76 gadi – faktiski tas ir vidējais cilvēka mūža garums; protams, liktenis katram atmēra savu gadu skaitu, kādam vairāk, kādam mazāk, bet visu cilvēku likteņi saaužas kopējā vēstures stāstā. Bet cik daudz no šī stāsta paliks dzīvā atmiņā nākamajām paaudzēm? Tikai tik, cik būs pierakstītas atmiņas, saglabātas fotogrāfijas. Vai mēs daudz varam runāt par notikumiem pirms trīssimt gadiem? Vai mēs zinām tā laika savus senčus, kā viņi jutās Ziemeļu kara laikā un pārdzīvoja mēra laikus? Tik vien kā saglabājušies vietvārdi, kas stāstīja par to laiku notikumiem, bet arī tie “izdzēšas”, jo lauki paliek tukšāki. Ja ciemā nav neviena iedzīvotāja, pazūd arī tā nosaukums, nemaz nerunājot par kalnu, purvu, upīšu un pļavu īpašajiem nosaukumiem.
Līdzīgi tas būs arī ar 1949. gada un citām deportācijām pēc kāda pusgadsimta: jā, visi zinās, ka ir bijuši tik briesmīgi laiki, bet aculiecinieku vairs nebūs. Taču būs palikušas pierakstītās atmiņas.
1949. gada 25. marta deportācijas skāra arī Barkānu ģimeni, kas dzīvoja Rēzeknes apriņķī Ozolaines pagasta Kampišku sādžā. Uz Omskas apgabala Poltavkas rajonu tika izsūtīti Francis un Veronika Barkāni (tēvs un māte) un trīs viņu bērni – Anna Ruta (dz. 1931. gadā), Vladislavs (dz. 1932. gadā) un Alberts (dz. 1938. gadā). Tiesa, apstākļi iegrozījās tā, ka ģimene uz Sibīriju sākumā nebrauca kopā vienā vagonā, bet atradās trijos vagonos.
Annai Rutai ODZULEI (bijusī Barkāne) izsūtīšanas brīdī bija 18 gadu. Viņai skaistais jaunības laiks pagāja vispirms strādājot stepē, tad taigā zāģējot mežus.
Viss izdzīvotais ir spilgti palicis atmiņā, tāpēc Anna Ruta stāstot reizēm slaucīja asaras. Nekas nav aizmirsies…
Katrs savā vagonā
“27. janvārī man jau būs 94 gadi. Tādu nu garu mūžu esmu piedzīvojusi, bet turos! Laikam jau tā vajag. Mēs dzīvojām netālu, kādus astoņus kilometrus no pilsētas, – Ozolaines pagasta Kampišku sādžā. Re, tajā gleznā ir attēlota dzimtā māja. Šīs mājas vairs nav, tikai atmiņa palikusi. Ģimenē bijām mamma, tētis, es un divi brāļi. Jaunākā māsa Zinaī-da piedzima jau Sibīrijā, viņa par mani kādus 20 gadus jaunāka. Mūs visus izveda, tikai katrs bijām savā vagonā – braucām trijos vagonos. Kā tas sanāca? Es biju pabeigusi Ozolaines pamatskolu, tad gāju Maltas vidusskolā, bet to nepabeidzu, jo vecākiem nebija spēka mani izglītot. Vien brālis mācījās vidusskolā. Rēzeknē bija pazīstama šuvēja, bija doma pie viņas pamācīties šūt, bet nu cik tur daudz pamācījos… 25. martā biju Rēzeknē. Pa nakti biju palikusi pie paziņām, lai rītā ietu uz baznīcu, jo bija taču liela svētdiena. Aizgāju uz sarkano baznīcu, tagadējo katedrāli, un tur satiku draudzenes, kaimiņu meitenes no laukiem. Viņas, mani ieraugot, paaicināja iziet laukā, ka vajag kaut ko pastāstīt. Izgājām. Man saka: “Tev vairs ģimenes nav, tava ģimene izvesta.” Atgriezos atpakaļ baznīcā, tur paraudāju, tad gāju mājup. Bija jau vakars, kad nonācu līdz savam pagastam. Izdzirdu briesmīgi skaļu, lustīgu dziedāšanu. Man palika bail, sapratu, ka nevarēšu paiet garām tiem cilvēkiem, tāpēc novirzījos līdz dzelzceļa sliedēm un tā aizgāju līdz ģimenes kapiem. Tur stāvot, redzēju savas mājas. Durvis bija vaļā, sunīša nekur nemanīju. Domāju, ko darīt. Pāri ceļam dzīvoja onkulis, tēva brālis. Devos pie viņa. To, ka onkulis bija saticis manu tēvu, kurš bija atbraucis 25. marta naktī ap diviem vai trijiem ar vilcienu, viņš man nepateica. Tēvam vajadzēja samaksāt nodokļus, mežā zāģējot malku. Kā viņš saņēma ziņu par izvešanu, nezinu, bet viņš brauca mājup. Mammu ar brāli Albertu savāca naktī divpadsmitos. Viņi visu darīja naktī. Mamma man pēc tam stāstīja, kā bija. Viņa teica, ka bailes viņu tā sastindzināja, gluži kā paralizēja, ka neko nevarēja savākt līdzi. Labi, ka pie viņas pa nakti bija palikusi kaimiņiene, tad viņa arī ko sasvieda līdzi ņemšanai, kaut kādu apģērbu. Ēdamā sākumam pietika, jo bija paņemts speķis, kāds tauku pods. Vēlāk kaimiņiene vēlreiz atbrauca uz mūsu māju, lai aizvestu mammai vēl ko, bet mājās jau viss bija izdemolēts, viss savākts, nebija ko paņemt… Atbraucis tēvs uzzināja, ka nav vairs mūsu ģimenes, tāpēc gāja uz Maltu pie Vladislava. Tur brālis dzīvoja pie tantes un mācījās vidusskolā. Izrādījās, brālis divos naktī jau bija savākts… Es neko nezināju ne par tēvu, ne brāli. Tad no onkuļa ļoti agri rītā gāju uz Maltu, neko nedomāju, gāju un gāju. Tikai ik pa laikam garām pabrauca kravas mašīnas pilnas ar cilvēkiem. Vienā brīdī uznāca miegs, apsēdos ceļa malā, pasēdēju, atpūtos un tad atkal turpināju ceļu. Kā nekā gabals – 20 km. Aizgāju uz mājām, kur dzīvoja Vladislavs. Mājās neviena nebija. Tante rītā bija aiznesusi brālim uz vagonu līdzņemamās mantas, bet tēvs tajā laikā gāja pie NKVD oficieriem, noskaidrot, kur ir viņa ģimene. Kad uzzināju, ka arī brālis paņemts, devos uz Maltas dzelzceļa staciju. Sākumā mani apsardze nelaida, tad sameloju, ka eju pie tantes, kura dzīvo aiz dzelzceļa stacijas. Apgāju apkārt ešelonam un skatījos, varbūt kaut kur ieraudzīšu brāli. Tā ejot, redzu, paveras vagona durvis, un tajās parādījās mans brālis. Metos pie viņa, bet apsardze ar ieročiem rokās mani klāt nelaida. Mani jau tur varēja nošaut uz vietas. Tad mani ieraudzīja tante un sāka kliegt: “Ruta, kur tu… nāc šurp.” Kā iet pie tantes, tā sargs vairs nelaiž. Tad tēvs atnāca ar to NKVD oficieri. Tāda nu mums bija satikšanās ar tēvu, mūs ar tēvu iespundēja citā vagonā. Mamma ar Albertu bija kādā no pirmajiem vagoniem, bet tobrīd mēs to nezinājām. Maltā laikam kādas diennaktis divas bijām vagonos, tad vagonus atvilka līdz Rēzeknei, piekabināja pie cita ešelona. Man nekā nebija līdzi, pilnīgi nekā, tikai tas, kas mugurā. Un tā mēs uzsākām to “ceļojumu”. Pirmā piestātne bija Krievijā – Veļikije Luki. Vairs neatceros, ko tieši tur deva, ūdeni vai zupu. Aizgāju un tad ilgi stāvēju un skatījos, varbūt māti redzēšu. Konvoja apsardze jau dzina mūs uz vagoniem, kad ieraudzīju mammu. Apskāvāmies, paspējām tikai pateikt, kur katra atrodamies. Tā mēs visu ceļu braucām. Tēvs bija ļoti nemierīgs, visu laiku konvojam prasīja, lai mūsu ģimeni apvieno. Apvienoja jau ļoti tālu Krievijā. Bet tajā nelaimē bija laime – satikām mammu,” atceroties šos emocio-nālos mirkļus, Anna Ruta Odzule noslauka asaras.
Grūti bija
Pie šodienas apstākļiem pieradušiem cilvēkiem ir grūti iedomāties, ko īstenībā nācās piedzīvot Annai Rutai Odzulei un pārējiem deportētajiem ceļā uz Sibīriju, uz nometināšanas vietām. Tas bija bads, aukstums, izmisums… “Aizveda mūs uz Omskas apgabala Isiļkulu. Pēc garā ceļa vispirms nosūtīja uz pirti. Tur mums apģērbu piekaisīja ar dustu (dusts jeb DDT – dihlordifeniltrihloretāns – ir pesticīds cīņai ar lauksaimniecības kaitēkļiem, ļoti toksisks un veselībai īpaši bīstams. Aut. piezīme), tad mēs nemaz nezinājām, kas tas ir. Pirmie, kas bija pirtī, brīnījās, teikdami, ka kaut kādus miltus kaisa,” savu stāstījumu turpina Anna Ruta Odzule. “Un tad jau rītā pēc mums atbrauca no kolhoziem, lai vestu uz Poltavku. Bija vēl dziļš sniegs. Braucām kravas mašīnās, un tad izrādījās, ka tikai puse ceļa iztīrīta, tālāk mašīnas vairs nevarēja tikt, tās bija jāvelk ar traktoru. Traktora nebija, bet bija jau vakars. Apkārt tīrumi sniegos, un tajā naktī bija -30 grādu liels sals. Mums pateica: ja kāds grib, lai iet pie kolhozniekiem pārgulēt. Mēs nospriedām, ka neiesim nekur no mašīnas, paliksim tur. Nezinu, kā tēvs ar mammu tonakt jutās, bet mūs, bērnus, uz panckām saguldīja, virsū uzsedzām vatēto segu. Tā mēs nenosalām. Bet tajā naktī nosala gan bērniņi, gan slimi gulošie. Kur viņus pēc tam lika, nezinu… Beidzot mūs aizveda uz Poltavku, tur sadalīja pa brigādēm. Dienā jau bija silts, bija sācies liels atkusnis. Vietējie pēc mums atbrauca ar vēršu pajūgiem, kājās velteņi, un viņi pa to ūdeni – šļop, šļop ar velteņiem. Mūs aizveda uz zemļanku pie saimniekiem, kur būs jādzīvo. Tā bija pa pusei zemē ierakta mājiņa, bez koridora. Sākumā bija bail ienākt tajā istabā. Tur mēs kādas divas ziemas nodzīvojām. Saimniece turēja govi, un ziemā istabā dzīvoja arī teliņš, un mēs turpat dzīvojām…. Tad dzīvojām pirtiņā, tur jau bijām tikai mūsu ģimene. Tad tēvs iesāka māju būvēt, bet uz rudens pusi mūs pārcēla uz citu vietu Poltavkas rajonā, uz Ustišimu, strādāt meža darbos. Redziet, tur laikam bija pamaz darbaspēka, bet kolhozam bija vajadzīgi baļķi. Mūs izsēdināja Irtišas upes krastā. Tur atradās ēdnīca, netālu bija barža. Ēdnīcas ēkā līdz pavasarim dzīvojām vairākas ģimenes. Tā bija kā baraka. Sākām iet darbā uz mežu. Bet ēdamā nekāda nebija, kas bija līdzi, bija jau notiesāts. Zinu, ka tēvs aizgāja uz sādžu un kaut kā dabūja kartupeļu spaini. Kad mūs veda uz mežu, viņš paņēma tos kartupelīšus, cepa ugunskurā. Bet man bija kauns, jo redzēju, ka citi ēd maizi, bet man tās nav. Kā mežā strādājām? Sniegs līdz jostasvietai. Jātiek pie koka, jāatrok apkārt sniegs un tad jāzāģē. Bet es nepratu zāģēt. Tēvam zāģis iet taisni, bet man – sūnās. Mēs ar viņu divatā zāģējām. Koki tika sakrauti lielās kaudzēs (štabeļos) un pēc tam tos krāva mašīnā un veda līdz Irtišas piestātnei. Vasarā baļķus vajadzēja sakraut baržās. Grūti bija. Kad nopelnīju naudu, nopirku pirmo mēteli, bet kājās gumijnieki, bija jau smukāk. Cilvēkam visos apstākļos gribas labi izskatīties. Poltavkā mums, represētajiem, sacīja: “Jūs mums maizi atvedāt.” Redziet, kā normu deva 100 vai 200 g maizes, kas bija rūgta jo rūgta, jo tīrumos auga vērmeles. Lai kā gribējās ēst, šo riciņu nevarēja apēst, jo ļoti rūgta bija. Tad mēs sākām ravēt vērmeles tajos kviešu tīrumos, un maize kļuva garšīga. Brigādes ravēja. Es gan visu laiku biju pie siena. Mūs aizveda uz stepi strādāt, tā mēs tur dzīvojām. Mums vajadzēja sienu likt kaudzēs, siena vālus savēla ar zirgu grābekļiem. Pēc tam vēl to sienu no tīruma vajadzēja 20 km vest uz Poltavku ar vēršiem. Dienas laikā tikai vienu reizi varēja aizbraukt pēc siena. Reiz bija tā. Mēs jau bijām sakrāvuši sienu, braucām uz Poltavku. Tajā dienā man bija iedoti veci vērši. Braucu pati pēdējā kolonnā, kad sienu vedām, sēdējām uz vezuma un kliedzām: “Cop-co-bē, cop-co-bē!”, un vērši zināja, kur iet. Izkrāvām tos vezumus. Vēl nebijām piebraukuši pie savas apmešanās vietas, kā redzu, cik smuki mākoņi veidojas pamalē pie debesīm – tumši violeti. Un tad sāka pūst tik stiprs vējš, ka nevarēja kājās nostāvēt. Arī vēršus gāza no kājām. Pārējie braucēji, kuriem bija jaunāki vērši, tos kaut kā pagrieza pa vējam un aizbrauca, bet mani vērši salauza lielos ratus. Un es stepē stāvu viena pati – lietus tik stipri līst, ka apkārt kā jūra, un krusa tad vēl bija. Kad beidzās lietus, domāju, kā gan pa tumsu tikšu mājās, ko gan teiks brigadieris par salauztajiem ratiem. Kaut kā braukt jau varēja. Brigadieris neteica neko. Viss kas bija piedzīvots.”
Cilvēks ar cilvēku satiekas
“Atbrīvoja mūs 1957. gadā, kad braucām prom. Vēl kaut kur saglabājusies paštaisīta lāde (kaste), kur bija salikta visa “bagātība”. Līdz Omskai tikām ar kuģīti pa Irtišu, bet no Omskas ar vilcienu. Biļetes tur ilgi nevarēja dabūt, ļoti daudz cilvēku brauca. Atceros, ka māsiņu Zinaīdu paņēmu uz rokām, viņa vēl neliela bija. Mamma mani pamācīja, lai saku kasierei, ka esmu māmiņa ar bērnu, tā es dabūju biļeti. Aizbraucām līdz Maskavai, tad Rēzeknei. Ar brāli bijām aizgājuši paskatīties uz mūsu dzimtajām mājām. Mūsu mājā bija ierīkota aptieka, bija zobārsta kabinets, bet kūtī – pienotava,” atmiņu pavedienu šķetina Anna Ruta Odzule. – Kad atgriezāties atpakaļ Latvijā, kur dzīvojāt? – Tēva brālis strādāja Rēzeknē bankā, un viņam Dārzu ielā bija māja. Kad atbraucām, viņš jau bija miris. Tajā mājā mums bija viena istabiņa, tur visi dzīvojām. Brālis Vladislavs aizbrauca uz Rīgu, tur viņš vēl šodien dzīvo. Bet Alberts mira jauns. Sibīrijā dzimusī māsa Zinaīda Skredele dzīvo Ozolaines pagastā. Viņa kādreiz bija šī pagasta pārvaldes vadītāja. Kad atgriezāmies no Sibīrijas, darbā tā jau nevarēja nekur iekārtoties. Taču Dārzu ielā mums blakus mājā dzīvoja dakteri Zadorožnije, sieva bija ginekoloģe, viņš – terapeits, viņi mums palīdzēja iekārtoties darbā Piena konservu kombinātā. Es tur nostrādāju trīs vai četrus gadus. Vīrs Donāts arī bija represētais, viņu iepazinu Sibīrijā, bet apprecējāmies Rēzeknē. Viņš bija no Kaunatas pagasta Ostrovskiem. Mums piedzima divas meitas – Ināra un Anita. Tad iekārtojos Slaukšanas iekārtu rūpnīcā, tur 20 gadus nostrādāju. Vīrs visu mūžu strādāja par šoferi. Man ir divi mazbērni Edgars un Liene, tie ir Anitas bērni, un divas mazmazmeitiņas. – Kāpēc izveda jūsu ģimeni? – Skaitījāmies kulaki – uzskatīja, ka bijām bagāti. Tēvs apstrādāja savu un brāļa zemi, nezinu, varbūt kopā bija kādi 30 ha, bet mums pašiem gan nebija tik daudz zemes. Bet vienalga bijām kulaki. Liela taču māja! Un kūts lielāka nekā citiem ciemā. Un vēl rati. Mums, starp citu, ir visi dokumenti, kuros teikts, kas mūs izsūtīja un kāda mums bija bagātība. Viss ir aprakstīts. Dokumentu par mūsu izsūtīšanu parakstīja vietējie – Zaicevs un Kumovs, paši galvenie dzērāji. Kad es jau dzīvoju Rēzeknē, Pļavu ielā, kur mums ar vīru bija māja, nejauši veikalā satiku Kumovu. Iegāju veikalā un skatos – Kumovs stāv rindā. Arī viņš mani ieraudzīja: “Ooo, Barkāna meita!” Tā es ātri izgāju no veikala, jo tajā laikā nerunāja par represijām. Kumovs bija nodzēries. Mūs uzskatīja par bagātiem, jo tēvs ar mammu cītīgi strādāja, visi nodokļi bija nomaksāti līdz pēdējam, pašiem nebija ko kājās aut. Tie nodokļi bija lieli, pašiem nekā nepalika. Bet vienalga visas grūtības esam pārdzīvojuši. Es pati bērniem nestāstīju par Sibīriju, jo vienalga tāpat visur kur, arī skolā, darīja pāri. Bet tā ir vēsture, kas jāzina cilvēkiem. Tie, kuri mūs izsūtīja, domāja, ka vairs nekad neredzēs. Nē! Kalns ar kalnu nevar satikties, bet cilvēks ar cilvēku satiekas arī pēc gadiem. Nebija domāts, ka būs tik garš mūžs. 27. janvārī būs 94 gadi. Tagad uz baznīcu nesanāk aiziet, agrāk daudz gāju. Tagad katru svētdienu noklausos pa radio Sv. Misi. Reizēm arī televīzijā rāda Misi. Bērni pie manis ciemos nāk, mazbērni, mazmazbērni, – saka Anna Ruta Odzule. Paldies Annai Rutai Odzulei par atmiņām! Vēlam viņai stipru veselību un gara možumu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Annas Rutas Odzules albuma
Komentāri