25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Rēzeknē pie pieminekļa “Vienoti Latvijai” represētie, viņu tuvinieki un citi nolika ziedus. Šo cilvēku vidū bija arī rēzeknietis Leonīds MEKŠS.
Leonīds ir dzimis Sibīrijā 1952. gadā, bet uz Latviju kopā ar vecākiem viņš atbrauca sešu gadu vecumā. Leonīds Mekšs padalījās gan ar savām bērnības atmiņām, gan savas ģimenes piederīgo represēto dzīvesstāstiem.
1941. gada 14. jūnijs
Pirmais represiju vilnis Latviju skāra 1941. gadā, deportācijas notika naktī no 13. uz 14. jūniju. Deportējamos nogādāja dzelzceļa stacijās, kur vīriešus uzreiz nošķīra no ģimenēm.
Šīs deportācijas skāra Leona Mekša vecvecākus – Ludzas apriņķa Pildas pagasta Krasikos dzīvojošo vecmammu Rozāliju Mekšu, vectēvu Jāni Mekšu (1886) un viņu bērnus – Henriku (1925), kurš pēc tam kļuva par Leonīda tēvu, un Valentīnu (1920). Rozāliju ar bērniem izsūtīja uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu, bet Jāni Mekšu – uz Vorkutu.
“Vecmamma raudāja, kad viņus veda prom vagonos, jo bija palikusi tikai ar bērniem. Bija bads. Manam tēvam Henrikam tobrīd bija 16 gadu, jauns puisis. Viņš man stāstīja: “Mamma raud, bet mēs logus atveram vaļā un dziedam “Široka strana moja rodnaja”. Apsargi ar šauteņu laidnēm sita, lai logus aizveram un nedziedam stacijā, kad vilciens apstājas. Mēs nebaidījāmies, bet mamma raudāja visu laiku, nepārtraukti, jo visu taču stundas laikā vajadzējis atstāt… Ko pa stundu var salasīt? Govis palika neslauktas….”
Vectēvam piederēja 95 hektāri zemes, vēl daļa zemes bija noformēta uz vecmammas. Kad Latvija kļuva brīva, mantojumā paņēmu vecmammai piederošo zemi, kas netālu no Liepukalna. Bet no pārējās zemes mans tēvs atteicās, jo tur jau dzīvoja cilvēki. Vai tad viņus dzīsi ārā no mājām?” stāsta Leonīds Mekšs.
Savu stāstījumu viņš papildina ar daudzām melnbaltajām fotogrāfijām – to laiku lieciniecēm. Mekšu ģimenes represijās piedzīvoto savā grāmatā “Когда зачерствеют будни твои” atspoguļo Faina Osina. Šo grāmatu 2000. gadā klajā laida Latgales Kultūras centra izdevniecība. Tā ka liecības par izsūtījumā piedzīvoto dokumentētas arī grāmatā, kas skaudri stāsta, kā jutušies izsūtītie.
“Vectēvs Jānis Mekšs Vorkutā, šķiet, laikam bija lēģerī Nr. 7, desmit gadus nosēdēja. Pie izvešanas viņš kā vīrietis bija turējis visas līdzpaņemtās mantas, bet, tā kā viņus izšķīra stacijā, tad vecmammai nekā nepalika. Tā vectēvu uz cietumu aizsūtīja ar visām mantām. Manu vectēvu izveda tāpēc, ka viņš bija Nirzas pagasta rakstvedis, grāmatvedis.
Ar tām mantām bija tā. Vectēvam, tāpat kā citiem, tās vajadzēja nodot, un, to izdarot, iedeva kvīti, un viņš visus desmit gadus, nesaprotu – kā, to kvīti saglabāja. Vorkutas lēģerī ieslodzītajiem lika būvēt dzelzceļu, un reti kurš izdzīvoja: kā cilvēks neizpildīja darba normu, tā samazināja ēdiena devu. Kā ēdiena deva samazināta, tā mazāk spēka. Nomira, apglabāja turpat, uzbēra zemi, būvēja tālāk dzelzceļu. Staļins gribēja gar pašu Polāro loku uzbūvēt dzelzceļa sliedes, bet tur mūžīgais sasalums, un sliedes “staigāja”, nekas tur nesanāca. Bet vectēvs nebūvēja dzelzceļu, jo bija jau vecs. Viņš sākumā strādāja par pirtnieku, pēc tam par sanitāru nometnē, citādi nebūtu izdzīvojis, jo vecums liels. Kad pagāja ieslodzījuma piespriestie desmit gadi, viņš parādīja to kvīti, un viņam samaksāja 10 tūkstoš rubļu. Kad vectēvs pie mums atbrauca, mēs nopirkām govi un sienu. Laikam arī to māju nopirkām, kur vienā istabā dzīvoja Valentīna ar vīru, vienā – mana mamma Ņina ar tēvu un vecāko māsu Irēnu, un es virtuvē ar vecmammu un vectēvu,” atmiņas šķetina Leonīds Mekšs.
Smagos darbos skrēja laiks
Rozāliju ar Henriku un Valentīnu sākumā izveda uz dienvidiem, kur Sajāna kalni pie Jeņisejas. Gadu viņi tur kolhozā nostrādāja, Henriks strādāja ar zirgiem. Pēc tam stiprākās ģimenes tika pārvietotas uz Tālajiem Ziemeļiem. Mekši nonāca Igarkā. Tā ir pilsēta aiz Ziemeļu polārā loka, kur pusgadu valda polārā diena (saule nenoriet) un pusgadu – polārā nakts, kad visu laiku valda krēsla.
“Sākumā tēvs bija strādnieks, laivas taisīja krastā, bet tad viņu iesauca armijā uz kuģa par matrozi.
Pēc tam tēvs Igarkā desmit gadus nostrādāja kantorī par grāmatvedi, jo viņš bija izglītots, beidzis ģimnāziju, zināja vairākas valodas.
Kantorī mans tēvs iepazinās ar manu mammu Ņinu, kura tur bija rēķinvede. Viņi apprecējās. Vēlāk mamma strādāja veikalā.
Mana mamma pēc tautības bija somiete, viņas tēvs un māte Ļeņingradas blokādes laikā nomira no bada. Ņinai tad bija 14 gadi, viņu evakuēja caur Lādogas ezeru ar mašīnām un aizveda līdz pašai Sibīrijai. Teicām: taču nebiji izsūtītā, varēji jebkurā pieturā izkāpt. Viņa tad teica: “Kur veda, tur braucām.” Galarezultātā viņa nonāca Dudinkā, tas ir vēl tālāk aiz Polārā loka. Tālāk vairs nebija apdzīvotas vietas. Vēlāk viņa atbrauca uz Igarku, kur mans tēvs, tā viņi tur iepazinās.
Pēc desmit darba gadiem Igarkā tēvu pārcēla jau uz dienvidu pusi, uz Podtjosovu, kur atradās kuģu remonta rūpnīca. Viņš tajā skaitījās par galvenā grāmatveža vietas izpildītāju, jo izsūtītais nevarēja būt galvenais grāmatvedis. Uz Krasnojarsku brauca atskaites nodot, un tad katru vakaru milicijā vajadzēja atzīmēties, ka tēvs nekur nav aizmucis. Tur bija ļoti liela darba slodze, dienām un naktīm rūpnīcā strādāja. Un tad viņš pēc diviem gadiem piedzīvoja infarktu un klīnisko nāvi,” stāsta Leonīds.
– Tie, kuriem bijusi klīniskā nāve, parasti stāsta par piedzīvoto Taipusē. Vai jūsu tēvs arī ko stāstīja?
– jautāju.
– Stāstīja gan. Ka tur īstenībā bija kā dzīvē, tikai viss daudz košāk. Kā bija? Tajā dienā rūpnīcas darbiniekus sūtīja strādāt uz kolhozu. Kolhozs bija Jeņisejas upes otrā krastā, visi gaidīja kuģīti. Tēvs teica, ja viņš būtu aizbraucis otrā krastā, dzīvs neatgrieztos, jo tur nebija mediķu. Bet tad viens kurjers atnesa dokumentus parakstīt, un tēvs atgriezās rūpnīcā to izdarīt. Pārējie aizbrauca uz kolhoza darbiem.
Viņš kantorī sēdēja viens pats, kad notika infarkts, viņš zaudēja samaņu. Un tad nejauši gadījās tā, ka draugs, izsūtītais no Krāslavas, iegāja kantorī un ieraudzīja, ka Henriks bezsamaņā, izsauca ārstu. Lēkmi apturēja, bet slimnīcā naktī tēvam apstājās sirds. Atkal nejaušība, ka palātā viens slimnieks nebija aizmidzis un pasauca ārstu. Dežurēja galvenā ārste. Viņa pieslēdza pie skābekļa balona, sāka sirds masāžu veikt turpat palātā.
Un tēvs stāsta, ka pacēlies gaisā un redzējis sevi no augšas: “Saprotu, ka tas esmu es, bet sevis nemaz nav žēl, it kā tur kāds mētelis nomests. Nekādu emociju ķermenis neizsauca.” Un tad viņš aizlidoja, tur bija gaišs ceļš, un tur viņš satika savu tēvu (manu vectēvu Jāni Mekšu), kurš pirms gada bija nomiris. Un vectēvs manam tēvam tad teicis, cik labi, ka viņš atnācis, jo šajā pasaulē taču daudz labāk. Tēvs tad atbildēja, ka viņam jāiet atpakaļ, jo tur viņu gaida divi bērni, sieva un māte, kuri jāuztur, pienākums liek. Un viņš atkal nokļuvis pie gultas un iekritis sevī. Ārsti priecājās, ka viņu izglābuši.
Kad tēvs pamodās, pavisam cita attieksme bijusi pret dzīvi. Pirmkārt, no nāves nav bailes, otrkārt, tev kā dāvana dota būt šajā pasaulē, kur katru mirkli vari priecāties.
Pēc infarkta tēvam piešķīra invaliditātes grupu. Ja tēvam ar veselību būtu bijis labi, iespējams, mēs droši vien būtu dzīvojuši Sibīrijā, – saka Leonīds.
– Kādas ir jūsu personīgās atmiņas par Sibīriju?
– Atceros, ka mums gotiņa bija nopirkta, es jau pienu dzēru, biju resns puika. Mūsu vecmamma bija šuvēja, viņa šuva apģērbu mums ar māsu. Droši vien, ka mēs nemaz neatbrauktu uz Latviju, ja ne tēva veselība.
Atmiņas? Es visu atceros, varu pat māju uzzīmēt, kur mēs dzīvojām, kur gultas, kur galds stāvēja, lai gan man tad trīs gadi bija. Tēva draugs brauca valzirgus medīt, man mājās viens ilknis vēl glabājas, tā mana bērnības rotaļlieta bija.
Atceros, kad dzīvojām Igarkā, kad man bija trīs gadi, Jaungadā kaut kas atveda ābolu. Tad to pirmoreiz ēdu un teicu, ka ābols ir skābs un negaršīgs, kā tādu var ēst? Lai mums būtu vitamīni, mums deva nevārītus kartupeļus grauzt. Teicu, ka kartupelis ir daudz garšīgāks.
Vispār savu bērnību tikai ar labu atceros, neko sliktu. Bet tante Valentīna savās atmiņās aprakstījusi visas Sibīrijā piedzīvotās grūtības, bēdas, to, ka būtu badā nomiruši, ja nebūtu bijis ciedru riekstu, bez tiem neizdzīvotu. Vēl viņi, strādājot kolhozā, ēda zirga skābeņu lapas. Kolhozā neko nemaksāja, visi cieta lielu badu.
1957. gadā vecāki bija atbraukuši uz Latviju apskatīties, kas tur notiek, un tad nākamajā gadā devāmies visi. Tante Valentīna gan gadu vēlāk atbrauca.
Atbraucām uz Latviju 1958. gadā. 25. jūnijā man bija sešu gadu dzimšanas diena.
Atceros, ka pie mājām krūmos sēdēju, gaidīju, kamēr uz galda uzliek torti ar svecītēm.
Sākumā dzīvojām pie radiem Andrupenē, pie vecmammas māsas Jūlijas Murānes (jaunībā Ņemcova).
– Kā jums Latvijā iegrozījās dzīve?
– Vispirms mācījos Rēzeknes 1. vidusskolā, tad pabeidzu Rīgas celtniecības tehnikumu. Sekoja armija. Pēc dienesta iepazinos ar sievu Maiju, viņa nāk no Rudzātiem.
Kas attiecas uz darbu. Ilgus gadus strādāju Rēzeknes Piena konservu kombinātā – remontēju automātiku. Tēvs savukārt kombinātā strādāja par galveno ekonomistu. Kad Piena konservu kombināts izputēja, strādāju slimnīcā par medicīnas iekārtu inženieri līdz pat pensijai.
– Paldies par sarunu! Veselību un veiksmi jums!
Foto no Mekšu ģimenes albuma
“Ari mes bejom malnajā sarokstā”
25. martā, Komunistiskō genocida upuru pīmiņas dīnā, pi pīminekļa “Vienoti Latvijai” zīdus nūlyka gon represātī, gon omotpersonas, gon īdzeivōtōji.
Zīdus atnese ari Regīna NOVIKA, pensionētō skūlōtōja, kuras dorba myužs paskrēja Zosnas skūlā, mōcūt bārnim
latvīšu volūdu un literaturu. Tagad jei dzeivoj Rēzeknē.
Turpat pi pīminekļa jei pasadalejōs ar sovom atmiņom par 25. martu, kod nūtyka izvesšona.
– Tagad jaunajai paaudzei represijas vairs nikō naizsoka, jo poši nav pīdzeivōjuši tōs šausmas. Es atcerūs tū datumu – 25. martu. Es tod Maltas vydusskūlā mōcejūs, dzeivōju pi vīna saiminīka tīpat centrā. Un reitā jys mani pamūdynoj un soka: “Izvesšona…” Es momentā tryukūs augšā. Maņ beja vīna baile, ka gimini aizvess, bet es palikšu. Golvonais, ka mes bejom jau īlykti tymā malnajā sarokstā. Mes un myusu kaimiņš Jōns Mikeļs. Vysa vaine beja, ka tāvam un kaimiņam beja pa kuļmašinai. Taitod – kulaki. Turklōt obas kuļmašinas ar motorim. Tai kai mes jau zynōjom, ka asam sarokstā, mums beja jau pīkaļteiti maizes sauseni, drēbes sagatavōtas. Tod beja taids partorgs Poļakovs. Lai jam Dabasu vaļsteiba! Tūlaik tī partorgi beja lelōkū tīsu deklaseiti elementi – dzēre. Bet itys beja ar gimini atbraucis, varbyut jys beja īvaiņōts, jī dzeivōja tīpat Maiziku sādžā, Mizovsku mōjā. Var saceit, sādžas pošā golā uz Lūznovas pusi. Pēc tam šū mōju pōrvede uz Zosnu un tī īreikōja Zosnas skūlas internatu. Tod tei mōja beja jauna. Bet Mizovski laikam beja aizbāguši, kod vōcīši atsakōpēs. Un tai vīnu vokoru Poļakovs atnōce pi kaimiņa Mikeļa un tod pi myusu tāva un saceja: “Maļci, odna spasenja – podavaite zajavlenije v kolhoz. Eta gosudarstvennaja politika.” (“Puiši, vīns glōbīņs – nesit īsnāgumus kolhozā. Tei ir vaļstiska politika.”) Jys skaidrōja, ka nasastōšonōs kolhozā nikō naizmaineis. “Tys nūtiks. Jyus pakļaunit poši sevi un sovas gimines brīsmem,” Poļakovs saceja. Un tod tāvs un kaimiņš aizgōja uz cīma padūmi, kas tod beja Bondarūs, un pīraksteja īsnāgumu, lai jūs uzjam kolhozā. Tys beja pyrms 25. marta. Nu un pajēme tūs īsnāgumus cīma padūmē. Bet mes vīnolga naticējom, beidamēs, – stōsta Regīna Novika.
– Jyus nu Maltas kōjom atgōjot uz Maizikim?
(Nu Maltas leidz Maizikim pa lelceļu apmāram 18–19 km, pa taisnū ejūt – 12 km. Aut. pīzeime.)
– Gōju kōjom! Bet Špeļu kolnā satyku Jašu Aleksandrinu nu Bondaru cīma un munu kaimineicu Mikeli Miļi (Emīliju). Jōs zyrga pajyugā brauce. Jōs maņ vaicōja: “Kur tu skrīņ?” A es soku: “A kur braucit?” “Uz Rozentovas bazneicu.” “Kaida bazneica?! Izvesšona…” Jōs tū zirgu apleik apgrīze, un mes atbraucem iz sātu. Zinu, kod īskrēju sātā, maņ līkās, ka beja pulkstiņ desmit. Sātā breinōjōs: nu kurīnes es, kas nūticis? “Izvesšona…” Un tai mes tū nakti apsagērbušīs visi sēdējom. Paunas salaseitas. Naizvede.
– Cik lela beja jyusu gimine?
– Tāvs Aleksandrs, mōte Veronika, deveņus godus jaunōka mōsa Anastasija. Tagad pi mōsas piļsātā ari dzeivoju.
– Kaimiņus Mikeļus ari naizvede? Cik jim lela saime beja?
– Nā! Mikeļs Jōņs, tam beja sīva Emīlija (jei poša beja nu Ondrupines) un trejs bārni – Jōņs (jau miris), bet Olga un Ontons Reigā dzeivoj. Bet Ontons pōrtopa par Juri, jam patyka tys vōrds. Ontons laikam jam lykōs vacmūdeigs. Tai mums visim tei izvesšona pagōja garum.
– Kolhozs tōs kuļmašinas pajēme?
– Jā! Kuļmašinu pajēme. Mike-ļam kuļmašina beja pat lobōka – mums nabeja teirkyulēja, a Mike-ļam beja teirkyulējs. Golvonais, ka obom kuļmašinom beja motori. Mums beja tikai 15 hektari zemes. Tikai! Bet Mikeļam vēļ mozōk beja, varbyut biški Smagaņa azara. Bet tōs kuļmašinas beja vysa bāda. Es soku, ka na reizi padūmōju – jo tys Poļakovs nabyutu atgōjis – zinit, kai tod visi runōja: “Nā, nā! Kolhozā nā! Naīsim kolhozā, kū jī padareis!”
Pyrmais kolhozs (naatcerūs nūsaukumu) beja Bondarūs, centrs beja Aneļes mōjōs (
attālā
), tī beja cīma padūme. Pēc tam tūs kolhozus sōka apvīnōt. Nūsaukumi mainejōs. Un pēc tōs izvesšonas 25. martā, zinit, tys cylvākus tai beja nūbaidejis, ka teišam visi gōja un raksteja tūs īsnāgumus kolhozā. Kur pēc tam aizbrauce Poļakovs, nazynu. Pōrejī partorgi beja – oi, oi…
– Kurā klasē mōcejotēs, kod nūtyka izvesšona?
– Laikam 10. klasē beju. Es asu 1933. goda, taitod tod beja 16 godu. Prūtams, skūlā tod dūmōja, kod ūtrā dīnā manis nabeja, ka izvasta. Jōņs Rinkevičs nu Pušas beja vīnā klasē ar mani. Vēļ vīnu meitini izvede. Es skūlā atsagrīžu laikam pēc kaidas nedeļas. Nivīns nikō nasaceja. Bet mēnesi uz Maltu staigōju kotru dīnu kōjom, beidūs vēļ nu izvesšonas. Tod lobu opovu nabeja, beja nūpērkti bociki, saukti par “tankim”, jo tī beja ļūti smogi. Pēc Maltas mōcejūs Daugavpiļs Skūlōtōju institutā, bet beidžu Reigā Latvijas Universitati, jo Daugavpilī likvidēja Volūdas fakultati.
– Paļdis par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Autores foto
Komentāri