Mana bērnība ritēja pagājušā gadsimta 60.–70. gados. Jaunajā gadā mēs vienmēr pušķojām lielu egli, taču mums nekad nebija spuldzīšu. Mamma strādāja Varakļānu linu fabrikā, un tur Sarkanajā stūrītī vienmēr notika svētku pasākums. Mēs gaidījām Salatēti, mācījāmies dziesmas un dzejoļus. Salatētis atbrauca kamanās ar lieliem dāvanu maisiem. Konfektes viņš nežēloja, dalīja tās gan par dzejoļiem, gan par dziesmām, gan par dejām. Uz eglīti mēs vienmēr gājām kopā ar vecākiem. Viņi sēdēja pie galda un dzēra tēju no liela patvāra. 4. un 5. klasē veidojām pasaku uzvedumus. Atceros, pasakā par rāceni zēns, kurš tēloja suni, iznāca uz skatuves un “vau” vietā pateica “ņau”. Kā visi smējās! Pēc visiem uzvedumiem vienmēr noteikti bija vizināšanās Salatēva kamanās. Un vienmēr bija sniegs.
Reklāma1300 × 120 px
Komentāri