Ar šādām domām mēs – es un mana jaunā ceļabiedre šoferīte Ksenija (viņai ir tikai 19 gadi) – devāmies uz Sakstagala pagasta Mortišķu ciemu. Šeit dzīvoja
Jevgeņija ALEKSEJEVA
– viena no Gurilišķu vecticībnieku lūgšanu nama dziedātājām, kura nomira 2017. gadā 95 gadu vecumā. Pie mājas mūs sagaidīja viņas dēla Vladimira ģimene. Kopā ar mazmeitu Oksanu mēs apskatījām vecās fotogrāfijas, un katra no tām atsauca atmiņas. Gurilišķu vecticībnieku lūgšanu nams tika uzcelts 20. gadsimta sākumā. Tā liktenis – kā pašas ticības liktenis: dažreiz tas gadsimtu gaitā pazuda, dažreiz augšāmcēlās, bet zvans joprojām skan kā atmiņas un vecticībnieku gara simbols. Jevgeņija ir dzimusi 1922. gada 24. decembrī. Viņas vārda diena 6. janvārī bija svarīgāka par dzimšanas dienu. Mazmeita atceras, kā, būdama maza meitene, jutusi baznīcas svētku tuvošanos, kad, piemēram, vecmāmiņa pēc Pūpolsvētdienas dievkalpojuma Gurilišķu lūgšanu namā atgriezās ar svētītiem pūpoliem. – Tikai svētītie pūpoli, tikai lūgšanu nams un lūgšana radīja svētku noskaņu, – saka Oksana. – Tagad es pati saprotu: tikai caur lūgšanu var pieskarties ticībai. Jevgeņija zināja Dieva likumu, lasīja baznīcas grāmatas. Lai gan viņa bija pabeigusi tikai divas klases, Jevgeņija dziļi izprata dziedājumus. Viņa mācījās pie Uļjanovas vecticībnieku lūgšanu nama mācītājiem, dziedāja, mācīja dēlam pareizu intonāciju, taču viņš nespēja visu apgūt. Jevgeņija savā mūžā strādāja smagi un godīgi. Pagājušā gadsimta 20. gados lielā ģimene dzīvoja pārticībā, tai bija nedaudz zemes, taču tēvs bija galvotājs brāļa lietā, kurš zaudēja kāršu spēlē. Sezonas darbs no pavasara līdz rudenim, strādājot par gani divdesmitā gadsimta 30. gados Madonā, nesa nelielus ienākumus. Kad ganei basās kājas nosala, viņa tās iebāza siltā govs mēslu “plācenī”, lai sasildītu. Visa kuplā ģimene – brāļi Zotiks, Artamons, māsas Marfa un Marija, kā arī pati Jevgeņija – bija spiesti strādāt ilgi un smagi. 1944. gadā atkāpjoties, nacistu karaspēks atņēma ģimenes pēdējo zirgu. Karš atņēma viena brāļa dzīvību, otrs atgriezās kā invalīds ar traumētu kāju, bet viņš turpināja strādāt kolhozā par traktoristu. Pati Jevgeņija pārdzīvoja okupāciju ciematā, izdzīvojot kopā ar pārējiem, saglabājot savu ticību un pieticību. – Pēc kara viņa strādāja par slaucēju, cūkkopi, laukkopi un sargu. Kolhozā viņa iestājās 1949. gadā. Par to ir ieraksts “Kolhoznieka grāmatā”. Ir arī informācija, ka 1963. gada 7. janvārī kolhozs tika saukts par “Čapajeva kolhozu”. Jevgeņija pieskatīja govju ganāmpulku laikā, kad nebija ne ūdensvada, ne elektrības. Ūdens bija jānes no grāvja. Pirmajos kolhoza gados nebija transportieru. Kūtsmēslus izveda ar riču uz sliedēm. No vīriešiem bija tikai sargs. Ja govīm vajadzēja pakaišus, slaucējas pašas pļāva zāli. Kad Jevgeņija strādāja par cūkkopi, lai cūkas pabarotu, kartupeļus vajadzēja tvaicēt tvertnēs. Malku atveda mitru, bija grūti iekurt plīti, tāpēc slaucējas pašas devās uz darbnīcām pēc dīzeļdegvielas un kurināja plītis. Ļoti bieži sievietes malku skaldīja pašas, bez vīriešu palīdzības. Par darba dienu kolhozā deva 100 gramus graudu un 10 kapeikas, – dēls atceras mātes stāstīto. Tāda bija ikdiena. Bez brīvdienām. Lūgšanu nama apmeklējums bija vienīgā atpūta… 60. gadu beigās dzīve Jevgeņiju aizveda tālu prom no dzimtās vietas, mežiem un Gurilišķu lūgšanu nama zvanu skaņām. Sekojot dēlam, viņa devās uz Ukrainu, kur dzīve ritēja citādi. Tur, sovhoza plašumos, viņas dēls strādāja dārzkopībā un vīnogu dārzos, bija krāvējs. Bet viņas dvēsele neatrada mieru. Nebija garīga pavediena. Nebija kolhoza, bet gan sovhozs. Tāpēc, lai nezaudētu kolhoza stāžu, Jevgeņija nedomājot saņēmās un atgriezās mājās uz Latviju. Viņa iegādājās labu, stipru māju, kurā viņas dēls ar ģimeni dzīvo arī šodien. Līdz aiziešanai pelnītā atpūtā viņa strādāja par slaucēju, par apzinīgu darbu saņēma naudas prēmijas un Goda rakstus, vēlāk turpināja strādāt par sargu saimniecībā. Līdz pēdējām dienām viņa lasīja lūgšanas. Ceļš caur nelielu mežu ved uz lauku kapiem Mortišķos. Braucām cauri mežam, uzkāpām kalnā un fotogrāfijā ieraudzījām dziedātājas Jevgeņijas Aleksejevas laipno, gaišo seju. Mūsdienās digitālajai attēlu plūsmai trūkst dziļuma: tā ir īslaicīga un bezpersoniska. Tāpēc, neskatoties uz progresu, papīra fotogrāfijas joprojām ir vērtīgs atgādinājums par to, cik svarīgs katrā kadrā ir pieskāriens, atmiņa un cilvēka klātbūtne.
Ar Jevgeņijas Aleksejevas dēlu V. Aleksejevu un mazmeitu Oksanu sarunājās
Nataļja JAKUŠONOKA
Fotogrāfijas un priekšmeti no mazmeitas Oksanas personīgā arhīva. Viņa saudzīgi glabā piemiņu par vecmāmiņu – Gurilišķu vecticībnieku lūgšanu nama dziedātāju.
AUTORES foto un foto no
J. Aleksejevas mazmeitas arhīva
Komentāri