Sabiedrība

ATMIŅAS KVĒLO

Publicēts: 13. decembris 2024 Autors: Rēzeknes Vēstis Lasīšanas laiks: 1 min Komentāri (0)

Cilvēka, kuram veltu šo rakstu un dzejas rindas, jau sen nav šaisaulē, bet atmiņas kvēlo. Es ticu, ka viņa mierīgi raugās uz mani no kādas mākoņa maliņas un ik dienu ir mans labais sargeņģelis. Tā ir mana vecmāmiņa, mana mīļā, labā babiņa Aleksandrina BABRE (dz. 1910. g.). Viņa sen jau atdusas kapu kalniņā, un apkārt šalko baltie bērzi, bet tā dzīvesgudrība, čaklums, mīlestība un labestība pret visu dzīvo radību, ar ko viņa bija apveltīta, manās atmiņās palikušas un saglabāsies, kamēr vien dzīvošu.

Gribas kā senāk vēl

Mazliet bērnišķīgai kļūt,

Basām kājām pa pļavu skriet.

Gribas kā senāk vēl

Bērnu dienu zemē būt,

Sapņu kurpēs pa smiltīm iet.

Kam tu raugies tā, vecomāt,

Ātriem putniem mūžs ātri skrien,

Kam tu baidies tā, vecomāt,

Balti vēji vien putnus sien.

Gribas kā senāk vēl

Ilgu šūpulī man snaust.

Tavā dziesmā bez rūpēm vīt.

Gribas kā senāk vēl

Tev pie krūtīm galvu glaust.

Sapņu zirgos līdz zvaigznēm tikt.

Piedzimusi, uzaugusi un visu savu mūžu pavadījusi savā dzimtajā Dricānu pagastā. Viņa, kā jau tas Latgalē agrāk bija raksturīgi, augusi daudzbērnu ģimenē. Jaunākā meita, pastarīte, bet ar tik smagu likteni… Mana mīļā babiņa… Tie ir mani pirmie burti, zilbes un teikumi ābecē, pirmās rakstu rindas. Tās ir manas gaišās, spilgtās un saulainās bērnības atmiņas, kas mājo manā sirdī un domās. Neraksturīgi, bet, pateicoties mīļajai un labajai babiņai, es jau četru gadu vecumā tekoši lasīju pasaku grāmatas un allaž pirmais, ko gaidīju, kad no Rēzeknes ar pirkumiem atbrauks mamma vai tētis, bija kārtējā jaunā grāmatiņa. Tekošā lasīšana, 1. klasi uzsākot, gan man sagādāja daudz asaru. Padomju laikos 1. klases sākumā ābecē vajadzēja lasīt pa zilbēm, es lasīju tekoši, un skolotāja mani par to bāra. Loģikas nekādas. Būtu jāpriecājas par bērna prasmi.