Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētki, un tos gaida liels un mazs, vecs un jauns. Visi gatavo dāvanas, bet smagajos pēckara gados neviens lauku bērns negaidīja nekādas dāvanas. Bija prieks par to, ka mājās ir eglīte – izrotāta ar visparastākajām rotām. Toreiz nebija spožo, elektrisko lampiņu, bet eglīti rotāja parastās Ziemassvētku egles svecītes, kuras katru vakaru kādu brītiņu dedzinājām. Cik bija gaiši un skaisti! Arī tālajā 1946./47. gadā mums mājās bija eglīte, īsta, izrotāta ar to, kas māmiņai bija pie rokas. Tie bija tantes Zofijas dotie mazie paradīzes ābolīši, konfekšu papīriņi, salmu puzuri, cepumi un svecītes svečturos eglītes zaros. Uzposto eglīti tēvs nolika lielās istabas vidū. Nu mums ar māsu vajadzēja deklamēt dzejolīšus. Mamma, tētis un vecmāmiņa bija skatītāju rindās. Te pēkšņi no virtuves ieskrēja mazais kaķēns, kas tajā pašā brīdī ieķērās zaros.
vislielākā dāvana
Komentāri