Rēzeknes kultūras dzīves daudzie pasākumi nav iedomājami bez folkloras kopas “Rūta” dalības – “Rūta” allaž ieskandinājusi Pilsētas svētkus, Miķeļdienas gadatirgu, Līgo svētkus, Meteņus u. c. Un vēl dalība Latgales tradīciju svētkos, Starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”, Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos! Šogad folkloras kopa “Rūta” svinēja savu 40 gadu jubileju. Svētku pasākums notika 16. novembrī Rēzeknes kultūras namā. Jubilāru apsveikt ieradās tuvāki un tālāki draugi – Sakstagala pagasta folkloras kopa “Kolnasāta”, Ozolaines tautas nama folkloras kopa “Zeiļa”, Verēmu tautas nama folkloras kopa “Vōrpa”, Dricānu kultūras nama folkloras kopa “Bolta vīšņa” un Ambeļu kultūras nama folkloras kopa “Speiga”. Protams, pirmām kārtām visi vienojās skaistā dziesmā “Sieju rūtu, sieju mātru”, ko “Rūtas” sievas sauc par savu himnu. Starp citu, ir kuriozs stāsts par to, kā folkloras kopa ir izcīnījusi sev nosaukumā vārdu “Rūta”. Kad Rēzeknes pašvaldības Kultūras nodaļa lūgusi Kultūras ministrijai apstiprināt šo nosaukumu, ministrija atbildējusi, ka “Rūta” ir lietuviešu puķes nosaukums un tas neiederoties latviešu tautasdziesmu tradīcijās. Otrajā vēstulē Rēzeknes kultūras darbinieki ministrijai nosūtīja latgaliešu tautasdziesmu “Sieju rūtu, sieju mātru”, pamatodami, ka arī latviešu folklorā ir vārds “rūta”. Tad ministrija atļāva folkloras kopai saukties “Rūta”. Jāuzsver, ka “Rūta” dzied tikai Latgales reģiona dziesmas. Folkloras kopa “Rūta” dibināta 1984. gada 15. janvārī, taču jubilejas pasākums gan notika novembrī, jo kādu laiku kolektīvs bija palicis bez vadītājas. No augusta sākuma folkloras kopu “Rūta” vada
Jadviga MEŽNIECE.
“Folkloras kopas “Rūta” 40 gadu jubilejas pasākums notiek par spīti visiem šķēršļiem, jo bija doma, ka jubilejas svinības notiks pavasarī. Kad uzņēmos šo kolektīvu vadīt augustā, bija nedaudz pārdomas, kā tas ir vadīt kolektīvu, kam jau 40 gadu liela pieredze. Uzzinot, ka ir jāorganizē arī jubileja, tas bija tāds liels izaicinājums. Ko esam izdarījuši šajos mēnešos? Jau bijām Starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē, esam dziedājuši Miķeļdienas gadatirgū, esam apsveikuši “Rēzeknes Vēstis” jubilejā, tā ka šajos trīs mēnešos izdarīts daudz. “Rūtas” sievas ir ļoti jaukas, atsaucīgas, muzikālas!” tā jubilejas svinībās visus uzrunāja Jadviga Mežniece. Bet kurš tad var vislabāk pastāstīt par “Rūtas” četrdesmit darbības gadiem? Protams, tie, kuri bijuši klāt no pašiem pirmsākumiem, kuri visus šos gadus dziedājuši “Rūtā”. Tāpēc pakavēties atmiņās tika lūgta
Valentīna OBORENKO-URTĀNE.
“Es runōšu sovu babeņu volūdā. Ceru, ka jyus visi mani saprassit. “Rūtu” 1984. godā dybynōja rajona pensionētōs skūlōtōjas. Uz pyrmū mēginōjumu atnōce 24 sīvas nu vysa rajona – Maltas, Kaunatas, Viļānim utt. Kolektivs lels. Organizēt kolektivu ir vīns, bet jōpadūmoj, kas jū uzturēs, kas jū sponsorēs, kas dūs jam tū gaišumu. Nabeja nivīna. Rajona izpyldkomiteja vērsēs pi Putnu fabrikas direktora, jo mes tūlaik bejom vysbogōtōkī rajonā, vīneigī Latvijā zūsu audzātōji, un saprūtit, naudeni nav kur likt, un tī miļjoni, peļņa, ja poši naprūtom izlītōt Latgolā, teik atdūti Vidzemei voi Kūrzemei, kas lobprōt ari pajam. Bet beja jautōjums: kai var atdūt svešam kolektivam leidzekļus? Direktors izsauce mani personeigi un saceja: “Valentīna, ir taids pasōkums, tev jōīt dzīdōt!” Bet kai es vīna īšu? Es pajēmu partijas organizacijas sekretari Grietiņu (Margrietu Cīruli), orūdbīdreibas prīkšsādātōju Albīnu Šļahtoviču un nu ceha vīnu operatori. Mes, četras sīvas, tūlaik pīkrytom dzīdōt, tai mes pījēmem “Rūtu” sovā kolektivā. Bejom bogōti – mums beja sovs autobuss, mes varējom vysu Latviju izbraukt: asam bejuši Salacgrīvā, Valmīrā, Ventspilī, Bārtā un Alsungā, Jyurmolā, vysā Latgolā. Putnu fabrika pasyuteja tautu tārpus, kū mes pīteicem Mōkslas fondā, prūtams, vīnā lelā blaķī audumu un sašyvom tautas tārpus. Un kod tārpus vajadzēja sadaleit, “Rūtā” nūtyka skandals – lauku skūlōtōjas nagribēja dzīdōt kūpā ar putnu kūpējom… Sacēle lelu traci, un 20 sīvas aizgōja prūm nu kolektiva un nūorganizēja sovu – “Atauga”. Nu mes jūs sovaidōk saucem, izmainūt vīnu burtu, cyts nūsaukums izīs… Mes otkon sašyvom tārpus, un tai pīsadalejamēs vysūs piļsātas pasōkumūs, vysūs Dzīšmu un deju svātkūs republikā, vysōs “Baltikōs”. Izbraukōjom vysus pogostus, skūlas, bārnudōrzus, bet vyslelōkō mums beja saskare ar Sakstagola Franča Trasuna muzeju “Kolnasāta”. Tūlaik pogostam vēļ nabeja sovas folkloras kūpas, i mes braukōjom iz visim šō muzeja pasōkumim, klōtbejom, kod atklōja un īsvētēja pībyuvi Trasuna ustobai, atklōjom klēti, pērti, zyrgu staļi, krucifiksu, i tai mes vysu laiku bejom aizjimti. Atmūdas laikā mes, vysas “Rūtas” sīvas, kai patriotes īsastōjamēs “Daugavas Vonogūs”, izbrodōjom vysas nacionalūs partizanu vītas, pa Stompaku pūru, pa pōrejōm vītom, gōjom uz skūlom, jo myusu kai sīvīšu uzdavums “Daugavas Vonogūs” beja bārnu patriotiskō audzynōšona. Mes nūdybynōjom vanadzānu kūpas Maltā, logopediskajā skūlā, “Cepleišūs” un Makašānūs, tī, kur myusus atbaļstēja. Tai mes staigōdami ļusteigi vysu myužu dzeivōjom. Un tod pi mums nūtyka paaudžu maiņa kai vysūs kolektivūs – pēc 40 godim reti kuru pazeisi. Bet šudiņ tōs “Rūtas” dzīdōtōjas, kuras ir nu poša sōkuma – Agnese Rupaine, Konstance Petrovska, Albīne Šļahtoviča, Genovefa Ušpele, Irēna Znūteņa, jūs godu ciparus nasaukšu – tōs ir kai myusu vacōkōs mōsas. Tagad pi mums atnōk jaunas meitiņas, kai soku, kuras ir tik tikkū pensionējušōs, – pošlaik tei ir Ināra Leiduma. 31 godu (nadaudz nu manis atpalīk) dzīd Anna Rudzusīka, ilgi “Rūtā” dzīd Zinaīda Jurova, vairōk nakai desmit godus – Staņislava Viļuma, Anna Žogote, Eugēnija Sergejeva, Silvija Stepiņa. Myusu kolektivā dzīdōja ari trejs veirīši, skaisti tenori. Un tod nōce tī šausmeigī četri godi – pādejū četru godu laikā uz tū vaļsteibu aizgōjušas ostoņas daleibneicas, bet seviški troks ir bejis šys gods – mes septeņus mēnešus bejom bez vadeitōjas, bet gatavōjamēs jubilejai. 4. majā myusu Anna Žogota izvadeja sovu veiru myužeibā, tōpēc pasōkumu atlykom. Pagōja mēness, vēļ gatavōjamēs jubilejai, bet 21. junijā – vysgarōkajā dīnā godā, aizgōja skaista bolsa īpašneica Janīna Krūmiņa, vēļ pēc divim mēnešim – Anatolijs Gailums. Bet tai kai mes ticeigas, Dīveņš myusus napamete nūvōrtā – jys mums 1. augustā atsyuteja breiniškeigu cylvāku – Jadvigu Mežnieci! Tik atraktivu meitini, tik brei-niškeigu, tik saprūtūšu! Jei uzreiz īgōja kolektivā, tys ir myusu cylvāks! Jei myusus saprūt, uzklausa, bet mes vysas jū klausom. Paļdis visim, kuri atnōkuši myusus atbaļsteit pasōkumā! Visim Adventa laika gaismu, boltus svēteigus Zīmassvātkus un laimeigu Jaunū godu!” saceja Valentīna Oborenko-Urtāne. Pēc putnu fabrikas likvidēšanas 1990. gadā folkloras kopa “Rūta” pārgāja Rēzeknes kultūras nama paspārnē. Šo četru desmitu gadu laikā folk-loras kopu īsāku vai garāku laika sprīdi vadīja Anita Lipkova, Inese Pāvule, Marija Matisone, Margarita Kozlovska, Sarmīte Strupoviča, Madara Broliša, Irēna Rampāne, un tagad vadības groži ir Jadvigas Mežnieces rokās. Folkloras kopu “Rūta” jubilejā sveica arī Rēzeknes valstspilsētas pagaidu administrācijas vadītājas pirmā vietniece Iveta Mietule. Pašvaldība gaviļniekiem dāvināja torti. Savukārt pašvaldības aģentūras “Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs” direktore Kristīne Kokoreviča pasniedza Pateicības rakstu folkloras kopas “Rūta” vadītājai Jadvigai Mežniecei un katram folkloras kopas dalībniekam – Valentīnai Oborenko-Urtānei, Zinaīdai Jurovai, Annai Rudzusīkai, Eugēnijai Sergejevai, Silvijai Stepiņai, Staņislavai Viļumai, Annai Žogotei, Jevgēnijai Švarcei, Inārai Leidumai, Valērijam Vinnikam. Jautāta par “Rūtas” tālākajiem plāniem, vadītāja Jadviga Mežniece teic: “Tā kā mēs esam iepazinušies ar folkloras kopu “Speiga”, tad plānojam aizbraukt ciemos pie šī kolektīva uz Ambeļiem, uz tradīciju māju “Skreine”, lai kopā vakarētu. Tad mēs labprāt aizietu kaut kur čigānos, varētu sarīkot kādu masku gājienu. Iespējams, ka janvārī vai februārī piedalīsimies Starptautiskajā masku festivālā, kas notiek daudzās vietās Latvijā. Un, protams, mums ir jāpiedalās Starptautiskajā festivālā “Baltica” jūnija beigās. Vēl vajadzētu sievām sašūt tradicionālos vilnas mēteļus ziemai, jo, kad jāuzstājas ārā aukstākā laikā, tad parasti sievām ir grūtāk saģērbties. Tas būtu tāds lielāks ieguldījums folkloras kopas nākotnē.”
Lai Dievs dod veselību un možu garu folkloras kopas “Rūta” dalībniekiem! Lai skan “Rūtas” dziesmas!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Ritvara PUJĀTA foto un foto no “Rūtas” albuma
Komentāri