– Par ko sapņojāt skolas gados?
– Vai, no miliča līdz pat dakterim, un pa vidu vēl bija baznīckungs. Man
baba
apsolīja nopirkt mopēdu, ja baznīcā cītīgi kalpošu pie altāra. Aglonas bazilikā cik varēju, tik gāju, dziedāju koros, bet mopēdu man tā arī nenopirka. Kad
baba
saprata, ka par baznīckungu es nekļūšu, sāku mācīties Mūzikas vidusskolā, un viņa teica, ka man jāmācās par ērģelnieku, viņiem laba dzīve esot – bišķi paspaidīsi pedāļus, un tuvāk pie Dieva esi. Bet arī tas man nesanāca. Vienu Misi ziemā pamēģināju nospēlēt, dabūju plaušu karsoni un pateicu – nē, neiešu te salt.
– Kādi diplomi iegūti?
– Pirmais – Daugavpils Mūzikas vidusskolā solista diploms. Tad sekoja trīs gadu bezjēgā mīcīšanās un nesaprašana, ko darīt. Bija konservatorija, bija Pedagoģiskais institūts. Un tad piecus gadus neklātienē studēju Sanktpēterburgas Teātra akadēmijā, ieguvu maģistra grādu, režisora inscenētāja diplomu. Toreiz bija iespēja palikt Pēterburgā, bet es braucu atpakaļ.
– Kas noteica mūzikas žanra izvēli? Kāpēc ne klasiskā, ne rokmūzika, bet šlāgeri?
– Nav vajadzīgs liels ieskrējiens. Man lielākā bremze bija un ir, ka es negribu angliski dziedāt. Tāpēc vieglākais tādā ziņā, kā ātrāk var sasniegt rezultātu, ir šlāgeris. No 1991. gada bija periods, kad mūziku pilnīgi atmetu, veltīju laiku televīzijai u. c. Manā profesijā vajag ļoti lielu naudu, lai kaut ko radītu, inscenētu, jābūt milzīgai komandai, apjomam, scenārijiem utt. Jā, tā palīdz dzīvē, kā kaut ko var sasniegt savādāk. Paēdis biju, viss bija, bet tad sagribējās atpakaļ mūzikā. Bija jāizvērtē, uz kuru pusi iet. Kad atkal sākām sadarboties ar Ati, izveidojām “Baltos lāčus”, es turēju šlāgera līniju, bet Atis it kā uz popmūzikas pusi vilka. Un es sāku dziedāt šlāgeri, viņš – popmūziku. Ja tev nav sponsora, jārēķinās ar to, lai pats vari pelnīt un sevi uzturēt. Šlāgeris ir tas, ar ko vari nopelnīt. Ar popmūziku nepārtraukti
jābizo
pa klubiem Rīgā. Tur ir citi spēles noteikumi, tur ir daudz nerakstītu likumu. Pat šlāgerī, lai arī cik visi savā starpā ir draudzīgi, pietiek
netīrības
. Bet popmūzikas pasaule ir riktīgs serpentārijs. Arī operā, teātros it kā viss izskatās ļoti skaisti, bet īstenībā tur visi plēšas. Mūzikā ir daudzas lietas, kur nav nekādu likumu.
– Ir kaut kas nepatīkams piedzīvots?
– Viss ir bijis, tikai nav popularizēts. Sākot ar to, ka pirms koncerta pēkšņi uzrodas kaut kāds draugs un cenšas tevi nodzirdīt. Nu labi, latgalieša akna to iztur, bet skatītājs arī nav muļķis un redz, kas notiek. Un tad pašam ir bijis kauns.
– Jūs alkoholu vairs nelietojat?
– Jā, jau ilgu laiku. Man nav kauns par to runāt, jo es zinu, kā tas ir un kā notiek. Daudziem alkohols ir stresa noņemšanai. Jo viena koncerta stunda ir līdzvērtīga astoņām ogļrača darba stundām. Tas nav tā, ka es stāvu ar fonogrammu un bubinu sev zem deguna. Ja tev akadēmiskā balss ir nostādīta, tad koncerts – tas ir ļoti liels darbs. Ne velti oficiāli akadēmiskie dziedātāji, tāpat kā baletdejotāji, agri iet pensijā.
– Nav bijusi doma kļūt par operas solistu?
– Jā, protams! Vienu gadu Rīgā mācījos pie Kārļa Zariņa. Bet man nepatīk pilsēta, man patīk lauki. Un otra lieta – es nebiju psiholoģiski tam gatavs. Es nezināju, vai tiešām būšu solists. Sapratu, ka man nav pārliecības, tāpēc devos atpakaļ uz Daugavpili, kur jau bija iestaigātas takas – orķestris, folkloras kapela “Dunduri”, kādu brīdi grupa “Elpa”. Tad viss plauka, ar jaudu notika. Iemīlējos, ieprecējos Rēzeknē. Atkal bija kaut kas jauns – Latgales televīzija, kur biju paslēpies aiz kamerām, montāžām utt.
– Kādos projektos, darbos šobrīd esat aizņemts?
– Uz pavasara pusi būs ļoti daudz darbu, bet par jaunajām iecerēm nestāstīšu, jo var piestāstīt pilnu galvu, bet rezultātā nekas nesanāk. Pagājušā gada labākais darbs bija ar Nacionālo teātri, kad ar “Lāčiem” izbraucām pa Latvijas lielajām skatuvēm un vasarā – pa estrādēm. Ir viena dokumentālā filma, ko vajadzēja pabeigt jau novembrī, bet tā vēl ir uz montāžas galda. Daudz laika veltīju šovam “Pārdziedi mani!”. Tik milzīgs darbs, es domāju, ka būs vieglāk. Sanāca tik daudz mācīties, es laikam gadus 30–40 nebiju tā mācījies. Visi raidījumi jau ir ierakstīti – angļu, spāņu, itāļu, latviešu, latgaliešu valodā, plus horeogrāfija. Likās, ka jau esmu uz robežas, bet nē, savācos un noturējos, visu ierakstīju. Esmu dzīvs un vesels.
– Kādi iespaidi par šī šova aizkulisēm?
– Esmu piedalījies dažādos televīzijas projektos. Un pirmo reizi redzu tik milzīgu palīgu komandu aiz tiem astoņiem dziedātājiem. Neskaitot dejotājus un muzikantus, kuri uz skatuves, aiz mums stāvēja vēl 50–60 cilvēki. Man personīgi bija fantastiska skolotāja. Manos gados jau likās – nu, meitiņ, ko tu man parādīsi, es taču jau visu zinu. Bet viņa atrada atslēgu un palīdzēja izlabot kļūdas, par kurām zināju. 40–45 minūtes vienmēr aizņēma grims. Ko man tur var darīt? Pieci mati uz pakauša palikuši. Bet izrādās, ka ir ko darīt. Sāk ar sejas masāžu, stilisti sagatavo apģērbu, maina, nepārtraukti seko līdzi, uzpasē, kā izskaties. Visi šie cilvēki palīdz, lai uzstāšanās būtu interesanta tautai. Tad arī gribas atrādīt savu darbu. Mēs nespēlējam par zelta biksēm, mums nav naudas balvas. Pirmais un galvenais – būt komandai un radīt labu muzikālu vakaru. Man arī pašam patīk paskatīties, kā tie astoņi dziedātāji paši sev lauž dzīves tīrumu nevis ar tendenci citu priekšā izcelties, bet kopā radīt ko skaistu. Mēs savā starpā nekašķējamies, cits citu atbalstām, palīdzam, kad ir kaut kas nesaprotams.
– Ir savs favorīts?
– Visu laiku Juris Kaukulis. Viņam ir milzīga enerģija. Būt kopā ar tādu – tā ir enerģētiskā bāze. Man viņš simpatizē un atgādina dziedātāju Brūsu Springstīnu, kurš var gan rokenrolu, gan tautasdziesmu dziedāt.
– Kā uzlādējat savu enerģiju?
– Mājās. Vienmēr no visiem tālākiem koncertiem uzreiz braucu mājās. Nepatīk svešā vietā. Man ir meža maliņa, kur aiziet pasēdēt. Patīk kādus vienkāršus, mehāniskus darbus ar rokām darīt, piemēram, malciņu paskaldīt, pagriezt vai kādu dēlīti pieskrūvēt.
– Droši vien bieži esat prom no mājām? Kādi ir ģimenes kopā būšanas brīži?
– Ja agrāk man patika lielos svētkos spēlēt, tad šodien es to vairs nedaru. Un nav tas vecums, lai balles spēlētu. Es varu izturēt divas stundas koncertā, bet ballei vajag vismaz 4–5 stundas. Un, ja spēlē ar “kuļmašīnu” – ar sintezatoru, tā nav balle. Ballē jābūt dzīvai mūzikai. Un dzīvo mūziku spēlēt piecas stundas vajag ļoti daudz spēka un labas veselības. Gadskārtu svētkos vienmēr esmu mājās, cenšos būt arī ģimenes svētkos, lai tie nebūtu sabojāti. Visi saka – o, Jaunais gads, pļaujas laiks, nu tu raksi! Nē, tā nav. Galvenais ir būt ar savējiem, nezaudēt to laiku, bet viss pārējais ir pakārtots. Man cita darba kā mūzika, teātra izrādes nav. Es neesmu nevienā valsts darbā, pašam par sevi nodoklis jānomaksā, pašam jāizdomā, kā izdzīvot. Puišiem “Baltajos lāčos” ir papildu darbi. Manas kājas mani baro, kā vilku vai lāci. Ir jau tā, ka Latgalē ļoti maz uzstāšanos – gada griezumā kādi pieci procenti, parējās visas pa Latviju. Mans ceļabiedrs ir garais ceļš. Bet tas nav nekas traks. Vispār nevajag gausties. Mēs Latgalē ļoti labi dzīvojam. Ja jūs redzētu, kā citviet Latvijā dzīvo… O, mēs Dieva kabatā dzīvojam. Tā, kā mūsu zemnieki strādā, dod Dievs visiem tā. Bieži vien, kad satieku sen neredzētus cilvēkus, viņi man uzreiz jautā: nu, tu Rīgā tagad dzīvo? Nē, tepat Rēzeknes novadā, kā sēdēju savos laukos, tā sēžu, nelienu ārā, nejaucu nevienam galvu, arī politikā negribu līst, man pietiekami darba, lai darītu to, ko gribu.
– Ir bijuši piedāvājumi iesaistīties politikā?
– Jā, bet ko es tur labu izdarīšu? Cik muzikantu tur ir bijis! Es jau smējos, ja politikā, tad es eju par prezidentu, un jautājumu nav. Bet ko es tur dibenu deldēšu tajos 100 sarkanajos krēslos? Vienīgais varbūt es varētu padomāt aiziet uz Eiropas Parlamentu, kad jau galīgi nevarēšu padziedāt. Un es varu pateikt kāpēc. Neviens nekad, ejot uz Eiropas Parlamentu, nesaka godīgi, kādēļ viņš to dara. Ja kāds pajautā, atbild, ka grib labklājību tautai, Latvijai, Latgalei, Eiropai. Bet īstenībā grib labu pensiju. Nosēž četrus gadus, un viss, viņam ir pensija. Un vēl var visus savus radus, visu savu deravņu vadāt ekskursijās uz Briseli. Tāpēc es arī neatsakos no tā, ka varbūt kas sakāpj galvā. Kad jutīšu, ka galīgi šeit pensijas nebūs, tad varbūt iešu uz turieni (
smejas
).
– Atpazīstamība, popularitāte dzīvē palīdz vai kaitē?
– Popularitāte, es sacītu, tas ir krusts. Tevi visi redz, visi dzird. Tev nejauši var paslīdēt uz ielas kāja, ļaudis jau otrā pilsētas galā stāstīs, ka bija nokritis, izvāļājies dubļos utt. Ja kāds domā, ka policija, apstādinot par pārkāpumu, atpazīst un nesodīs, nē, tā nav. Varbūt pat otrādi. Iet veikalā ar ģimeni – visi skatās, ko viņš tur pērk, ko ēd. Ā, pudelīti nopirka, oi, oi! Popularitāte nav laba lieta. Pirmkārt, pašam psiholoģiski. Ir bijuši kritumi, kāpumi popularitātē. Ir periods, kad “čuras” sakāpj galvā. Ja tās laicīgi no galvas nedabū, tad var bēdīgi beigties. Ir dažādi varianti, kā tās dabūt ārā. Piemēram, ir apkārt vecāki muzikanti, kas palīdz izdabūt ļoti ātri, padara tevi mazu un melnu, un tad ir miers. Man pirmās sakāpa 19–20 gados, bet tur Daugavpilī man palīdzēja ar dūri. Vienkārši izsita ar sišanu, lai saprastu. Tu sāc it kā izcelt sevi pārāku par citiem un vairāk neredzi, ka īstenībā citi ieguldījuši daudz lielāku darbu. Tā ir ļoti liela lepnība. Es šodien pat ne ar ko neatšķiros no Jāņa vai Pētera. Dievs ir devis man tādu balsi, devis strādāt ar cilvēkiem, par kuriem esmu priecīgs, ka viņus satieku dzīvē. No katra cilvēka, sākot ar mūziku un beidzot ar lauksaimniecību, meža darbiem utt., kaut ko pasmeļos no viņa dzīvesprasmēm, no viņa dzīves stāsta. Lūk, par to ir jāpriecājas. Vai es šodien esmu populārs? Varbūt. Vai es esmu ar nāsi griestos? Nē! Un dzīvot Rīgā – tas nav lepnums. Lepnums ir dzīvot šeit. Lūk, tas ir lepnums, tā ir iespēja parādīt, ka tu esi spēcīgs, ka tu vari, nosmērējies ar dubļiem, iet. Viens no maniem Latgales piemēriem ir muzikants Dainis Skutelis – zirgus audzē, savā ekskavatorā, traktorā strādā, kā parasts lauku puisis. Bet pienāk koncerts – balts krekls, ancuks mugurā un ideāls. Dziesma skan, no viņa skan Latgale. Un viņš dzīvo ne jau Rīgā, bet Preiļu laukos. Dzīvojot Rīgā, ir viegli – uz katra stūra ir studija, vari ieskriet, ātri ierakstīt dziesmu. Koncertu sarīkot Rīgā finansiāli ir uz pusi lētāk nekā latgaliešiem, jo, pirmkārt, ceļš. Rīgā vairāk cilvēku, vairāk akumulējies, ātrāk vari sarunāt kori, orķestri, vēl kaut ko. Bet es par to nesūdzos, vienkārši mēģinu pastāstīt, kā tas izskatās no mūsu puses. Ka mums, lai parādītu Latgales spēku, paceltu mūsu Latgali, ir jāieliek daudz darba. Un mēs esam spēcīgi, bagāti. Pakāpeniski tas lepnums aug, bet bieži vien nevietā, kas man ļoti nepatīk. Ar jaunajiem latgaliešiem bišķi auzās braucam. Es šajā lietā esmu ļoti konservatīvs. Mans pamats gan latgaliešu valodā, gan literatūrā, pirmkārt, ir Stroda gramatika. Es uzskatu, ka to valodu saglabāja mūsu babiņas, mūsu baznīca. Protams, valodu var modernizēt, bet… Varbūt jaunā paaudze domās savādāk, bet, kamēr es esmu, man ir tas.
– Mūsu dzīvē ienāk mākslīgais intelekts. Tas arī dziesmas sacer… Kādu tam nākotni redzat?
– Protams, tam būs sava nākotne. Ja godīgi teikt, tad tās ir civilizācijas beigas. Mēs sevi degradējam visā, un jau pirms 20 gadiem to pamanīju. Neviens nepamanīja, vienkārši uzskatīja, ka tas ir labāk, vieglāk. Sākās viss no tā, ka pārgāja no analoga uz ciparu ierakstiem. Parādījās tas, ka daudzas funkcijas varēja retušēt, cilvēka spējas, talantu varēja pievilkt aiz ausīm tehnoloģiski, varēja vairs necensties. Šodien jau var domāt, izteikties mūsu vietā, un tad vienā dienā pilnīgi viss pāries tavā vietā, un sekas tad ir bēdīgas. Mūzikā es esmu kategoriski pret. Man atļaujiet pabeigt dzīvi analoģiski, nevis kā ciparu tehnoloģijai. 100 % dzīvu mūziku uz skatuves spēlē šlāgerī aptuveni 5 %, popmūzikā tikai 2 %… Ar dzīvo mūziku palikuši simfoniskie orķestri, pūtēju orķestri, kori, Dziesmu svētki, bet par to labāk nerunāt, jo drīz vien redzēsim krahu. Tas jau ir, bet vēl nav publisks. Tūlīt būt gaušanās, ka kultūra mums brūk un nebūs kam vairāk dziedāt.
– Cerams, Ziemassvētki ir un būs. Kādas jums atmiņas par šiem svētkiem?
– Tā kā tajos laikos atļauts bija svinēt tikai Jauno gadu, eglīti tomēr centāmies mājās izrotāt jau 24. decembra vakarā. Apkārt man bija ticīgi cilvēki, tāpēc rosība notika jau 24. decembrī. Mums jau pirms Jaunā gada vienmēr gāja Meža vecis. Esmu runājis ar latviešiem, kuri dzīvo Amerikā, un arī viņi stāstīja, ka agrāk bijis ne Salavecis, ne Santa Klauss, bet tieši Meža vecis. Viņš nebija ģērbies sarkanās drēbēs, bet tādā kā kažociņā, izgrieztā uz otru pusi, tādā kā vectēva brūnā mētelī. Un bārda tik briesmīga bija, nezinu, no kā taisīta. Bet viņš bija daudzreiz mīļāks nekā Salavecis vai Santa. Dāvanas nebija lielas, taču katrs mazais nieciņš, ko viņš pasniedza, bija desmit reizes dārgāks un mīļāks. Meža vecis bija ļoti sirsnīgs. Un atmiņā ir Kūču vakars, kas tagad reti ir dzirdēts, arī man saimē tagad tā nav. Bet toreiz tika gatavots medus ķīselis ar tvaicētiem kviešiem. Par to garšu man ir ļoti dārgas atmiņas.
– Vai pats esat bijis Ziemassvētku vecīša lomā?
– Jā, protams. Tagad gan grūti, jo mani atpazīst pēc balss. Bet, kad meita bija maziņa, biju tādā lomā. Tagad riskanti, var sanākt tāpat kā kādā dzīves anekdotē. Krāslavas pusē ir kultūras darbinieks Jāzeps Dubkevičs. Viņu var atpazīt uzreiz, un man liekas, ka Krāslavas kultūra visiem lielā mērā asociējas tieši ar Jāzepu. Kādā eglītē pirms 30 gadiem viņš Salaveča tērpā pienāca pie bērniem un jautāja: “Bērni, kas pie jums atbrauca?” Un visi bērni skaļi sauca: “Tēvocis Juziks!”
– Ko novēlēsiet gadumijā sev un citiem?
– Lai Dieviņš dod visiem labu veselību! Ne tikai fizisku, bet arī mentālu un garīgu. Krīze vienmēr rodas cilvēku galvā. Mēs, latgalieši, esam no tā kaluma, kas vienmēr no sava māla ir izspieduši savu maizes klaipu! Galvenais, lai ir veselība un labs prāts! Cerams, Latgalei par mani nav un nebūs kauns. Cik spēšu, tik strādāšu. Būs kaut kas pavisam savādāks un negaidīts. Viss notiek.
Ilze SONDORE
Foto no Andra Baltača personīga arhīva
Komentāri