Tas ir par Valdi PAULIŅU – Latgales keramiķi, gleznotāju, fotogrāfu, ļoti radošu un ha-rismātisku cilvēku. Sācis darbu Krāslavā kā keramikas pulciņa vadītājs, vēlāk ceturtdaļgadsimtu bijis Krāslavas Mākslas skolas direktors, arī Daugavpils Universitātes docents. Valdis dara, dara sev un citiem par prieku.
Ar Valdi tiekamies Krāslavas Amatniecības centrā, kas atrodas grāfu Plāteru pils kompleksa bijušajās kariešu novietnes telpās. Šeit kopš ēkas restaurācijas un Amatniecības centra atklāšanas 2021. gadā ir arī Valda un Olgas Pauliņu keramikas darbnīca. Jāpiebilst, ka Olga ir viena no šīs idejas – izveidot Amatniecības centru – iedvesmotājām. Parasti te rosās abi slavenie keramiķi, taču šoreiz Olga ar meitu Līgu, arī keramiķi, devušās uz gadatirgu Brīvdabas muzejā Rīgā, bet Valdis palicis, jo jāuzņem grupa studentu no ASV, kuri studē Daugavpils Universitātē.
– Valdi, kā sākās tavs radošais ceļš?
– Radošums man droši vien ir gēnos. Tēvs šo to darināja, bet vairāk laikam no mātes puses, Indrānu dzimtas. Mātes tēvs ulmaņlaikos bija kalējs, bet ļoti vispusīgs un radošs. Prata gan zābakus šūt, gan kurpes, gan sandales taisīt, izkalt daždažādas sprādzītes, brošiņas, saktiņas. Greba koka karotes, virpoja dažādus koka trauciņus, taisīja vērpjamos ratiņus, laboja stelles. Bija arī progresīvs lielsaimnieks, tāpēc tika izsūtīts trimdā. Mana mākslinieciskā puse sākās laikam no viņa, bet par mani – tas ir garš stāsts. Tas bija sen, sen, sen… 1978. gadā, kad mācījos Ezernieku vidusskolā, mums bija ļoti labs skolotājs Pēteris Einbergs, varētu teikt – etalons, tāds, kādam ir jābūt skolotājam. Reiz viņš mūs, puišeļu grupu, pieķēra nedarbos. Tā vietā, lai rātos, viņš mūs pasauca pie sevis uz klasi, apsēdināja un sāka sarunu par to, ka dabā ir tik daudz skaistu lietu, ko vajag tikai ievērot un, mazliet pielabojot, izveidot kaut ko vērtīgu. Tā saruna man palika prātā, sāku pievērst uzmanību agrāk nepamanītām lietām. Pēc negaisa ievēroju daudz nolauztu koku zaru, purva priedītes saknes. Sanesu mājās. Apstrādāt koku biju iemācījies jau Dubuļu astoņgadīgās skolas ceturtajā klasē. Tur mums darbmācības skolotājs ierādīja, ka kokapstrādē var izmantot ne tikai profesionālos galdnieka instrumentus, bet to, kas ir pie rokas. Piemēram, nokasīt koka mizu ar stikla lausku. Pēc laika tapa dažādi koka darinājumi – pīle, astoņkājis, vairākas čūskas un citādi ķiņķēziņi. Vajadzēja tikai nolakot, bet tikt pie lakas tajos laikos nebija vienkārši. Līdz lielajām pilsētām tālu, bet Ezernieku veikalā pieejama tikai alumīnija krāsa, kurai viena no sastāvdaļām – pudelīte eļļas lakas. Tā lieti noderēja. Starp citu, par to atcerējos un izmantoju arī deviņdesmitajos gados, kad radās vajadzība nolakot istabas griestus, bet veikali tolaik bija tukši. Bet, atgriežoties pie pirmajiem koka darinājumiem, tie guva skolotāja atzinību. Viņš man ieteica doties uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, kaut gan klases audzinātājas un skolas direktores plānos bija sūtīt mani studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. Tomēr devos uz Rēzekni, cerēju mācīties kok-apstrādi. Bet izrādījās, ka kokapstrādi var apgūt tikai Rīgā vai Liepājā. Toties Rēzeknē varēja kļūt par keramiķi. Taču tobrīd mani tas nepavisam nevilināja, jo ar mālu biju iepriekš guvis sāpīgu pieredzi. Par to mazliet vēlāk. Tas, kādēļ tomēr piekritu mēģināt stāties Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, bija direktora teiktais, ka pēc pabeigšanas varēšu strādāt mājās. Toreiz, padomju laikos, tā bija reta privilēģija. Iestāties gan nebija vienkārši, konkursā bija seši septiņi cilvēki uz vietu. Tomēr pēc rezultātiem biju otrais labākais.
– Un tā sākās tavs ceļš keramikā?
– Patiesībā tas sākās agrāk, pirms mākslas skolas, ar grāmatu, kuru man uzdāvināja krustmāte. Tā izdota 1978. gadā. Ļoti vērtīga arī šodien. Todien biju apslimis un paliku mājās. Tēvs darbā, mamma aizbraukusi uz Rēzekni stāvēt rindā pēc desām. Paņēmu grāmatu, un manu uzmanību piesaistīja podnieks pie ripas. Izpētīju un nolēmu pamēģināt. Tēvam darbā bija piešķirts rezerves ritenis ratiem, ar ko fermā buļļiem pievest barību. Lai rati skābbarības tvertnē negrimtu, bija nepieciešami plati riteņi, tādi bija norakstītie no lidmašīnām. Tie noderēja pamatam. Lai nofiksētu gultņus, sadzinu tajā pakavu naglas. Brusiņu atradu šķūnī, noasināju galu, savienoju ar bluķīti. Turpat šķūnītī atradās arī citas detaļas, vajadzēja tikai augšējo pamatni. Atcerējos par mammas loloto relikviju, kas rūpīgi noglabāta skapjaugšā, – vectēva dāvinātā misiņa paplātīte dievmaizītēm. Sapratu, ka tieši tā noderētu manam izdomātajam aparātam. Uzliku uz asītes un pienagloju ar četrām naglām. Sirdsapziņa gan bija nemierīga, biju mācīts, ka, ja gribi ko paņemt, vajag pajautāt, tomēr ideja bija spēcīgāka, un podnieka virpa izdevās. Mālu izraku turpat dārzā, brūnu kā šokolādi. Tā es izvirpoju kaut ko līdzīgu bļodiņai. Domāju, ka varētu noderēt mammai, bet sapratu, ka, ielejot ūdeni, tā izšķīdīs. Zināju, ka pirmais no darba mājās pārbrauks tēvs, un, lai nesaņemtu pērienu – “siksnas piedziņu”, kas ir līdz šim nereģistrēts piedziņas veids, sapratu, ka pirmajam jāpielabinās tēvam, tātad – būs pelnu trauks. Bet, lai tas izskatītos glīti, jādabū spīdums. Par apdedzināšanu saprašanas nebija, tāpēc nolēmu krāsot. Par sataupīto kabatas naudu nopirku aerosola krāsu, pirmoreiz nopūtu, bet krāsa sasūcās un izskatījās bēdīgi. Ar otro reizi izdevās brīnišķīgi. Tēvam patiešām patika. Iztiku bez pēriena, un mammu tēvs par sabojāto paplātīti arī kaut kā apstrādāja. No prieka savirpoju pilnu plauktu ar bļodiņām un podiņiem. Un tad sekoja sāpīgā pieredze. Atbrauca uz kapu-svētkiem Rīgas radi, viens no viņiem – atzīts mākslinieks. Tēvs nolēma palielīties – dēls taisa podus. Gaidīju uzslavu, bet izdzirdēju spriedumu: “Jā, laba lieta, bet neapdedzināti trauki sūds vien ir.” Pēc tā nevarēju vien sagaidīt, kad viņi aizbrauks, jau zināju, ko es ar visu savu mantu darīšu – “no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek”. Visu izmetu, virpu izjaucu. Tomēr tā frāze par apdedzināšanu aizķērās. Kad kaimiņu mājās noskatītā figūriņa atkal pamodināja interesi pieķerties mālam un veidot, izdevās diezgan izskatīgs zirgs. Tāds pamatīgs, suņa lielumā. Tomēr pirmais mēģinājums ar apdedzināšanu bija neveiksmīgs. Figūra sasprāga gabalos, jo bija par slapju. Bija vēlme, bet trūka zināšanu. Tās ieguvu Lietišķās mākslas vidusskolā. Pirmo cepli ar kursabiedru ierīkojām Akmenīšos Kaunatas pagastā, kur tagad “Pūdnīku skūla”. Pēc tam dienests armijā. Arī tur pamanījos veidot dažādus māla suvenīrus un pat piedalīties izstādē Maskavas VDNH. Mālu un glazūru no mājām pa pastu atsūtīja mamma. Virpu izveidoju no kinomehāniķim pieejamām lietām. Apdedzināšanai pielāgojām siltumnīcu kurtuvi. Tā mana keramiķa darbība turpinājās. Pēc armijas Evalds Vasiļevskis ieteica izveidot Krāslavā keramikas studiju, rezultātā sāku strādāt par keramikas pulciņa vadītāju pieaugušajiem kultūras nama paspārnē. Interese bija, darbojās kādi 28 cilvēki. No tā laika audzēkņiem pazīstamākie – Lilija Tama, Imants Zambars, Česlavs Aprups, Staņislavs Leikučs. Jau vēlāk, no Daugavpils Universitātes laikiem – Veronika Rumjanceva. Ar Olgu, savu dzīvesbiedri, pirmo reizi satikāmies, kad viņa kā jaunā skolotāja atnāca pasūtīt medaļas izlaiduma klasei. Uz Olgas jautājumu: “Cik tas maksās?” atbildēju: “Maksāsi visu dzīvi.” Tas izrādījās liktenīgi. Olga par skolotāju nostrādāja tikai gadu, apprecējāmies. Olga sākumā man palīdzēja un tad pakāpeniski pati kļuva par keramiķi. Tagad mums ir kopējs zīmols “Pauliņu keramika”. Keramiķe ir arī mūsu meita Līga. To, ka mana meita taisīs podus, zināju jau pirms viņas dzimšanas. Līgai ir fizioterapeita izglītība, bet izrādījās, ka mīcīt mālu ir daudz patīkamāk nekā cilvēkus. Māls ir pateicīgāks. Tagad ir tapis zīmols “Līgas keramika”. Ir izveidojies savs rokraksts, var atpazīt. Īpaši dekoratīvos šķīvjus, traukus ar augu motīviem. Izskatās, ka māls patīk arī Līgas meitiņai, mūsu mazmeitiņai. Mums par to prieks. Varbūt izveidosies dinastija.
– Latgale kļūst tukšāka. Tas ir fakts. Kāpēc cilvēki aizbrauc?
– Reāli tā ir. Droši vien meklē labāku dzīvi. Kā teicienā: zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk. Laikam kā Antiņš dodas laimi meklēt. Par to, kā to apturēt, būtu jādomā politiķiem. Varbūt mūsdienās cilvēki ir arī drusciņ izlaidušies. Kaut kas ir noticis. Varbūt sākot no audzināšanas, varbūt pietrūkst darba tikuma ieaudzināšanas. Pietrūkst ģimenes vērtību apzināšanās. Jaunā paaudze pieradusi pie viegli iegūstamām vērtībām. Mēs savā laikā bijām pieticīgāki. No otras puses, daudz kas arī savulaik, jau brīvajā Latvijā, ir aizlaists postā. Piemēram, cukura fabrikas. Cilvēki audzēja cukurbietes, nodeva, bija sapirkuši jaunu tehniku, bija naudiņa, bija ko bērniem iedot. Bija cerības uz labāko. Un tad viens “hlops”, un visas ražotnes aizvēra. Ne visi ir talantīgi uzņēmēji, lielākajai daļai pietrūkst uzņēmības, viņi ir izpildītāji. Un tas ir normāli. Bet šādu darba vietu pietrūkst vai pietrūka. Šobrīd jau saskaramies ar to, ka pietrūkst darītāju. Un, ja runājam konkrēti par pierobežu, tiem, kuri te dzīvo, strādā, šobrīd bankas nedod kredītu. “Krāslava? Oi, nē, tad tikai pusi no jums vajadzīgās summas un tikai uz 10 gadiem…” Kā lai kaut ko uzsāk? Latvija sākas un beidzas Rīgā?
– Vai tu pats nekad neesi domājis par aizbraukšanu?
– Nekad. Esmu inficējies ar keramikas vīrusu. Es gribētu to “vilkt”, cik nu būs iespējams. Es gribu pēc iespējas saglabāt Latgales keramiku, senās tradīcijas, izmantot senās receptes gan māla iegūšanā, gan glazēšanā, gan apdedzināšanā. Gribas, lai amats neaiziet postā. Lai cilvēki uzzina, ierauga. Šī iemesla pēc arī esmu saaudzis ar tūrismu pa īstam, no visas sirds izstāstot jebkuram ienācējam, iebraucējam par to, kas ir Latgales keramika, kā tā top un kā to var izmantot. Gribas iesēt cilvēkos to zināšanu sēklu, lai ir informācija, lai pastāsta cits citam, lai tā dzīvo.
– Kur tu smelies spēku?
– Pati vieta uzlādē, cilvēki, daba, apkārtējā vide. Kad atgriežos no īsākas vai garākas prombūtnes, saprotu, ka esmu atkal savā vietā. Uzlādē ekskursantu grupas, ieinteresēti cilvēki. To klātbūtnē aizmirstas, ka nupat kaut kas sāpēja, ka bija grūti. Spēku dod tā atmosfēra, kad dari, radi, stāsti, arī tirgojies, un, protams, māls.
DOBA IR MUNS SPĀKA OLŪTS
(Publicejam roksta fragmentu.)
Inta VIĻUMA – kulturas darbineica, Dagdas folkloras centra vadeitōja, folkloras kūpas “Olūteņi” vadeitōja, grōmotas “Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota” autore, Latgalīšu kulturas goda bolvas “Boņuks 2019” laureate, rokstu serijas “Daugovys septeņu lūku stuosti” (Ezerzeme 2022) un “Symts godalaiki” (Ezerzeme 2023) autore.
– Latgola tukšojās. Kū tu par tū dūmoj?
– Munas pyrmōs atmiņas par dzīdōšonu saistōs ari ar maja dīvkolpōjumim pi munas dzymtōs sādžas krysta. Pi izpuškōta krysta sādžinīki vokorūs leidz saules rītam dzīdōja dzīsmes, skaiteja lyugšonas par gūdu Vysusvātōkajai Jaunovai Marijai. Daži vokori beja tik klusi, ka varēja dzērdēt, kai dzīd pi krysta kaimiņu sādžā. Tagad, apsekojūt ceļmolu krystus Dagdas apkōrtē, jōsecynoj, ka majā dzīdōjumi nūteik tikai pi dažim krystim, i pīsadola godūs vacōkas sīvītes, nimoz narunojūt par jaunōtni. Pabraucūt mašinā pa Latgolas plašumim, var redzēt vairōk tukšu sātu nakai apdzeivōtu… Agrōk saimēs auga daudz bārnu, jī pīauguši veidōja sovas gimines, un tai vīnā sādžā varēja saskaiteit ap četrdesmit sātom. Tagad gryuts pat īsadūmōt par tū. Napīkreitu tam, ka pīrūbežā nav kō dareit! Pīmāram, kai jau minēju, Astašovā vysod ir dzeivōjuši strōdeigi cylvāki, kurim ari tagad ir lelas saimnīceibas, skaitliski leli gonompulki, kuri apstrōdoj daudzus hektarus zemes. Vyss ir atkareigs nu cylvāka. Lela nūzeime ir ari saimei, kurā jys aug. Zynu daudzas gimines, kur vacōki apstrōdoj sovu zemi, nūsadorboj ar lauksaimnīceibu, ari bārni palīk un turpynoj vacōku aizsōktū.
– Kai tev ir dzeivōt pīrūbežā?
– Maņ nav sajyutas, ka dzeivōšona pīrūbežā ir kaut kas īpašs – na tai, kai cytur. Vīneigi, braucūt uz mōjom, par tū atgōdynoj uzroksts ceļa molā. Myusu saimei ir nalela saimnīceiba, nūsadorbojam ar pīna lūpu audzēšonu, visi trejs dāli strōdoj ari vaļsts dorbā. 13 km attōlumā nu mums atsarūn Dagda, kas ir skaista, zaļa mozpiļsāta. Dagdā var īsagōdōt gondreiž vysu napīcīšamū, kas vajadzeigs, un otkon atsagrīzt tyvōk dobai – iz sovu cīmu, kurā var apbreinōt lelū stārku lygzdu daudzumu (ap 12 lygzdu vīnā sādžā), īvas zīdūs sleikstūšūs Dzaguzeites upes krostus, dzērvu klīdzīņus agrōs reita stuņdēs, grīzes bolsu, kas īsauc vosorā, sēnem bogōtūs mežus, bārzu bērzi, vītejūs uzticeibu tradicijom, kur vīna nu jūs ir maja dīvkolpōjumi pi ceļamolas krysta, kod kotru vokoru vysu maja mēnesi pa vysu cīmu izskaņ Dīvmōtei par gūdu dzīdōtōs dzīsmes, un vēļ daudz kas cyts. Foto nu personeigō arhiva
DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!
Irina ISTRATIJA – kristiete, Krāslavas baptistu draudzes mācītāja sieva, sešu bērnu māmiņa, aktīva labdarības organizāciju dalībniece.
Irinas un Vjačeslava Istratiju ģimene pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz Krāslavu, lai kalpotu Dievam un mūsu novada iedzīvotājiem. Krāslavas baptistu draudze tika dibināta 2019. gadā. Sākumā pret jauno draudzi daudzi izturējās ļoti piesardzīgi, bet, redzot, ka viss ir kārtībā, ka draudzes cilvēki ir atvērti, ka tiek rīkoti pasākumi bērniem un ģimenēm, labdarības akcijas, ka tiek atbalstīti grūtībās nonākušie, nejautājot, kāda viņiem ticība, attieksme mainījās. Stereotipi tika lauzti – ar atvērtību, līdzjūtību un mīlestību.
– Irina, lūdzu, pastāstiet par sevi, savu ģimeni!
– Ticība Dievam nāk no ģimenes. Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, viņi mācīja mums baušļus, lūgšanas. Es atceros, kā vecāki teica, ka mēs varam slēpt kaut ko no viņiem, bet ne no Dieva. Mēs augām ar izpratni, ka Dievs ir un Viņš redz visu, ko darām. Tā kā kopš bērnības esmu ticīga, es gribēju izveidot ticīgu ģimeni, lai ievērotu Bībeles vērtības un dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Ar vīru iepazināmies draudzes sapulcē. Mēs tikāmies svētdienās baznīcā, pēc tam varējām izrunāties un saprast, ka vēlamies veidot ģimeni. Lūdzot manu roku, Vjačeslavs jautāja, vai es viņu atbalstīšu kalpošanā Dievam, vai būšu uzticīga kopīga ceļa gājēja? Uz to es atbildēju apstiprinoši. Kopš tā laika es atbalstu savu vīru visos centienos, jo būt draudzes mācītājam nav vienkārši, ir nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos dievkalpojumiem, dažādiem pasākumiem, sarunām ar cilvēkiem. Izveidojuši ģimeni, pirmos septiņus gadus pavadījām Rīgā. Mēs kalpojām, strādājām, mans vīrs ap to laiku bija beidzis starptautisko Bībeles institūtu, un Baptistu savienības bīskaps piedāvāja viņam doties kalpot uz Daugavpili. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, mēs lūdzāmies. Nav tik viegli radikāli mainīt savu dzīvi. Manam vīram Rīgā bija labs darbs, man arī. Tad mēs devāmies uz Daugavpili, lai iepazītos ar draudzes locekļiem. Daugavpils draudze savukārt lūdzās par labu mācītāju savai draudzei. Mēs sapratām, ka tā ir Dieva griba, un ar savu piecgadīgo meitu pārcēlāmies uz Daugavpili. 20 gadu kalpošanas laikā Daugavpilī mums piedzima vēl pieci bērni. Es veltīju sevi ģimenei, īstenoju arī dažus projektus, evaņģelizāciju, apmācības un tikšanās ar jaunajām ģimenēm. Tad nāca jauns izaicinājums – pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvesvietu Krāslavā un jaunas draudzes dibināšana. Es sapratu, ka ģimenes tēma ir aktuāla arī Krāslavas jauniešiem. Jaunības steigai un vēlmei iepazīt pasauli var būt sekas, kuras ir jāapzinās. Ģimenes izveidošana ir izšķirošs solis abiem partneriem. Ja ģimenes pamats ir ticība Dievam, tad būs arī uzticība vienam pret otru! Mums ir liela, laimīga ģimene, kurā izaudzinājām sešus bērnus. Divas vecākās meitas jau ir laulībā un dāvājušas mums mazmeitiņas. Mūsu bērni tika audzināti ticībā un mīlestībā. Ar dēlu audzināšanu vairāk nodarbojās tēvs, ar meitu – es. Taču vissvarīgākais ir personīgais piemērs. Es nepagurdama atkārtoju, ka tikai ar labu piemēru mēs varam mācīt un audzināt mūsu bērnus. Bērns augdams redz pozitīvu piemēru un pieaudzis cenšas īstenot to, kas ir uzkrājies viņa zemapziņā.
– Krāslavas baptistu draudze palīdz daudziem grūtībās nonākušajiem, arī cietušajiem no karadarbības Ukrainā.
– 2022. gada martā pie mums Krāslavā ieradās pirmie karadarbības bēgļi no Ukrainas. Viņi vērsās pie draudzes pēc palīdzības, lūdza atbraukt pēc viņiem uz robežpunktu. Tur viņi gaidīja jau vairākas stundas. Tas bija agrs pavasaris, laiks bija ļoti auksts. Ģimenes ar maziem bērniem, cienījama vecuma cilvēki bija spiesti pamest savas mājas un doties pasaulē. Mēs pēc iespējas palīdzējām ikvienam, kurš ar mums sazinājās. Bieži Vjačeslavs pats devās uz robežu, lai sagaidītu cilvēkus. Daudzi bija zaudējuši savus tuviniekus. Mēs iepazināmies ar atraitni, kurai divi pusaudži dēli. Viņai bija tikai 36 gadi, un viņas vīrs gāja bojā šajā karā, bērni palika bez tēva. Tas ir ļoti liels zaudējums. Viņi dzīvoja pie mums apmēram divus mēnešus. Mēs sniedzām viņiem mierinājumu un cerību, lūdzāmies par viņiem un palīdzējām, cik vien varējām. Nekad neaizmirsīšu, kā pie mums no robežas ieradās jauna māmiņa ar tikai trīs nedēļas mazo meitiņu, kura piedzima karadarbības laikā Mariupolē pagrabā. Viņu nosauca par Evu, kas nozīmē “dzīvība”. Mēs viņas uzņēmām, sniedzām atbalstu un aprūpi. Māmiņa un vecmāmiņa ļoti uztraucās, lai mazulīte nesaslimtu, jo vairākas stundas viņas bija pavadījušas aukstumā, stāvot rindā pie robežas. Paldies Dievam, viss noritēja labi! Cilvēki pie mums brauca naktī, agri no rīta un vēlu vakarā, tiklīdz viņus izlaida cauri robežai. Mūsu draudzei ir siltas telpas, iespēja nomazgāties dušā. Brīvprātīgās draudzes māsas gatavoja siltu ēdienu, lai pabarotu nelaimē nonākušos. Daudzi no bēgļiem, kuri tagad raduši patvērumu un apmetušies uz dzīvi Krāslavā, kļuvuši par mūsu draudzes locekļiem. Karš ir ļaunums, Dievs ir cerība un baznīca – atbalsts mūsu daudznacionālajai sabiedrībai. Mēs ar prieku palīdzam un sniedzam atbalstu ikvienam, kurš pie mums vēršas, kurš meklē ceļu pie Dieva.
– Jūs organizējat dažādas aktivitātes un labdarības projektus Krāslavas novadā. Ar ko vēl jūs nodarbojaties?
– Mūsu adrese ir Rīgas iela 112. Zīmīgs cipars – kā glābšanas dienestam. Baznīcā notiek ne tikai svētdienu dievkalpojumi, bet arī tikšanās – lūgšanu vakari sievietēm, Bībeles studija senioriem, Alfas kurss jauniešiem, vasaras nometnes bērniem un jauniešiem Krāslavā, Sventē un arī Jūrmalā. Turklāt pie mums ierodas viesi no dažādām valstīm – Norvēģijas, Zviedrijas, Vācijas un daudzām citām, kuri stāsta par savu pieredzi, dalās iespaidos un garīga rakstura pārdomās. Svētkos bērni un arī pieaugušie saņem dāvanas. Kristietība nav garlaicīga, tā ir daudzveidīga un ļoti piesātināta, interesanta dzīve. Esmu arī veiksmīga uzņēmēja starptautiskā tūrisma jomā, starptautiskās organizācijas MomCo (māmiņu kopiena) koordinatore Latvijā, sieviešu konferenču un izbraukumu organizatore.
– Kas dod jums spēku palīdzēt citiem?
– Tā ir ticība Dievam, Bībeles lasīšana un mana dārgā vīra Vjačeslava mīlestība un rūpes. Ļoti svarīga ir arī māmiņu kopiena, baznīca un daudz, daudz kristiešu draugu visā pasaulē. Mēs lūdzam Dievu, lai pie varas Latvijā nonāk cilvēki, kuriem garīgās un morālās vērtības ir svarīgākas par mantiskajām. Lai šajos cilvēkos būtu dievbijība un sapratne, ka Dievs ir galvenais likumdevējs un Tiesnesis!
Foto no ģimenes personīgā arhīva
Iveta LEIKUMA, Jeļena AVSJUKEVIČA
Komentāri