Sprediķa laikā E. Pavlovskis vairākkārt izteica sirsnīgus pateicības vārdus. Viņš pateicās par sadarbību dažādu konfesiju bīskapiem, pašvaldības pārstāvjiem, kā arī katoļu bīskapiem un garīdzniekiem. Bīskaps norādīja, ka viņam jāpateicas Dievam un cilvēkiem par visu, kas noticis viņa dzīvē, vispirms norādot uz priesterības aicinājumu, kuru viņš uzskata par lielu dāvanu. Atsaucoties uz svētās Terēzes no Bērna Jēzus, kā arī priestera Pētera Upenieka, kurš laikā, kad E. Pavlovskis studējis, bijis Garīgā semināra garīgtēvs, pārdomām, arī E. Pavlovskis sacīja, ka nezinot, kas būtu no viņa sanācis, ja viņš nebūtu kļuvis priesteris. Turpinājumā viņš pateicās tiem, kas uzticējās un virzīja viņu bīskapa kalpojumam. Tas neesot bijis vienkāršs aicinājums, “tas bija arī krusts, bet ar pagodinājumu”. Viņš pateicās diecēzes priesteriem un visiem citiem par darbību 13 gadu garumā. Viņš arī uzsvēra, ka neesot vēlējies šo krustu nokratīt, lai to pēc tam nestu kāds cits. Tomēr pienākot laiks, kad pašam jāsaprot, ka vairāk nav spēku un iespēju kalpot. Bīskaps paskaidroja, ka 75 gadu vecumā bīskapiem ir jāraksta pāvestam lūgums atbrīvot no šī kalpojuma, lai dotu vietu jaunajiem. To E. Pavlovskis esot darījis gan tāpēc, ka sasniedz šo vecumu, gan arī tāpēc, ka viņu nomoka ļauna slimība, kurai nepieciešama regulāra terapija un kas atņem spēkus turpināt kalpojumu. Uzrunas noslēgumā bīskaps vēlreiz atkārtoja: “Es negribu šo krustu nomest, lai no tā atbrīvotos. Gribu ļaut darboties un strādāt tiem, kas to var darīt un kam tas labāk izdosies.”
KABIA
Foto: ekrānšāviņš no LTV 1 Svētās Mises translācijas
Komentāri