža ģimeni: Jūlija sievu Elīnu (dz. 1905. g.) un meitu Mirdzu (dz. 1939. g.). Jūlijs tajā naktī bija aizbēdzis, viņš pie sievas un meitas uz Sibīriju aizbrauca pats 1949. gada rudenī; Julijana Zvīdra ģimeni: manu tēvu Julijanu (dz. 1908. g.), manu māti Paulīnu (dz. 1912. g.) un mani – Staņislavu (dz. 1940. g.). Pēc pusnakts mūsu mājās ienāca trīs karavīri, viens vai divi bija vietējie, streboks vai iztrebiceļs (iznīcinātāju bataljona kaujinieks, čekistu palīgs), ciema priekšnieks Konstantīns Zvīdrs un Indāns, viens no tiem, kurš parakstīja izvešanas dokumentus. Kad bijām Sibīrijā, mums trāpījās labs komendants, kurš mums parādīja visus izvešanas dokumentus, tur bija parakstījies arī Salemons Juskevičs un Solzemnieks – visi trīs bija pazīstami, kaimiņi, kuriem nebija daudz zemes un saimniecība nebija tik bagāta. Bet mūsējā tika uzskatīta par kulaku saimniecību, jo mums bija daudz zemes un kalpi – strādnieki, ko padomju vara nepieļāva. Viņi parakstīja dokumentus, varbūt cerot, ka pašiem tiktu kaut kas no mūsu saimniecības, vai arī viņus vienkārši piespieda un nebija citas izejas. Karavīri tajā naktī bija kārtīgi, teica: “Ņemiet vairāk mantas!” Es vēl sākumā gulēju, bet tad mamma mani pamodināja. Tētis sēdēja istabā pie galda baltās biksēs (apakšbiksēs), viņu pratināja virsnieks, kurš aizpildīja dokumentus. Kad viss bija jau sagatavots braukšanai, tēvam atļāva saģērbties. Mātei viens karavīrs pat palīdzēja vākt mantas, klētī arī palīdzēja, mātei salika līdzi putraimus, pupas, speķi, maizi. Tajā naktī pie mums bija palikusi mana māsīca Anna Sārna (tagad Strode) un skroderiene Valija (šuvēja, kas ik pa laikam ieradās, lai šūtu apģērbus). Viņām lika iet mājās. Ar mantām piekrāva pilnu vezumu, karavīri bija ļoti labi, pat skubināja ņemt vairāk mantu un palīdzēja paši. Aizveda mūs ar pašu zirgu. Mājās palika Domicelle (vecmamma), jo viņa skaitījās cita ģimene, viņi (Domicella ar savu dēlu Julijanu) juta, ka nebūs labi, un padalīja zemi pēc kara, kad krievi ienāca. Veda tos, kas bija sarakstā, tikpat labi varēja aizvest gan māsīcu Annu, gan skroderieni, kā to darīja citur. Veda mūs jau uz rīta pusi, pie Varakļāniem jau ausa gaismiņa, kā jau martā. Varakļānos mūs visus aizveda uz miliciju (tagadējā Pils ielā), kur visi pulcējās, pilns pagalms bija, viss bija ielenkts. Bija atnākusi Zepu tante (tēva māsa), gribēja mani dabūt laukā, viņa parunāja ar māti, bet mamma neļāva, teica: “Kas būs, būs, neatdos mani.” Pēc mūsu izvešanas mūsu mājā esot iebraukusi milicija, izlaupīja, iztrenca Domicelli ārā. Tad no ciema padomes nāca komisija, aprakstīja mantas, sastādīja aktu, bet tas nav pareizs, daudz kas jau bija izlaupīts. Mums palika vecā māja, mūra kūts, jaunā māja, ko saucu par “Rīgu”, jo kad es uzkāpu uz palodzes, varēju no ābelēm nolasīt ābolus (jaunai mājai bija uzlikts tikai jumts, tā bija 10×12 kv.m liela). “Rīgai” visi materiāli arī jau bija sagatavoti. Uz vakara pusi mūs ar mašīnām veda uz Viļāniem, uz staciju, bija pilns ešelons. Naktī sāka braukt. Ne līdz tam, ne pēc tam neteica, kur mūs vedīs. Mēs līdz pēdējam nezinājām, kur braucam. Karti mēs zinājām, tikai apmēram sapratām, uz kuru pusi ved. Vagoni bija piebāzti, bija lāvas, vagonā bija tumšs, ēst nedeva. Kad iebraucām Krievijā, iedeva maizi, viru. Tas bija vai nu Maskavā, vai Veļikije Luki. Tad arī pirmo reizi attaisīja logus. Tualete bija grīdā ietaisīts caurums vai spainis. Kad vilciens apstājās, tad cilvēki gāja zem vagona uz sliedēm, sastājās rindās vīrieši un sievietes, bērni. Brauca divas nedēļas. Pa ceļam cilvēki saslima, mira. Zīdaiņi arī bija. Mildai Meņģelei vagonā piedzima meita. Aiz Urāliem apsardze pieturās jau bija daudz mazāka, varēja aiziet līdz vagona priekšai. Tēvam brauciens uz Sibīriju bija otru reizi mūžā. Pirmo reizi tas bija 1944. gadā – viņš karoja aiz Madonas uz Jēkabpils pusi. Septītajā uzbrukumā septembra beigās viņu ievainoja. Viņš bija sakarniekos, nesa vadus. Viņi gāja ar vada komandieri, un komandieris uzkāpa uz mīnas, viņš pēc kāda laika nomira, bet tēvam bija ievainotas abas rokas. Tas bija brīnums, ka netrāpīja krūtīs. Mājās uzzināja, ka tēvs ir ievainots, Domicelle brauca viņu meklēt. Bet kad aizbrauca uz Krustpili, ešelons jau bija aizgājis. Tēvu aizveda uz Rietumsibīriju, aiz Urāliem Kurganā, uz hospitāli. Decembrī apbērēja Donatu (vectēvu), bet 1945. gada februārī tēvs atgriezās. Viņu atveda pavadone, jo viņš pats nevarēja paēst. Vilciens apstājās aiz Tomskas apgabala Rietumsibīrijā Tuganas rajonā. Ešelonu nodzina malā, izsēdināja laukā. Visi sēdēja pie mantām. Bija aprīļa vidus, tur bija ziema. No apkārtējiem kolhoziem atbrauca pēc cilvēkiem, katram kolhozam bija sadalīts, cik kurš ņems ģimenes. Pēc mums atbrauca otrajā dienā. Sakrāva ragavās mantas. Mēs bijām vairākas ģimenes: abas Briežu ģimenes, Regīna Savicka ar trīs bērniem (skolotāja no Ludzas puses), Jānis Šaripo ar ģimeni, Šaripo māte ar dēlu un meitu, Nikolajs Meņģelis (dz. 1913. g.) ar ģimeni – sievu Mildu (dz. 1919. g.) un meitu Viju (dz. 1949. g.) no Varakļānu puses, Skapstotu sādžas un vēl bija viena ģimene. Visi bija jau aizbraukuši, bet palika viena sieviete ar mazu dēlu. Mantu viņiem nebija – tikai dažas pauniņas. Viņus neviens neņēma, sieviete turpat sabruka ar nerviem. Kur palika puisītis, nav zināms. Ragavas tajā laikā vēl vilka buļļi, bija arī zirgi. Mēs braucām vēl kādus 50 km. Pusceļā apstājās, nakšņojām iebraucamā vietā. Vienā mājā bija latvieši jau iekārtojušies – divas vecas tantes sēdēja pie galda. Uz galda bija mazs maizes kancītis. Viņas teica, ka tā ir viņu pēdējā maltīte, vairāk nekā neesot. Nākamajā vakarā iebraucām Usovkas sādžā (aptuveni 15 mājas) – Turuntajevas ciema padome, kolhozs “1. maijs”. Mums ierādīja vienu mājas pusi, otrajā dzīvoja Regīna Savicka ar bērniem. Istabas iepriekš bija izkurinātas. Kad iekārtojāmies, tēvu ar māti sāka sūtīt darbā uz fermu. Regīnas puikas turpināja mācības, jo viņi prata krievu valodu. Es Latvijā mācījos 1. klasē, bet Sibīrijā nevarēju turpināt, jo bija problēmas ar krievu valodu. Es skolā sāku iet rudenī, vasarā biju iemācījies krievu valodu. Tēvs krievu valodu prata ļoti labi, bet mātei bija ļoti grūti, jo viņa neprata krieviski. Pēteris Briedis tika jaunlopu, aitu fermā par brigadieri. Vienreiz pa papīriem sanāca tā, ka viena aita bija lieka. To likvidēja, un divas ģimenes ēdām kādu laiku. Skola atradās 3 km attālumā, blakus sādžā. Skolā bija četras klases. Vienā telpā mācījās 15–20 skolēni, bija viens skolotājs. Rakstīja burtnīcās, tintes gandrīz nebija. Tā bija retums. Tinti taisīja no kvēpiem. Tad parādījās zīmuļi. Grāmatas bija katram. Skolotājs Ivans Usovs nekur nebija skolojies. Tad jaunie skolotāji atnāca, ielika Usovu par uzskaitvedi kolhozā. Tur viņam gāja grūti. Kā skolotājs viņš bija ļoti labs, visu varējām sarunāt. Vēlāk nākamajā skolā arī mācīties man nebija grūtību. Mātei vasarā bija jābrauc pļaut, vīriešus pie tādiem darbiem nelika, to darīja sievietes. Mūsu mājai uz jumta bija salmi, katru gadu bija jāmaina. Otrajā ziemā mēs aizgājām dzīvot pie kaimiņienes – krievietes ar mazu meiteni. 5.–7. klasē skolā gāju uz Turuntajevu. Rudenī, pavasarī – 10 km, ziemā – 24 km pa apkārtceļu un aptuveni -50 grādu aukstumā. Savicku Roberts dzīvoja internātā, bet es pie Nikolaja Meņģeļa. Pie viņa dzīvoja vēl arī Jānis Šaripo un Briežu Jūlijs. Viņi izmācījās par traktoristiem. Vēlāk Jūliju Briedi ielika par brigadieri. Kad mums jau bija govs, ziemā es uz skolu ņēmu metāla bļodiņās sasaldētu pienu, kuru pēc tam skolā atkausēju. Skolā bija daudz vāciešu. 5. klasē mācījās divas vācietes. Viņas sēdēja man aizmugurē un mani bakstīja, bet es griezos apkārt viņas paraustīt aiz bizēm. Skolotāja ieraudzīja, un vainīgs biju es. Bija arī ukraiņi, krievi, latvieši u. c. tautību bērni, nevienu nešķiroja. Viena vācu valodas skolotāja bija slikta, jo skolēni, kuri bija vācieši, runāja citā dialektā. Viņa bija dusmīga. Trakāk bija uz skolu iet 6. klasē, jo bija divas maiņas. Sestdienas vakarā stundas beidzās plkst. 20.00. Vakarā liku somu plecos un viens pats gāju 24 km putenī. Ceļu nevarēja sataustīt, līdz padusēm biju sniegā, kad nevarēju uz ceļa izkulties. Degunu, ausis nosaldēju, Latvijā pēc tam vēl divus gadus āda lobījās. Elpot varēja tikai caur šalli. Ja caur muti, tad dedzināja plaušas, tādēļ arī tagad man ir bronhīts. Tēva māsa Gelīte (Helēna Leimane) no Latvijas sūtīja miltus, izkausētu sviestu. Daudzreiz paciņas nedabūjām. Sākumā mums bija cits komendants, kad nomainījās, otrais bija labs. Viņš pats bija izsviests no čekas un aizsūtīts strādāt uz Sibīriju. Katru mēnesi komendants brauca vākt parakstus. Viņš palika pa nakti gulēt pie mums. Bija likums, ka mēs nekur nedrīkstējām izbraukt. Bet, kad iedzīvojāmies, tad māte brauca uz Tomsku tirgoties. Vienreiz, kad komendants bija atbraucis, māte bija Tomskā tirgot sivēnus. Viņš tikai par to pasmējās, papīros ierakstīja, ka visi esam. Paņēma no tēva suni (Sibīrijas laiku) un gāja vāveres šaut, tad ģērēja ādiņas. Pirmajā pavasarī nebija kartupeļu, tos sēklai iemainīja pret lupatām. Māte no Latvijas bija paņēmusi vairākus naktskreklus. Nebija kur tos izlietot tik daudz, iemainīja pret pārtiku. Pēc tam krievietes ar mātes naktskrekliem staigāja pa ciemu kā kleitās. Pirmajā gadā ēšanai kartupeļus raka kolhoza laukos, kas bija palikuši no rudens zemē sasaluši. Kā putru lika uz ievaskotas pannas, jo tauku nebija, un cepa. Bija garšīgi. Pirmajā vasarā salasījām meža zāles. Lupatas iemainījām pret piena litru, daudz neko nevarēja iemainīt. Vārīja zāles ar pienu, un tā ēdām. Rudenī bija kāposti, tomāti, gurķi. Paši krievi arī bija nabadzīgi. Govs bija, bet bija jānodod norma sviesta. Ja bija cūkas, tad bija jānodod ādas. Ja nenodeva, aprakstīja mantu. Vasarā izdzīvot bija viegli, ēdām meža augus. Aizskrējām uz mežu, salasījām klēpi zāļu, apēdām, bet pēc laiciņa atkal gribējās ēst. Pa vasaru vēderi bija uzauguši lieli – uzpūtušies no bada. Rudenī bija čiekuri, ciedru rieksti. Taigā mēs negājām, jo tur nebija iespējams iet, koki bija sakrituši cits uz cita. Vienu reizi puikas bija iegājuši riekstos, bija migliņa, un viņi apmaldījās. Nebija apķērīgi, negāja sākumā meklēt izeju, tur palika pa nakti. Kad mājās juta, ka viņu vēl nav, ciema iedzīvotāji gāja meklēt, sauca. Viņi dzirdēja, bet negāja. Otrā rītā, kad uzausa gaismiņa, viņi gāja uz to pusi, kur bija dzirdējuši saucienus, un izgāja ārā no taigas. Taigas malā bija kolhoza bišu drava. Tur sūtīja strādniekus strādāt. Pa ziemu bites nesa pagrabā, lai neizsalst. Vienu reizi ar tēvu taigas malā metām siena kaudzi. Es ātri aizskrēju pie strautiņa padzert ūdeni. Nogūlos uz vēdera, tad ieraudzīju, ka ūdens mutuļo tikko svaigā lāča pēdā. Vēl tagad neatceros, vai es padzēru vai nē. Vienreiz ar Volodzku (draugs Volodja Baskovs) aizgājām kurmju slazdus pārbaudīt taigas malā. Mēs stāvējām un klausījāmies, ka kaut kas it kā ierūcas. Tad jau rūca tuvāk un stiprāk. Es stāvēju pie gara, slaida bērza un vienā momentā ātri uzrāpos pašā bērza galotnē. Volodja stāvēja pie tieva pīlādža, daudz nedomāja un arī ierāpās tā galotnē un karājās. Tad jutām, ka rūcējs iet arvien tuvāk. Pie mums smiedamās izlīda Volodjas māte. Pēc tam no bērza gan bija grūti nokāpt. Pa vasaru puikas ķēra kurmjus, pieģērēja ādiņas, nodeva un nopirka skolai kreklus. Ziemā medīja, lika cilpas zaķiem, ķēra. Jūlija Brieža meita Mirdza, par mani vienu gadu vecāka, saslima ar plaušu karsoni un nomira. 1952. gadā viņu apglabāja pie vecmammas. Bērēs bija sanākuši visi latvieši. Kad 1953. gadā nomira Staļins, komunisti raudāja, mēs priecājāmies, jo bija cerība. Kad pie varas nāca Hruščovs, krievu komunisti “grieza kažokus uz otru pusi”. Vasarā ciema puiši aizgāja medīt lāčus, visam ciemam pietika. Ciemā bija viens zirgs Gņetko, kurš nebaidījās no lāča. Ar viņu varēja atvest. Es Gņetko kopu. Vienreiz tēvs mani aizsūtīja ar ratiem malku atvest. Es zirgu pa nogāzi nepareizi pagriezu, rati apgāzās. Zirgs bija augšpēdus. Gņetko bija mierīgs zirgs, daudz nepretojās. Es ātri atjūdzu un viņš palika dzīvs. Ja es būtu gājis aiz vezuma, pats nebūtu palicis dzīvs. Pavasarī no skolas no Turuntajevas gāju pa taisno. Sniega uz tīrumiem nebija. Atnācu līdz ieplakai 150–200 m. Pie upītes bija tilts, tā abās pusēs – baļķi. 100 m attālumā bija ciems, bet tilts bija pacelts, koki izcēlušies. Bija jau vakars. Ja ietu atpakaļ, tad apkārt būtu jāmēro 24 km. Es pārskrēju pāri baļķiem (3 m gariem), lai tie nepaspētu nogrimt. Skolas biksēm ielāpus uz ielāpa lika. Ziemā man bija pufaika, pufaikas bikses, vaļenki kājās. Cimdi bija no suņa ādas. Vasarā man bija jāstrādā – zirgi jādzenā. Sēdos zirga mugurā. Bija nocirsti divi bērzi, uz tiem salika zāli vai sienu. Zāli veda uz bedri, sienu uz tīruma kaudzēs. Rudenī skolā no pusseptembra līdz pusoktobrim bija 15 darbdienas. Es strādāju ar tēvu, virves viju. Dažās dienās savijām. Vietējie krievi bija ļoti ticīgi, katram mājās bija ikonas. Ja krievs iegāja pie kaimiņa istabā, pagriezās pret svētbildi un pārmeta krustu. Mēs arī pa kluso atzīmējām baznīcas svētkus, skaitījām lūgšanas. Vēlāk, kad mums bija aita, māte sprēda dziju un adīja. Krievi no latviešiem iemācījās strādāt. Sākumā, kad aizbraucām, viņi nemācēja taisīt biezpienu, sviestu. Māte viņiem mācīja. Gaļa parasti viņiem vasarā sapuva, jo nemācēja to sālīt. Pat kolhozos kartupeļus krievi stādīja ar lāpstu, ar kapļiem vagas dzina. Vēlāk jau sāka strādāt ar arklu. Vēlāk latviešus lika par brigadieriem, jo bija strādīgi, mācēja regulēt. Krievi pat zirgus neprata iejūgt pareizi. Vienreiz ziemā, kad izjūdzās zirgs, topošais ciema priekšnieks, kurš bija atsūtīts no pilsētas, sala nost, jo nemācēja iejūgt zirgu. Kad gāju 7. klasē, 1956. gadā tēvu atbrīvoja, jo viņš bija karojis. Sākumā es ar tēvu negribēju atgriezties Latvijā, jo bijām jau iekārtojušies Sibīrijā. Valodu arī zināju, bet tad māte mūs pierunāja. Jo viņa neparko nepiekrita palikt svešumā. Teica, ka, lai vai kas mums Latvijā ir palicis, tāpat brauksim uz mājām. Es noliku skolā eksāmenus. Aprīlī mēs ar māti saņēmām arī dokumentus par atbrīvošanu, divus mēnešus vēlāk nekā tēvs. Mēs pārdevām lopus, māju. Iebraucām Tomskā. Vienu dienu apmetāmies. Ar Briežu Pēteri nopirkām mazo vagonu, salādējām mantas, bet vienam bija jābrauc par pavadoni pie mantām, pārējie varēja braukt ar pasažieru vilcienu. Mēs parunājām, ka visiem kopā būtu interesantāk braukt. Un braucām visi ar preču vilcienu savā mantu vagonā. Briežiem mantas bija vienā pusē, mums – otrā. Brauciens bija interesants: mēs atvērām vagona durvis vaļā un varējām apskatīt dabu, apkārtni. Pasažieru vilcienā nebūtu tik interesanti braukt. No Sibīrijas izbraucām aptuveni 15. jūnijā, Latvijā ieradāmies Pēterdienā. Braucām divas nedēļas. Ja būtu braukuši ar pasažieru vilcienu, būtu jābrauc tikai septiņas dienas. Iebraucām Varakļānu stacijā, vagonu atkabināja. Es ar māti gāju pie Ģelītes (tēva mātes), tēvs palika pie mantām. Divus gadus dzīvojām pie Ģelītes, pamazām atkal cēlām sev Arkleniekos māju. 1958. gadā ievācāmies. Mūsu bijušās mājas bija nojauktas un aizvestas (gan vecā, gan jaunā), bija palikusi tikai māla kūts, kuru nevarēja paņemt. Mantas jau izzaga tūlīt pēc mūsu aizvešanas.
Paldies Latgales Kultūrvēstures muzejam un krājuma nodaļas vadītājai Renātei Vancānei par materiāliem šī raksta tapšanā!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma foto
Komentāri