– Venerandas kundze, no kurienes tik spēcīgs aicinājums veltīt savu dzīvi laukiem, kalpot zinātnei?
– No dzīves laukos. Jau agrā bērnībā sapratu, cik manai ģimenei svarīga Latvija un tās zeme. No mazotnes ar interesi sekoju līdzi visam, kas un kā notiek laukos, un domāju, ka mācīšos, lai varu šos procesus vai nu ietekmēt, vai izmainīt. Sapratu, ka gribu savu dzīvi saistīt ar visu, kas notiek laukos.
– Kā veidojās Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs?
– 90. gados juka un bruka zinātniskie institūti, pētniekiem valsts Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijā arī vairs nebija vietas. Nolēmām ar dēlu Aldi paši dibināt zinātnes centru. Pamatkapitālam bija nepieciešami divi tūkstoši. Tik lielas naudas mums nebija. Ieguldīju visu savu bibliotēku, disertācijas darbu, Aldis – visu savu pirkto mantu. Centra izveidē ielikti tikai personīgie līdzekļi. Šogad centram jau 24 gadi, un varu teikt, ka tā nākotne būs drošās rokās. Esmu veltījusi savu dzīvi Latgalei, un manās pēdās iet dēls – topošais LLZC vadītājs. Es biju mācību un sabiedriskā darba teicamniece, arī Aldis studijas ir beidzis ar izcilību. Visus spēkus veltī tam, lai nosargātu zinātni. Viņš ir atbildīgs par ļoti daudz ko – sagatavo laukus, sadarbojas ar zemniekiem, konsultē. Lauku dienas organizēšana – tas ir galvenokārt viņa darbs. Šogad Lauku dienā piedalījās vairāk nekā 90 firmas. Aldis ir izcils izgudrotājs dažādās tehnikas lietās. Kad bija mazs, visu laiku strādāja pie dzelžiem. Saku: “Dēliņ, izej no garāžas kaut drusku saulītē!” Bet viņš man: “Nē, mamma, es strādāju!” Aldis apbraucis visu Eiropu, lai redzētu jaunāko tehnikā un lauksaimniecībā. Cilvēki viņa zināšanas ļoti novērtē. Viņš ļoti saprotoši visu māk izskaidrot.
– Aldi, jūs droši vien ir iedvesmojis mammas darbs?
– Jā, cik sevi atceros, tik esmu šajā darbā, jo mammai visur biju līdzi. Arī tagad mūsu ģimenē katrs dara, ko var. Dēls Jānis jau ir liels palīgs Lauku dienas darbos, kas mums ir ļoti saspringts periods. Kad jāsagatavo vairāk nekā 100 izmēģinājumu lauciņi, viņš brauc ar traktoru, frēzē lauciņu malas.
– Vai tagad, ziemā, ir atelpas brīdis?
Aldis:
– Darbs nebeidzas nekad. Kad uz lauka ir izdarīts, tad ir analīzes, svēršanas, mērīšanas, tīrīšanas, atskaišu rakstīšanas… Tagad darbs ar papīriem, un jau gatavojamies nākamajai sezonai.
Veneranda:
– Tagad sekojam ziemājiem. Jāteic, ka klimatiskie apstākļi nav bijuši labvēlīgi. Tiem, kuri iesēja agrāk, rapsis ir pāraudzis, arī kvieši daļēji. Mēs necentāmies agri sēt, jo tagad veģetācija mainās, dabā viss mainās. Jābūt visam gataviem.
– Venerandas kundze, jūsu sirdslieta laikam ir lini?
– Ar liniem esmu visvairāk strādājusi. Dažādās linu aktivitātēs piedalījos Krievijā, Baltkrievijā, Eiropā. Bet tik labus vārdus kā no Poznaņas (Polija) institūta direktora nekur neesmu dzirdējusi. Viņš pateica un novērtēja, ka lini Eiropā sākās no Latvijas.
– Un kā šodien notiek linu audzēšana Latvijā?
– Audzē, bet ne tik plaši, kā vēlētos. Kādreiz valstī lini auga 92 tūkstošu hektāru platībā. Kad sāku strādāt, mans mērķis bija selekcionēt savas linu šķirnes, jo Latgale tomēr ir galvenā linu audzētāja Latvijā. Un tas man izdevās. No 1920. gada Latvijā nebija savas linu šķirnes. Esam audzējuši visādas pārrobežu valstu šķirnes: gan Austrumeiropas, gan Rietumeiropas. Par godu mūsu valsts simtgadei tika izveidota un reģistrēta linu šķirne 'Vilani', kas zied ar baltiem ziediņiem. Bet mūsu mērķis – neapstāties pie sasniegtā. Jo tomēr Raimondam Paulam dziesma ir par zilajiem liniem. Lai maestro nav jāpūlas un dziesmā vārdi nav jāmaina uz citu krāsu, man vieglāk selekcionēt jaunu šķirni ar ziliem ziediem. Darbs pie tā jau gandrīz noslēdzies. Vienīgi pēdējos gados ir liniem nelabvēlīga klimatiskā situācija. Cerēsim, ka nākamgad varēšu iesniegt šķirni reģistrācijai. Tas process nav vienkāršs. Otrs sirds darbs – kaņepes. Ir reģistrēta kaņepju šķirne 'Pūriņi', arī nākamā jau ceļā. Tās būs sēklu kaņepes, kuras viegli izaudzēt, novākt, izmantot gan sēklām, gan eļļai.
– Un tās noteikti nav vienīgās nākotnes ieceres?
– Jā, protams, ir dažādi projekti. Lai izdzīvotu, startējam dažādās jomās. Sadarbojamies ar Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtu, piemēram, jauna bioloģiskā preparāta (kartupeļu slimību apkarošanai) izmēģināšanā.
– Cik novērtēti un vajadzīgi šodien jūtaties?
Aldis:
– Tautai vajadzīgi, bet augšām laikam ne tik vajadzīgi. Taču turpinām cīnīties un tiekam ar visu galā. Nemitīgi kaut ko modernizējam, uzlabojam, iegādājamies jaunu tehniku, piemēram, šogad traktoru. Bez attīstības nevar.
Veneranda:
– Zinātne mūsu valstī aizvien ir nepietiekami novērtēta. Bieži vien ir sarūgtinājums. Ja nebūtu sava darba patriotu, nekā nebūtu. Bet svarīgākais, ka mūsu darbs noder lauku saimniekiem, īpašs prieks par jauniešiem, kuriem rūp Latvijas zeme un darbs pie tās. Mēs darām savu darbu un turpināsim to darīt! Ja reizēm šķiet, ka vairs nav spēka, palīdz ticība Dievam. Centrs apsaimnieko 30 ha zemes, no valsts mums nav neviena hektāra, nomājam no apkārtējiem cilvēkiem. Nomas cena liela, bet mums nav citu iespēju. Mīnuss ir tas, ka nevaram būt lielāki, jo nav kur papildināt zemes platības. Pie mūsu dzīvojamās mājas zemnieku saimniecībā “Avoti”, kur otrajā stāvā ierīkots LLZC birojs, ir daži hektāri aramzemes un mežs. Jāiztiek ar to, kas ir.
– Un kā ir ar darbarūķiem?
– Esam seši, diemžēl šobrīd uz kādu laiku divi veselības problēmu dēļ ir izgājuši no ierindas. Strādājam, nenolaižam rokas, lai arī ir darbaroku trūkums, nerunājot jau par speciālistiem. Mums ir čakla, iestrādājusies komanda. Pie mums praksē līdz martam ir no Ogres Meža tehnikuma necerēti labs, centīgs speciālists, vietējais jaunietis. Ir doma viņu piesaistīt arī pēc prakses.
– Jums ir tik daudz apbalvojumu – IV šķiras Atzinības krusts par nopelniem Latvijas valsts labā, konkursa “Sējējs” balva nominācijā “Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā”, vairāki Zemkopības ministrijas un novada pašvaldības izsniegtie Pateicības raksti, jūs esat Viļānu Goda pilsone, konkursa “Radošākā sieviete Latvijas laukos” laureāte… Cik svarīgi jums ir šie pagodinājumi?
– Goda raksti ir laba lieta, bet man lielāks prieks ir par sekotājiem. Pie mums centrā viesojušies daudzi zemkopības ministri, paši pārliecinājušies, kā mēs cīnāmies. Manu darbu ievērojuši, atzīmējuši un aicinājuši strādāt uz Zemkopības ministriju, un visādi vēl citi piedāvājumi ir bijuši, bet es nepārprotami esmu uzticīga laukiem.
Paldies Venerandai – sirdssiltam cilvēkam, kurš dzīvē ir atradis savu aicinājumu, kļuvis par sava darba fanātiķi un labprāt dalās savā pieredzē un zināšanās ar ikvienu! Paldies zinātnieces komandai un domubiedriem!
Jāpiebilst, ka nākamgad Lauku diena notiks 10. jūlijā. Lai ražīgs darbs dod jaunu pienesumu valsts zinātnei!
Ilze SONDORE
Autores foto
Komentāri