Kūkas, makarūni, saldējums
Viļumu ciemā, kas atrodas turpat blakām Strūžāniem, ir Velgas Sarmules dzimtās mājas “Lēpes”. Telpa tūristu uzņemšanai, kur var nodegustēt “Cukurellas” saldumus – kūkas, zefīrus, bezē, makarūnus, saldējumu un citus konditorejas gardumus, ierīkota bijušajā šķūnī, kas laika gaitā piedzīvojis transformāciju. Vispirms šķūnis tika izremontēts tā, lai tajā varētu nosvinēt Velgas un viņas vīra Kaspara kāzas. Kad Velga uzsāka savu biznesu, tad šai ēkai uzradās arī logi, tika nomainīts jumts un ieliktas jaunas durvis. ““Cukurellas” virtuve oficiāli piereģistrēta mūsu dzīvoklī Strūžānos. Kā mājražotāja tur arī visu gatavoju. Bet šī telpa mums nav apkurināma, tāpēc tūristus te uzņemam tikai vasaras sezonā. Vasarā te piedāvājam arī darbnīcas bērniem, kur var gatavot piparkūkas, kēksiņus. Kad atbrauc tūristu grupas, viņiem kārojas mājas saldējuma. Piedāvāju gan vegāno variantu, gan klasiku, kad saldējums top no olu dzeltenumiem, saldā krējuma, trekna piena. Jā, tas ir trekns, bet garšīgs. Kad studēju Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas programmā “Pārtikas produktu pārstrāde”, kur ieguvu pārtikas tehnologa specialitāti, papētīju vegānos saldējumus, kurus gatavo bez piena, bez olām. Tagad gatavoju zemeņu–kokosa saldējumu. Visiem patīk pagaršot kaut ko savādāku. Lai gan saldējuma ražošana man vēl joprojām ir kā hobijs. Savukārt Mājas kafejnīcu dienās jau ceturto gadu piedalos. Atsaucība ir kā kuru reizi, jo ietekmē laika apstākļi. Pērn bija ļoti karsts laiks, tad gan bija daudz apmeklētāju. Šogad mazāk. Kad tuvojas decembris, svētku saldumu laiks, tad ir pieprasījums pēc piparkūkām, visādiem dāvanu komplektiem. Tāpēc tiek gatavots kas nelielāks, ko var ielikt saldumu paciņās. Bet tortes gatavoju pēc pasūtījuma,” stāsta Velga Sarmule.
Lauku meitenes ceļš uz biznesu
“Es biju lauku bērns. Kad mani vienaudži Strūžānu ciematā vasaras brīvlaikā spēlējās, man bija dārza darbi, bija jāravē. Tad šķita negodīgi, ka ciematā visi atpūšas, bet mums jāstrādā. Lai arī zemes mums nav daudz, agrāk tika turēta govs un zirgs. Pati mācījos Jaunstrūžānu pamatskolā, tad Rēzeknes Valsts ģimnāzijā. Rēzeknes Augstskolā ieguvu interjera dizainera specia-litāti. Kad iestājos dizaina maģistros, tad jau bija Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. Bet pirms gada Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā ieguvu pārtikas tehnologa specialitāti. Tagad pati arī kā vieslektore strādāju, studentiem programmā “Pārtikas produktu pārstrāde” mācu dažus priekšmetus. Teoriju var mācīt attālināti, bet praktiskās nodarbības notiek klātienē laboratorijā,” stāsta Velga Sarmule.
“Kas stimulēja interjera dizaineri pievērsties kūciņu cepšanai?”
jautāju. “Stimuls bija tāds, ka šajā reģionā interjera dizainā nebija nekāda lielā darba, viss jau vairāk koncentrējas Rīgā. Arī attālinātais darbs bija minimāls, bija atsevišķi pasūtījumi. Tāpēc meklēju visādas idejas. Tajā laikā strādāju par pedagogi, un tad es domāju: kāpēc nevarētu uzsākt savu biznesu? Citiem taču ir bizness, kaut ko mēģina un dara. Arī es gribu. Kad ar ģimeni apmeklējām tirdziņus, pamanīju, ka šajā reģionā ļoti maz mājas saldējuma. Gribi bērnam to nopirkt, bet tas taču ir veikala saldējums, tikai tiek pārdots tirdziņā. Un tad iedomājos, ka es varētu savu saldējumu gatavot!” stāsta Velga. Kad cilvēks ir nobriedis kādai idejai, tad dzīve vienmēr viņam piedāvā iespējas. Tā arī bija Velgas gadījumā. Viņa pamanīja informāciju, ka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs piedāvā bezmaksas apmācības uzņēmējdarbībā, pēc kurām var pieteikties konkursam “Laukiem būt!”. Velgai dalība šajā konkursā vainagojās ar 1. vietas ieguvi. Tas jau vien liecināja, ka viņa ir uz pareizā savas dzīves ceļa. “Uzsākot šīs apmācības, sākuma ideja bija tikai par saldējuma ražošanu, bet, tā kā bija jāizdomā koncepcija, kā strādāt, ko darīt, uz apmācību beigām sapratu, ka gatavošu arī saldumus. Saldējums palika nedaudz maliņā, jo tam vajadzēja iekārtas, aparātu ražošanai, saldējuma vitrīnas, kur to visu glabāt. Bet konditorejas izstrādājumiem vajag tikai labu mikseri un ledusskapi. Uzreiz vari strādāt. Apmācību laikā tapa arī nosaukums “Cukurella”. Jo cukurs ir saldumu pamatā, bet nosaukumu vajag taču, lai ir sievišķīgi un smuki. Atnāca mūza, un tapa nosaukums. Bet par konkursā “Laukiem būt” gūto naudu nopirku mikseri, lai sanāk arī zefīri. Vēl piedalījos Rēzeknes novada mazajos projektos, kur divi tika apstiprināti. Tad nu mēs šķūņa jumta segumu mainījām, nojumi uzlikām, saldējuma vitrīnas iegādājāmies,” stāsta Velga.
“Bet vai nebija bail uzsākt biznesu?”
“Sākumā bija degsme un entuziasms, ka viss ir viegli…” smaida Velga. “Kā jau parasti, kad esi par kaut ko iededzies. Un ja vēl konkursā dabū pirmo vietu, un visi saka, ka viss ir jauki. Tad nāk realitāte. Sākumā jau nezini, cik tev pasūtīs, grūti sarēķināt, kādi būs ienākumi. Pēc tam ar laiku jau saproti, kā labāk strādāt. Sākumā gatavs arī naktīs strādāt, lai pasūtījumus realizētu. Ka nevar neko atteikt klientiem, vari vai nevari, jātaisa, kaut vai naktīs. Tagad gan izvērtēju savas iespējas. Pluss ir tāds, ka pati varu regulēt savu darba laiku, ka neesmu piesieta grafikam, ka vari elastīgāk strādāt,” saka Velga.
“Kur jūs ņemat saldumu receptes? Un izejvielas?”
jautāju. “Pamatā iedvesmas avots ir internets, paskatos jaunākās tendences un tad domāju, vai vēlos to izgatavot, jo man jau tāpat ir plašs tas piedāvājums. Internetā nopērku kaut kādas apmācības. Sākumā tortes negatavoju, bija tikai mazie konditorejas izstrādājumi. Taču cilvēki bieži jautāja, vai tortes var pasūtīt. Tad nopirku apmācības, kā gatavot tortes, receptes noslīpēju. Kad mājinieki pateica, ka ir garšīgi, tad jau varēja arī citiem piedāvāt. Kas attiecas uz izejvielām, tad kaut ko pasūtu internetveikalā “Gemoss”. Iegādājos vietējās zemenes, ko varu sasaldēt. Pati upenes izaudzēju. No ‘Antonovkas’ ābolu biezeņa top zefīrs. Nelieku klāt nekādus konservantus. Viss tiek izgatavots pēc pasūtījuma: kad kurš pasaka, kādai dienai vajag, tad arī izgatavoju, lai ir svaigs,” stāsta Velga.
“Ar kādām grūtībām ir jāsastopas?”
“Izejvielas, vajadzīgos iepakojumus nav iespējams, piemēram, vakarā aizskriet uz veikalu un nopirkt, jo dzīvojam laukos, nevis pilsētā, kur veikali blakām. Mazajam ražotājam nav milzīgās noliktavas. Tikai kaut kāds uzkrājums, bet neko lieku nepērku, jo visam ir termiņš. Ja pieņem lielu pasūtījumu, jādomā, vai laikā atnāks izejvielas, iepakojumi. Un ja laicīgi neatved vai atved pēdējā brīdī, stresojies un tad pa nakti raujies. Tā tas bija ar pirmajiem pasūtījumiem. Viss ir jāplāno. Rēzeknē jau nav veikala “Gemoss”, labi, ka ir tā internetveikals. Bet cik operatīvi tiek apstrādāts pasūtījums? Kad vasarā ir +30, internetveikals konditorejas šokolādi nesūta, tad jāprasa kādam, lai to atved no Rīgas. Tāpat ietekmē ekonomiskā situācija valstī: izejvielas dārgas paliek. Pēc kovida visam uzlēca cenas. Šokolāde ļoti dārga kļuvusi, tad domā, vai ar to strādāt vai ne. Jāskatās arī cilvēku pirktspēja, mūsu reģionā tas ir īpaši jūtams, īpaši, kad ziemā jāmaksā rēķini,” stāsta Velga.
Lauku mājas kā paradīze
Daudzi darba meklējumos dodas uz galvaspilsētu vai arī aizbrauc uz ārzemēm. Vai tāda doma bija arī Velgai? “Mēs ar vīru smejamies, ka mēs esam savas dzimtās vietas patrio-ti, var jau izdzīvot arī tepat. Te taču dzimtās mājas! Es negribu tās pamest, un nedod Dievs, lai tās būtu jāpamet. Ja varu te izdzīvot un atrast iespējas, tad labāk palieku te. Un Rīga nevilina, jo es neesmu pilsētas cilvēks. Arī mans vīrs nav. Mums abiem patīk šiverēties pa laukiem. Manai māsai Vitai gan ir pretēji, viņu ļoti apmierina Rīga. Viņa ir pasniedzēja, pašlaik dekrētā. Vīram ir savs uzņēmums, viņš strādā par elektroinženieri, elektroinstalācijas projektus taisa. Kaspars ir vietējais. Mums sešu gadu starpība. Smejos, nu “tālu” ieprecējos – desmit minūtes līdz Strūžānu ciemam ko iet. Mums aug divas meitas: Evelīna (11 gadi) un Elizabete (5 gadi). Evelīna mācās Rēzeknes 5. pamatskolā, jo vīrs strādā Rēzeknē un ir iespēja izvadāt bērnu uz skolu. Mazā apmeklē Strūžānu dārziņu. Pie mums sabiedrībā pieņemts, ka viss notiek galvaspilsētā. Man Latvija asociējas ar savu dzimto vietu, ar savu kaktiņu, tad pārējo apzinies. Man dzimtās lauku mājas ir kā paradīze. Kad ziemā dzīvojam dzīvoklī, tur šķiet garlaicīgi. Tāpat katru dienu atbraucam uz lauku māju. Mani vecāki jau mūžībā aizgājuši. Te laukos mums neliels sakņu dārzs un arī kartupeļi. Šogad jau zeme ļoti mitra, kas izdīga, kas ne, pļavā vēl ūdens. Gliemežu jūra puķes grauž nost. Bērni jautā, kad būs vasara, kad būs silts laiks. Sākumā kartupeļus neaudzējām, domājām, kāpēc tās pāris vagas stādīsim, var nopirkt. Bet tagad – labāk tomēr lai ir savs, tam cita garša, un pirkt nevajag. Tas ir bērnības mantojums: kā gan tev nebūs savu kartupeļu? Vasarā lielāks skrējiens, grūti visu paspēt, gribas viskautko iestādīt. Bet lopu bizness te nesanāks, jo zemes nav daudz un tā pati nav auglīga,” stāsta Velga Sarmule.
Priecē tas, ka Sarmuļu ģimene nav aizbraukusi prom no dzimtās Latgales, ka ir atradusi iespēju veidot savu biznesu, strādāt dzimtajā pusē un audzināt bērnus. Un rādīt citiem piemēru, ka jācīnās līdz maksimumam, jo vienmēr var atrast kādu izeju, tikai jāmeklē.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri