MUMS NEBIJA LOPU VAGONU
Imants Čakšs jau vairāk nekā pusgadsimtu dzīvo Rēzeknē. Ar sievu Valentīnu septiņdesmito gadu sākumā uzbūvējis māju Zvaigžņu ielā, izaudzinājis divus dēlus. Pirms sešiem gadiem Čakšu ģimene nosvinēja Zelta kāzas. Pa dzīvi abi divi ir daudz strādājuši, tāpēc tagad, vecumdienās, jau sākusi pieklibot veselība. Taču abu divu sirsnība mutuļo pārpārēm; arī mājdzīvnieki – haskiju sugas meitene Esme un 21 gadu vecais runcis līp klāt, izrādot savu mīlestību. Mājas saimnieks Imants sagaida ratiņkrēslā, jo gada sākumā palicis bez kājas. “Ar savu “gudrību” zaudēju – sāpēja un sāpēja, nelikos ne zinis, līdz tiku slimnīcā. Jau gangrēna bija. Pa māju varu arī ar kruķiem pārvietoties, bet ar ratiņiem gan nevaru uz pilsētu aizbraukt,” viņš saka. Tāpēc nav iespējas arī tikt pie vecā fotoalbuma, kas atrodas kādā no kastēm bēniņos. Vedekla kārtojusi.
– Kā tad notika izvešana uz Sibīriju?
– Man bija septiņi gadi, kad mūs represēja. Lielākā izvešana notika 1949. gadā, bet mūs izveda 1950. gadā. Atrada mūs. Es vēl domāju, ka varbūt sarakstā tikām tāpēc, ka mums uzvārds ir nedaudz līdzīgs Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes uzvārdam, varbūt viņi domāja, ka esam prezidenta radinieki… Mana dzimtā vieta ir Bērzgales pagasta Silaunieki. Vecaistēvs Vladislavs Apeināns bija mežsargs, turīgs cilvēks. 1944. gadā, kad vācieši atkāpās, daudzi iedzīvotāji arī bēga prom, kā jau kara laikā. Mūsu ģimene – vecaistēvs Vladislavs, vecmamma Viktorija, mamma Zuzanna ar mani, vēl pavisam mazu bērnu, mammas māsa Anastasija – nokļuva Kurzemē. Mans tēvs Antons Čakšs gāja bojā lidmašīnu uzlidojuma laikā, kad te bombardēja. Tēvs bija no Lendžu puses. Viņa brālis Konstantīns arī bija devies bēgļu gaitās, nonāca Kanādā. Tēva brālim Kanādā piedzima divi dēli. Bet mēs dzīvojām Talsu rajona Kandavas pagasta Brūveros. Es nezinu, kā mēs tikām atrasti. Varbūt uzskatīja, ka 1949. gadā vēl par maz izsūtīja? Un vairs neatceros, kurā mēnesī mūs izsūtīja. Aizveda mūs uz Novosibirskas apgabala Vengerovas rajonu. Lopu vagonu mums nebija, bija parasts vilciens, taču aiztaisīts, apsargs pielikts. Bet, tā kā biju mazs, tad apsargs reizēm izlaida mani paskraidīt pa vagonu. Kas bija līdzi paņemts, neatceros. Laikam jau ēdamais bija paņemts, kādas mantas. Pirmajā klasē sāku iet, kad nonācu Sibīrijā. Sākumā mums dzīvošanai bija ierādīts kaut kāds kakts, bet, tā kā vectēvs bija labs namdaris, viņš uzcēla savu mājiņu. Mamma strādāja sudrablapsu fermā, baroja lapsas. Tā kā mammas māsa Anastasija Rīgā mācījās par medmāsu, tad viņa no turienes tika izvesta. Novosibirskā mamma skatās – pazīstams lakats sievietei galvā, gluži kā māsai. Kad sieviete pagriezās – jā, māsa! Anastasija bija izvesta uz citu vietu. Mammas māsa Sibīrijā izgāja pie vīra, ukraiņa, kas arī bija represētais. Kādas nu tur kāzas… Nebija tik bagāti, lai rīkotu tās. Laulību tikai reģistrēja. Viņiem piedzima divi dēli – Valdis un Aleksandrs, mani brālēni. Viens no viņiem, Aleksandrs Bondarenko, Rēzeknē pazīstams kā muzeja fotogrāfs. Sibīrijā pabeidzu trīs klases, krievu valodu ātri iemācījos. Liecības bija parastas burtnīcas lapas. Liecībā vieninieku un divnieku nebija, tikai trijnieki un četrinieki, – stāsta Imants Čakšs.
– Kas jums spilgti palicis atmiņā no Sibīrijas laikiem?
– Atceros kolhoza tomātu dārzu. Nezinu, vai mums pašiem bija savi tomāti. Piegāju pie sētmales, bet tur sargs – sieviete, kura man tik nikni uzšņāca, ka uzreiz laidos prom. Jā, sarkanos tomātus gribēju noraut… Ļoti labi atceros, kad Staļins nomira. Klausījāmies radio “Rodzina”, kas bija viena uz visu ciematu. Ciemats laikam bija tik liels kā Malta, ap diviem tūkstošiem cilvēku. Visādu tautību cilvēki bija no visas Padomju savienības. Vai, kāda bļaušana bija, kad Staļins nomira. Sievietes vaimanāja: “Mūsu tētiņš… Kā mēs tagad dzīvosim…?”
(“Rodnoj otec, kak mi teper žits budem…?”)
– Kad atgriezāties dzimtenē?
– Kā Staļins nomira, tā 1953. gada 21. maijā mūs atbrīvoja. Braucām mājup uz Bērzgales pagastu. Vispār jau citus vēlāk atbrīvoja. Piemēram, mammas māsa ar ģimeni atgriezās 1956. vai 1957. gadā. Kad atbraucām no Sibīrijas, vectēva māja bija nojaukta un pārvesta uz Marientāli. Šajā ēkā bija ierīkots kolhoza kantoris. Bet palikusi bija klēts, kūts, šķūnis un pirts, kurā dzīvoja vecāsmātes māsa Agata Škapare. Kādu laiku mēs dzīvojām pirtī – mēs četri un viņa piektā. Pirts neliela bija, bet bija baltā, nevis melnā, ar krāsni un skursteni. Tā kā vecaistēvs prata darboties ar koku, tad no Lendžu puses, šķiet, Apšu ciema, pārveda mana tēva māju un no šiem materiāliem uzcēla citu. Mana mamma vēlreiz neapprecējās. Ceturtajā klasē jau gāju Marientāles skolā, mācījos krievu valodā. Tad pārgāju uz Bērzgales vidusskolu, sāku mācīties latviešu plūsmā. Atceros, ka sākumā mācību telpa bija pilna jo pilna skolēnu, tad jau pa klasēm sāka sadalīt. Krievvalodīgie skolēni pārcēlās mācīties uz Rēzekni, mēs, latvieši, palikām Bērzgalē. Pabeidzu vidusskolu. Armijā dienēt mani nepaņēma veselības dēļ. Sāku strādāt par kinomehāniķi. Greiškānos, Taudejāņos un citu ciemu klubos rādīju filmas. Transporta tad nebija, ar velosipēdu visu laiku braukāt negribējās, tāpēc nakšņoju pie cilvēkiem. Un to māju ļaudīm, pie kuriem nakšņoju, ļāvu filmas skatīties par velti. Un tad kādu reizi, šķiet, Taudejāņos, atbrauca pārbaude un atklāja, ka septiņiem cilvēkiem (diviem pieaugušajiem un pieciem bērniem) neesmu izsniedzis biļetes. Otrā dienā mani atlaida no darba. Kino biļete maksāja kapeikas, taču cilvēki tajos laikos jau nebija bagāti. Kāda tā maksa tajos kolhozos bija? Tad sāku strādāt Rēzeknē operatīvajā tehnisko sakaru centrā, tas atradās blakus tagadējam pastam, tuvāk uz baltās baznīcas pusi, – stāsta Imants Čakss. Kādu laiku viņš strādāja arī Kārsavā (šajā pašā jomā), kur iepazinās ar Valentīnu. Viņa strādāja “Karpatos”, kur dienas laikā bija ēdnīca, bet vakarā šī iestāde pārtapa par restorānu. Uz “Karpatiem” pusdienot nāca Imants. “Mēs apprecējāmies 1968. gadā. Mums piedzima dēls Agris, bet vecākais dēls Juris man ir no pirmās laulības. Juris ar sievu dzīvo Īrijā. Mazdēlam Vjačeslavam ir četri bērni – mums jau mazmazbērni. Agris ar sievu dzīvo Anglijā. Mazmeitai Alīnai nākamgad jau būs 25. Alīna pie mums dzīvoja no četriem gadiem, pabeidza 2. vidusskolu, tad te nokārtoja auto vadītāja tiesības un tikai tad aizbrauca pie vecākiem uz Angliju,” stāsta Valentīna. “Es arī televizorus un radio remontēju. 1972. gadā mēs atnācām dzīvot uz Rēzekni. 1973. gada pavasarī te sākām būvēt māju, rudenī jau iegājām dzīvot. Strādāju arī “Rebirā”. Pēc tam, kad biju izbraucis ciemos uz Kanādu pie tēvabrāļa Konstantīna, tur nopirku videokameru, tad uz Rēzeknes televīziju pārgāju strādāt, biju operators. Sieva strādāja tirdzniecības jomā,” papildina Imants Čakšs. Tāda nu tā dzīve ir – kā raibs dzijas kamols. Bet Čakšu ģimenei – lai veselība un dzīvesprieks ikdienā!
Aijas MIKELES-STRUŠELES foto
PILNĪGI SLEPENI
UZ MŪŽĪGIEM LAIKIEM…
Par 1949. gada 25. marta deportācijām zinām visi. Šajā datumā pie namu fasādēm izliktais valsts karogs ar sēru lentu ikreiz atgādina par tautas traģēdiju. Zinām, ka represētie cilvēki tika izvesti lopu vagonos uz Sibīriju, ka tika sagrauti cilvēku likteņi.
Bet vai zinām arī to, kā tika sagatavota izvešanas operācija?
1999. gada 4. martā “Latvijas Vēstnesī” (Nr. 62/63) tika publicēts Valsts arhīva vecākā referenta Jāņa Riekstiņa raksts “Par 1949. gada 25. marta Latvijas tautas genocīda sagatavošanu un īstenošanu”, pievienojot no krievu valodas iztulkotos pirmmateriālus no Krievijas Federācijas Valsts arhīva.
“Latviešu tautas vislielākās izsūtīšanas akcijas – 1949. gada 25. marta deportācijas – sagatavošana, norise, kā arī tās traģiskās sekas pēdējā laika publikācijās ir attēlotas visai daudzpusīgi, plaši un detalizēti. Tagad ir zināms arī precīzs šajā “melnajā dienā” aizvesto skaits, viņu ciešanu pilnā ikdiena specnometinājuma vietās, grūtais mājupceļš uz dzimteni…
Tomēr vēl daudz ir arī tādu ar šo genocīda noziegumu saistīto dokumentu, kuri pētnieku rīcībā nav nokļuvuši un tātad – plašākam lasītāju lokam nav zināmi. Tas vispirms attiecas uz dokumentiem PSRS Valsts drošības ministrijā un LPSR Valsts drošības ministrijā, kuras bija šīs noziedzīgās akcijas vistiešākās organizētājas un izpildītājas.
Šoreiz – daži no Krievijas Federācijas Valsts arhīva nupat saņemtie dokumenti, kas stāsta par PSRS Iekšlietu ministrijas lomu 1949. gada 25. marta deportācijas akcijas sagatavošanā un realizēšanā. Plašāk dokumentus paredzēts publicēt krājumā “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939.–1991.”, kuras klajā nākšana gaidāma šovasar,” bija rakstījis Jānis Riekstiņš.
Pārpublicējam tikai divus dokumentus, kas savulaik bija apzīmēti kā “pilnīgi slepeni”.
Maskava. 1949. gada 12. martā
PSRS iekšlietu ministra ģenerālpulkveža S. Kruglova pavēle “Par kulaku, bandītu un nacionālistu izsūtīšanu” – Pilnīgi slepeni. Sevišķi svarīgi – par 1949. gadu Nr. 00225.
Saturs: par kulaku ar ģimenēm, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas. Ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu Nr. 390.–138.–ps PSRS Valsts drošības ministrijai ir uzdots izsūtīt no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR kulakus ar ģimenēm, bandītu, nacionālistu ģimenes, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, nošauto bruņotās sadursmēs, notiesāto bandītu ģimenes, legalizējušos bandītus, kuri turpina naidīgu darbību un viņu ģimenes, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimenes.
PSRS Ministru padome noteica, ka minētās personas ir jānovieto nometinājuma vietās uz mūžīgiem laikiem.
Izsūtāmajiem ir atļauts ņemt sev līdzi viņiem personīgi piederošās vērtslietas, mājturības mantas (apģērbu, traukus, sīko lauksaimniecības, amatniecības un mājturības inventāru) un pārtikas rezervi uz katru ģimeni ar kopējo svaru līdz 1500 kilogramiem. PSRS Ministru padome uzdeva PSRS Iekšlietu ministrijai nodrošināt: no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtāmo konvojēšanu un pārvešanu pa dzelzceļu un ūdens ceļiem līdz nometinājuma vietai, rūpīgu izsūtāmo apsargāšanu ceļa laikā, administratīvo uzraudzību nometinājuma vietās un atbilstošu nometināto uzskaiti, nodibināt tādu režīmu, kurš izslēgtu jebkādu bēgšanas iespēju; izsūtāmo iekārtošanu darbā lauksaimniecībā (kolhozos un sovhozos) un rūpniecībā.
Lai izpildītu augstāk minēto PSRS Ministru padomes lēmumu, pavēlu:
1. No Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR izsūtāmās kulaku, nacionālistu, bandītu un viņu atbalstītāju ģimenes nosūtīt uz specnometinājumu: Krasnojarskas novadā – 4000 ģimenes, Novosibirskas apgabalā – 3000 ģimenes, Tomskas apgabalā – 7000 ģimenes, Omskas apgabalā – 6000 ģimenes, Irkutskas apgabalā – 6967 ģimenes. 2. Iekšlietu ministrijas Krasnojarskas novada pārvaldes priekšniekam pulkvedim Kozlovam, Novosibirskas apgabala ģenerālmajoram Petrovskim, Tomskas apgabala pulkvedim Brovčenko, Omskas apgabala pulkvedim Petrovam, Irkutskas apgabala pulkvedim Došlovam: a) kopā ar vietējiem partijas un padomju orgāniem izstrādāt konkrētu plānu ieradušos izsūtīto uzņemšanai un izvietošanai. Plānā paredzēt izsūtīto nodrošināšanu ar apdzīvojamo platību, viņu iekārtošanu darbā, kā arī pārvešanas līdzekļu piešķiršanu, lai izsūtītos pārvestu no dzelzceļa stacijām līdz novietošanas vietām; b) veikt plānā paredzēto izsūtīto izvietošanas vietu apsekošanu, nosūtot uz turieni Iekšlietu ministrijas pārvalžu darbiniekus kopā ar padomju orgānu darbiniekiem un attiecīgo saimniecisko orgānu darbiniekiem un veikt pasākumus, lai pilnīgi sagatavotu tās izsūtīto uzņemšanai; c) pēc ešelonu ierašanās ar izsūtītajiem stacijās organizēt izsūtīto pieņemšanu no ešelonu priekšniekiem pēc sarakstiem, sastādot aktus. Izsūtīto pieņemšanu uzdot Iekšlietu ministrijas rajonu daļu priekšniekiem, kuru teritorijā izsūtītie tiks izvietoti, atbilstoši speckomandantūru komandantiem un speciāli norīkotajiem Iekšlietu ministrijas – Iekšlietu ministrijas pārvalžu pilnvarotajiem; d) izsūtīto izvietošanas vietās organizēt Iekšlietu ministrijas speckomandantūras. Līdz 1949. gada 1. aprīlim izraudzīties un norīkot no jauna organizējamo speckomandantūru darbiniekus un līdz izsūtīto ierašanās momentam viņus rūpīgi instruēt atbilstoši PSRS Iekšlietu ministrijas pavēlēm un direktīvām par darbu ar izsūtītajiem. Līdz šim termiņam iesniegt PSRS Iekšlietu ministrijai no jauna organizējamo speckomandantūru dislokāciju un štatu sarakstus; e) izvietošanas vietās ieradušos izsūtītos ņemt uzskaitē, paziņot viņiem nometināto tiesisko stāvokli, PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu par kriminālatbildību par bēgšanu no obligātajām nometinājuma vietām, organizēt stingru režīmu un noteikt administratīvo uzraudzību saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas 1948. gada 7. decembra pavēli Nr. 001445. Īpašu vērību pievērst tādu apstākļu radīšanai, kuri izslēgtu bēgšanas iespēju. 3. Lai sniegtu palīdzību Iekšlietu ministrijas vietējiem orgāniem izsūtīto pieņemšanā, izvietošanā un darbā iekārtošanā, kā arī stingras uzskaites, režīma un administratīvas uzraudzības organizēšanā, kā PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvarotos komandēt: uz Krasnojarskas novadu – pulkvedi Masļeņņikovu, uz Novosibirskas apgabalu – ģenerālmajoru Stefanovu, uz Tomskas apgabalu – pulkvedi Pjadiševu, uz Omskas apgabalu – pulkvedi Grigorjevu, uz Irkutskas apgabalu – pulkvedi Poļakovu. 4. Lietuvas PSR iekšlietu ministram ģenerālmajoram Bartašūnam, Latvijas PSR ģenerālmajoram Eglītim, Igaunijas PSR ģenerālmajoram Rezevam: a) pilsētās un lauku apdzīvotajos punktos, no kuriem tiks veikta izsūtīšana, nodrošināt nepieciešamo sabiedrisko kārtību; b) organizēt savlaicīgu izsūtīto pieņemšanu un nosūtīšanu uz izvietošanas vietām; c) no Iekšlietu ministrijas operatīvo darbinieku vides norīkot ešelonu priekšniekus un viņu vietniekus, rūpīgi viņus instruēt (..). 5. Kā PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvarotos komandēt: uz Lietuvas PSR – ģenerālmajoru Matevozovu, uz Latvijas PSR ģenerālmajoru Ratušniju, uz Igaunijas PSR – ģenerālleitnantu Petrovu. Uzdot Lietuvas PSR iekšlietu ministram ģenerālmajoram Bartašūnam, Latvijas PSR ģenerālmajoram Eglītim, Igaunijas PSR ģenerālmajoram Rezevam un PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvarotajiem – ģenerālmajoram Matevozovam, ģenerālmajoram Ratušnijam un ģenerālleitnantam Petrovam izstrādāt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu tos uzdevumus, kuri ir saistīti ar izsūtāmo izsūtīšanu un nosūtīšanu uz specnometinājumu. 6. PSRS Iekšlietu ministrijas Dzelzceļa un ūdens pārvadājumu daļas priekšniekam ģenerālmajoram Arkadjevam nodrošināt (..) nepieciešamā vagonu daudzuma piešķiršanu, lai izsūtāmos pārvestu uz nometinājuma vietu (..). 7. PSRS Iekšlietu ministrijas Konvoja karaspēka pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Bočkovam piešķirt nepieciešamo konvoju un organizēt izsūtāmo konvojēšanu līdz izvietošanas vietai, veicot nepieciešamos pasākumus, lai izslēgtu izsūtāmo bēgšanas mēģinājumus (..). 8. PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās kara apgādes pārvaldes priekšniekam intendatūras dienesta ģenerālmajoram Gornostajevam organizēt izsūtīto ēdināšanu ceļa laikā uz nometinājuma vietu. 9. PSRS Iekšlietu ministrijas specnometinājumu daļas priekšniekam pulkvedim Šijanam nodrošināt: a) savlaicīgu ešelonu priekšnieku un viņu vietnieku izraudzīšanu no republiku Iekšlietu ministriju un Iekšlietu ministrijas apgabalu pārvalžu operatīvo darbinieku vidus; b) no PSRS Veselības aizsardzības ministrijas savlaicīgu viena medicīnas ārsta un divu medicīnas māsu norīkošanu uz katru izsūtāmo ešelonu (..). 10. Lai operatīvi atrisinātu jautājumus, kuri saistīti ar izsūtīto pieņemšanas, konvojēšanas un ešelonu nosūtīšanas organizēšanu, komandēt uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR konvoja karaspēka priekšnieka vietnieku ģenerālleitnantu Spasenko un PSRS Iekšlietu ministrijas Dzelzceļa un ūdens pārvadājumu daļas priekšnieka vietnieku apakšpulkvedi Iškovu ar operatīvo darbinieku grupu (..). Šīs pavēles izpildīšanas uzraudzību uzdot PSRS iekšlietu ministra vietniekam ģenerālmajoram Rjasnovam.
1949. gada 18. maijā
PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova ziņojums “Par 1949. gada 25. marta deportācijas akcijas izpildi” – Pilnīgi slepeni – biedram J. Staļinam, biedram V. Molotovam, biedram L. Berijam, biedram G. Maļenkovam.
“PSRS Iekšlietu ministrija ziņo par tās PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmuma Nr. 390–138–ps “Par kulaku ar ģimenēm, bandītu un nacionālistu ģimeņu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, bruņotās sadursmēs nogalināto un notiesāto, legalizēto bandītu, kuri turpina naidīgu darbību un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas” daļas izpildīšanu, kura attiecas uz PSRS Iekšlietu ministriju. PSRS Ministru padome uzdeva PSRS Iekšlietu ministrijai nodrošināt: l no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtāmo konvojēšanu un pārvešanu pa dzelzceļu un ūdens ceļiem līdz viņu nometināšanas vietai; izsūtāmo rūpīgu apsargāšanu ceļa laikā; administratīvo uzraudzību izvietošanas vietās un izsūtīto atbilstošu uzskaiti, nosakot tādu režīmu, kurš izslēgtu jebkādu bēgšanas iespēju; izsūtāmo iekārtošanu darbā lauksaimniecībā (kolhozos un sovhozos) un meža materiālu sagatavošanas un zelta ieguves rūpniecības uzņēmumos; Iekšlietu ministrijas speckomandantūru organizēšanu izsūtīto izvietojuma vietās. Iekšlietu ministrijas orgāni kopā ar partijas un padomju orgāniem uz vietām noteica konkrētas izsūtīto izvietojuma vietas viņu nometinājumam paredzētajos rajonos, ņemot vērā viņu izvietošanas, darbā iekārtošanas un sadzīves nokārtošanas iespējas. Kolhozi, sovhozi un saimnieciskās organizācijas, uzņēmumi, kuros bija paredzēts iekārtot darbā izsūtītos, veica visus nepieciešamos pasākumus viņu uzņemšanai: piešķīra un sagatavoja mājas, kopmītnes un citas telpas izsūtīto izvietošanai, sagatavoja transportu, lai izsūtītos pārvestu no dzelzceļa stacijām līdz nometinājuma vietai. Lai Iekšlietu ministrijas vietējiem orgāniem sniegtu palīdzību izsūtīto pieņemšanai, izvietošanai un iekārtošanai darbā, kā arī lai organizētu viņu stingru uzskaiti, režīmu un administratīvo uzraudzību, uz izsūtīto nometinājuma vietām kā PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvarotie tika komandēti atbildīgie PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieki. PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvarotie tika komandēti arī uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ar uzdevumu nodrošināt sabiedrisko kārtību pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās un organizēt izsūtīto savlaicīgu pieņemšanu un nosūtīšanu uz izvietojuma vietām. Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas norādījuma Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Iekšlietu ministriju orgāniem palīgā Valsts drošības ministrijas orgāniem izsūtīšanas realizēšanai tika piešķirts ievērojams Iekšlietu ministrijas un milicijas operatīvo darbinieku skaits. Līdz izsūtīšanas operācijas momentam iekraušanas stacijās tika padoti 76 dzelzceļa ešeloni, kuri bija iekārtoti cilvēku pārvadāšanai, izsūtīto pavadīšanai piešķirts konvojs un no Iekšlietu ministrijas orgānu pieredzējušo virsnieku vidus nozīmēti ešelonu priekšnieki. Lai ceļa laikā izsūtāmajiem sniegtu medicīnisko palīdzību, katram ešelonam tika nozīmēti medicīnas darbinieki ar nepieciešamo medikamentu un pārsienamo materiālu daudzumu. Ešeloni tika nosūtīti nekavējoties pēc to piepildīšanas. Ceļa laikā izsūtāmie ar dzelzceļa bufešu palīdzību tika apgādāti ar siltu ēdienu. Pavisam no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR teritorijas izsūtītas 30 630 kulaku, nacionālistu un bandītu ģimenes (94 779 cilvēki, no tiem: 25 708 vīrieši, 41 987 sievietes un 27 084 bērni), tajā skaitā: no Lietuvas PSR – 9518 ģimenes (31 917 cilvēki); no Latvijas PSR – 13 624 ģimenes (42 149 cilvēki); no Igaunijas PSR – 7488 ģimenes (20 713 cilvēki). Saskaņā ar PSRS Ministru padomes lēmumu izsūtītie ir izvietoti: Krasnojarskas novadā – 3671 ģimene (13 823 cilvēki); Novosibirskas apgabalā – 3152 ģimenes (10 064 cilvēki); Tomskas apgabalā – 5360 ģimenes (16 065 cilvēki); Omskas apgabalā – 7944 ģimenes (22 542 cilvēki); Irkutskas apgabalā – 8475 ģimenes (25 834 cilvēki); Amūras apgabalā – 2028 ģimenes (5451 cilvēks). Izkraušanas stacijās ieradušos izsūtīto ešelonus pieņēma šim nolūkam speciāli nozīmētie Iekšlietu ministrijas darbinieki un uz laiku izvietoja viņus iepriekš sagatavotajās telpās, lai pēc tam viņus nosūtītu uz izvietojuma vietām. Tika noorganizēta siltā ēdiena un sausās devas izsniegšana ceļa laikā līdz nometinājuma vietām. Saskaņā ar izvietojuma plānu izsūtītie konvoja pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgā nometinājuma vietām un izvietoti sagatavotajās telpās. Izsūtītie ir iekārtoti darbā: kolhozos – 75 790 cilvēki, sovhozos – 16 005 cilvēki, zelta ieguves rūpniecībā – 2031 cilvēks un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos – 953 cilvēki. Izsūtīto vidū izrādījās 2850 veci, nevarīgi vientuļi cilvēki, 185 mazgadīgi bērni bez radiniekiem, kuri būtu spējīgi viņus uzturēt, un 146 invalīdi, kuri ir pilnīgi nespējīgi veikt fizisku darbu. Izsūtītos invalīdus un gados vecos cilvēkus daudzos gadījumos darbā iekārtot nav iespējams, bet esošie invalīdu un veco ļaužu nami ir aizpildīti. Sakarā ar to saskaņā ar PSRS Ministru padomes š. g. 29. janvāra lēmumu apgabalu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komitejām ir izvirzīts jautājums par invalīdu namu organizēšanu, lai tur izvietotu vientuļos invalīdus un gados vecos izsūtītos. Bērni, kuri ieradās bez radiniekiem, ir iekārtoti rajonu bērnunamos. Nometinājuma vietās ir noorganizētas Iekšlietu ministrijas speckomandantūras, visi izsūtītie ņemti uzskaitē un viņiem noteikts stingrs režīms un administratīvā uzraudzība. Iekšlietu ministrijas orgāni visiem izsūtītajiem ir izskaidrojuši viņu tiesisko stāvokli un paziņojuši PSRS Augstākās padomes Prezidija 1948. gada 26. novembra dekrētu par kriminālatbildību par bēgšanu no nometinājuma vietas.”
Aija MIKELE-STRUŠELE
Komentāri