Māris pēc Viļānu vidusskolas piecus gadus studējis fizioterapiju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc studijām 2011. gadā uzsācis darbu iegūtajā specialitātē Siguldas slimnīcā, bet 2016. gadā atgriezies dzimtajā pilsētiņā un strādā savā fizioterapijas praksē. Viņš ir ne tikai pieprasīts fizioterapeits, bet arī ļoti gaišs, sirsnīgs cilvēks, kurš rūpējas par veselīgu ieradumu ieviešanu ikdienā.
Ne reizi vien saņēmis Atzinības un Pateicības par profesionāla, godprātīga un radoša darba devumu sava novada un valsts labā.
Kopā ar sievu Gunu audzina sešus bērnus. Kuplā ģimene un darbs paņem daudz laika. Taču Māris Viļānos vēl organizē arī aukstuma peldes, lai mācītu norūdīties. Aktīvi iesaistījies airēšanas sportā. Bijis Pielietojamās kinezioloģijas skolas dibinātājs un pasniedzējs, vadījis ārstnieciskās vingrošanas nodarbības.
– Kāpēc nolēmi atgriezties Viļānos?
– Laikam dzimtās puses vilinājums, man šeit vecāki, daudz pazīstamu cilvēku. Man patīk vide, kur esmu dzimis, kur esmu tuvs, mīļš.
– Kas noteica profesijas izvēli?
– Nejaušība, kas, kā vēlāk sapratu, nebija nejaušība. Pasaulē nekas nav nejaušība, lai arī mums bieži vien tā liekas. Sākumā startēju RTU uz inženieriem, bet netiku budžeta grupā. Un vienā brīdī sāku domāt, vai tiešām esmu inženiera tips… rasēšana, augstākā matemātika… Galva man viegla, bet rasēšana gan nekad nav patikusi. Man taču patīk sports, kustība, veselīgs dzīvesveids. Akadēmijā bija pēdējā diena, kad varēju iesniegt dokumentus, un es to izdarīju, tiku budžetā un pat saņēmu stipendiju par labām sekmēm.
– Palīdzi cilvēkiem atgriezt kustības tikai Viļānos?
– Pamatdarba vieta ir Viļānu slimnīcā jeb, kā to tagad sauc, – Veselības un sociālās aprūpes centrā “Viļāni” (VSAC). Vēl ir sadarbība ar autisma biedrību Rēzeknē. Tas ir ļoti specifisks darbs ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tā kā strādāju VSAC, piedāvājam, nodrošinām valsts apmaksātu mājas aprūpi cilvēkiem pēc insulta Rēzeknes novada robežās. Reāli mājas vizītēs varu paspēt izbraukt apmēram līdz 20 km apkārtnē.
– Kas patīk savā ikdienas darbā?
– Patīk tas, ka darbs ir dinamisks, ka nav garlaicīgs, ka varu izpaust savu radošo potenciālu, ka nav jāstrādā noteiktā nišā un stereotipā. Varu diezgan plaši izvēlēties savu darbību, un darbā ar cilvēkiem tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēki ir dažādi. Tas, kas der vienam, neder otram. Es necenšos, protams, tagad baigi sevi salielīt, bet man tiešām patīk darboties, izmantojot dažādas metodes, lai pašam nav garlaicīgi un arī rezultāts ir labāks. Man patīk improvizācijas.
– Atveseļošanās procesā noteikti svarīga arī pacienta līdzdarbība. Vai to vienmēr var panākt?
– Tagad visa medicīna jau iet uz to, ka ir šis līdzestības princips. Agrāk bija tāda sistēma – ārsts pasaka un cilvēkam jādara. Ārsts uzņēmās visu atbildību par cilvēka veselību. Mūsdienu medicīnas modelis ir mainījies. Tagad es vai jebkurš cits ārsts ir tikai virziena rādītājs. Ārsts iesaka, bet, ja tu negribi tā darīt, tad vari nedarīt un meklēt citus alternatīvos ceļus. Tāpēc arī es šo modeli esmu paņēmis kā visvērtīgāko sev. Jo, ja tu uzņemies atbildību par cilvēku, bet viņš nemaz to negrib, tad tu vienkārši izdedz. Ar šo saskaras ļoti daudzi jaunie mediķi, kuri grib glābt pasauli, grib katru izārstēt, bet tas nesanāk, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri savā labā negrib neko darīt. Ar tādiem cilvēkiem strādājot, var izdedzināt sevi ļoti ātri. Es ne par vienu neuzņemos atbildību. Ja kāds grib manu palīdzību, es ar lielāko prieku to piedāvāju. Ja neņem pretī, es nevaru iedot.
– Bieži dzirdi pateicības vārdus par savu devumu?
– Jā, un paldies vienmēr ir patīkami dzirdēt. Reizēm pie tā tik ļoti pierodi, ka tas vairs neliekas nekas īpašs. Taču jāatceras, ka pāri visam ir cilvēks. Kad tu palīdzi cilvēkam, tas ir tik forši, pat neatkarīgi no samaksas vai resursiem, ko tas no tevis prasa. Tur ir cita bioķīmija, cita sajūta. Paldies ir kā punkts virsū tam, ka viss ir noticis.
– Kā sevi pasargā no izdegšanas?
– Pirmkārt, ir šis profesionālais nostādījums, kad neuzņemos atbildību par pacientu, bet uzņemos atbildību par savu rīcību. Otrkārt, cenšos darbu neņemt uz mājām. Reizēm tas nesanāk, jo ir kaut kādi dokumenti jāaizpilda vai vēl citi darbiņi. Taču tie ir reti gadījumi. Cenšos to izskaust no saviem ieradumiem. Un galvenais veids, kā atpūsties un uzlādēties, protams, ir sports un daba. Aktīvi sportoju, trenējos paša priekam un veselībai, cenšos atpūsties dabā.
– Cik sen un cik bieži piekop aukstumpeldes?
– Tās sākās laikam 2017. gadā, tika piekoptas katru dienu. Bet tagad, godīgi sakot, kā nu sanāk. Vismaz reizi nedēļā cenšos nopeldēties. Man patīk, kad āliņģis, balta ziema, sniedziņš, romantiski, skaisti. Bet šogad lietus, dubļi…
– Ar airēšanu esi nopietni aizrāvies?
– Jā, sākumā bija doma tikai pamēģināt, bet ļoti iepatikās un sāka arī labi sanākt. Pagājušogad man noslēdzās otrā sezona, un biju 2. vietā Latvijas maratona kausa izcīņā. Tas nav profesionālais līmenis, kaut gan ir konkurence, ir sacensības. Latvija, Lietuva, Igaunija. Ļoti regulāri cits pie cita braucam un savā starpā sacenšamies. Ceru, ka arī šī sezona būs veiksmīga, ir savi uzstādījumi, pagaidām neteikšu, kādi. Ja izdosies, noteikti paziņošu.
– Ar ko piesaistīja šis sporta veids?
– Man vienmēr ir paticis ūdens.
– Cik noprotu, patīk arī pirts procedūras, un ir iespēja tās piedāvāt izbaudīt arī citiem?
– Man patīk aukstais–karstais kontrasts. No tā ļoti jūtu enerģijas pieplūdumu. Cilvēks sajūtas dzīvs, kur ir krasi kontrasti. Bija mēģinājums savu hobiju pārvērst uzņēmējdarbībā. Uzrakstīju nelielu projektiņu Rēzeknes novadā uzņēmumu atbalsta programmā. Projektu apstiprināja, un šobrīd man ir piecas mobilās pirts teltis, kuras var izmantot gan vasarā, gan ziemā. Šīs pirtiņas ir ļoti labas cilvēkiem, kuriem patīk izbraukt dabā.
– Māri, vai biji sapņojis par tik kuplu ģimeni?
– Jā, tas bija apzināts lēmums jau kopš kāzu dienas par vismaz četriem pieciem bērniem. Kopā esam 13. gadu, un mums jau ir seši bērni.
– Ko cenšaties bērniem iemācīt, kādas vērtības viņos ielikt?
– Darba mīlestību, mīlestību pret cilvēkiem līdzās, tuvākiem un tālākiem cilvēkiem. Un man liela cerība ir, ka viņi arī iemīlēs dabu, sportu, būs aktīvi cilvēki, nevis piesieti pie datorgalda, sapratīs, ka bez kustības nav dzīvības.
– Kā pavadāt laiku kopā?
– Mēs cenšamies izbraukt no mājām, jo četrās sienās tik lielā barā nevar īsti kvalitatīvi neko izdarīt. Jaunākajam ir gadiņš, vecākajam – 12 gadi, un vēl pa vidu dažādi vecumposmi, katram attiecīgi savas vajadzības, savas vēlmes, kā pavadīt laiku. Līdz ar to mums ir jāskatās, lai visi bērni ir piepildīti. Un, godīgi sakot, tas nav viegli. Svarīgi, lai ir emocionālā tuvība, fiziskā tuvība, lai katrs bērns jūt, ka vecāki ir ar viņu kopā. Tāpēc šobrīd ir tā, ka mani agrākie projekti ir atmesti malā, piemēram, kinezioloģijas skola, vingrošanas nodarbības u. c., jo nevaru visu savienot. Es izvēlos ģimeni un uzskatu, ka galvenais ir investēt savos bērnos, viņi ir mūsu nākotne. Ja investēju viņos savu laiku, līdzekļus un mīlestību, tad ceru, ka tas kādreiz dos augļus un viņi izaugs par labiem cilvēkiem.
– Ko ieteiktu cilvēkiem savas dzīves kvalitātes uzlabošanai?
– Galvenais ir kustēties. Pat, ja nepatīk sports, kustēties vajag jebkuram jebkādā veidā. Par laimi, mums ir daudz iespēju kustēties – nūjošana, vingrošanas nodarbības utt. Un var arī vienkārši doties pastaigās, paņemot līdzi kādu labu cilvēku. Mūsu ikdiena šobrīd sastāv no ļoti liela apmēra nekustības, sasprindzinājuma, statikas. Lai būt veseliem, mums vajag būt līdzsvarā. Ja ir nekustība, tad jābūt kustībai. Savukārt tiem, kas pārāk daudz kustas, vajag atpūsties. Jābūt zelta vidusceļam. Tas nodrošinās dzīves kvalitāti un veselību. Un tas attiecas uz visām dzīves jomām. Piemēram, ja pārslogo sevi ar ēdienu, tad attiecīgi iemācies pagavēt kādu dienu.
– Vai sargājat savus bērnus no neveselīgas pārtikas?
– Laikam nē, un pateikšu, kāpēc. Kad mums piedzima pirmais bērns, viņš līdz trijiem gadiem nezināja, kas ir konfekte, jo ļoti sargājām no cukura, kas likās ļoti slikts. Bet saskārāmies ar citu problēmu. Kad bērns uzzināja, kas ir cukurs, tad viņš bija kā apsēsts ar cukuru. Aizliegtais auglis pievelk. Tāpēc šobrīd nenoliedzam pat tā saucamo neveselīgo pārtiku. Patiesībā, ja tu esi fiziski aktīvs, tad vari reizēm apēst arī čipsus, izdzert kolu. Ja tu visu to pilnvērtīgi sadedzini, tad nav problēmas.
– Tikko sācies jauns gads. Daudz jaunu ideju?
– Man ideju ļoti daudz. Es varu būt ideju ģenerators, bet vajag kādu, kas darītu. Man laika resurss ir ļoti ierobežots. Viss atduras pret laiku.
– Kad cilvēki var vērsties pēc tavas palīdzības un vērtīgā padoma?
– Katru darba dienu no plkst. 8.00 līdz 17.00. Pieteikties vislabāk būtu zvanot. Informācija par pieņemšanu atrodama internetā, sociālajos tīklos.
– Paldies par sarunu! Veselīgu mums visiem Jauno gadu!
Ilze SONDORE
Autores foto un foto no Klauču ģimenes arhīva
Komentāri