– Kur un kā ir sākušies jūsu dzīves ceļi, kas vēlāk saplūduši vienā kopīgā?
Anita:
– Abi esam no Sakstagala pagasta. Mana tēva sēta – Kurtiņos. No tās vairs palikušas tikai eglītes. Ģimenē bijām divas māsas. Mamma strādāja kolhozā lauku brigādē, tētis – brigadieris. Vecāki caurām dienām bija darbā. Arī sava saimniecība prasīja ne mazums darba, tāpēc man un jaunākajai māsiņai Mārītei jau no bērnības bija uzticēti dažādi darbiņi – ravēt, palīdzēt lopiņus apkopt. Kad mācījos 2. klasē, mūžībā aizgāja tētis. Man kā tēva meitai tas bija ļoti bēdīgs laiks. Neilgi pirms tam nomira tēva mamma. Tad pie mums atnāca dzīvot otra vecāmāte – mammas māte. Dzīvojām vietā, kur visapkārt meži un purvs. Tiklīdz parādījās dzērvenes, ar māsu gājām ogot. Tagad mātei varbūt atņemtu mātes tiesības, ka mazi bērni vieni paši purvā. Vedām dzērvenes nodot uz Rēzekni un tad par iegūto naudiņu pirkām sev skolas formas. Tam laikam atbilstoši mums bija viss – velosipēdi, bijām paēdušas, apmīļotas, samīļotas. Arī skolas laiks patika, lai gan uz skolu bija jāiet kājām 3 km garš ceļš. Ziemas bija sniegotas, tāpēc mamma taciņu līdz ceļam bija nospraudusi ar zariem, lai redzam, kur iet. Pēc Vītolu astoņgadīgās skolas absolvēju Viļānu vidusskolu. Mamma pabeidza grāmatvežus Malnavā, viņai iedeva dzīvokli Sakstagalā. Bērnībā ar māsu visbiežāk spēlējām skolu, tāpēc arī profesijas izvēlē šaubu nebija – pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu. Un arī šodien strādāju skolā.
Andris:
– Līdz četru gadu vecumam dzimtās mājas bija ciemā “Meža Lovnīki”. Tad vecāki nopirka šo māju, kurā tagad dzīvojam jau 36 gadus. Pēc Sakstagala pamatskolas Malnavas tehnikumā ieguvu tehniķa mehāniķa diplomu. Jau no 5. klases pļāvu un citus darbus darīju ar traktoru. Rubļu laikā man bija paša sapelnīti gan magnetofoni, gan motocikli. Gandrīz visi nostrādātie darba gadi aizvadīti pie stūres. Esmu strādājis mežā, bijis pienvedējs, bulciņu, siļķu, puķu piegādātājs, pagasta šoferis… Man patīk mans darbs. Var teikt, ka darbs man ir hobijs. Atceros, kad dienēju armijā, biju atbraucis 10 dienu atvaļinājumā. Trāpīju laikā, kad vecāki nopirka vēl vienu māju kaimiņu ciemā un pārcēlās dzīvot uz turieni. 1986. gadā ar traktoru vedām mēbeles no šīs mājas. Pēdējā reisā apstājos, bija tik skumīgi ap sirdi, skatījos uz pamesto māju un sajutu, ka es šeit vēl atgriezīšos. Nodienēju un tiešām atgriezos.
– Un atvedāt uz šejieni brīnumjauku saimnieci?
Andris:
– Es tolaik biju pienvedējs Ornicānos, Anita – skolotāja Vītolu skolā. Vienu reizi mani palūdza no Sakstagala skolas tautastērpus aizvest un atdot Anitai, citu reizi – grāmatas. Tā mēs iepazināmies. Anitai bija draudzene, un viņa sākumā, nezinu kāpēc, visiem spēkiem centās mani savest ar savu draudzeni.
Anita:
– Jā, gribēju sasvātot ar draudzeni, jo man pašai tajā brīdī nebija nekādu nodomu. Nesen biju izšķīrusies ar pirmo vīru, man jau bija dēliņš Edmunds. Tā nu dzīvē laikam vajadzēja notikt, ka pirmā kopdzīve ilga nepilnu gadu… Vīru gaidīju no armijas, bet viņš izvēlējās citu ceļu. Aizgājām katrs uz savu pusi, bez skandāliem. Ar Andri esam laimīgi kopā jau 36 gadus, oficiāli augustā paliks 33 gadi.
– Ģimene nav iedomājama bez savām tradīcijām. Kādas tās ir jūsmājās?
Anita:
– Jau no laika gala Ziemassvētkos mūsu mājās sabrauc radi. Gan tad, kad bērni bija mazi, gan tagad viesistabā ir liela egle. Dēli jautā: kam tev tik liela egle? Mantiņu daudz, kur tās kārsim? Kamēr es dzīvoju, mājās būs liela egle, bet pēc tam – kā gribat. 24. decembrī braucam uz baznīcu, rītā visi kopā ēdam Dievmaizīti, tad gaidām ciemiņus, un notiek apdāvināšanās. Arī Lieldienās visi pulcējas pie mums. Pirms tam krāsojam olas, cepam gardumus. Notiek šūpošanās un Lieldienu zaķa noslēpto gardumiņu meklēšana. Ģimenē neatņemama tradīcija ir kapusvētki. Mūsu atbildībā ir radu kapiņi četrās mums tuvākajās vietās – Ciskādos, Čačos, Ozolmuižā un Pedeļos. Sakopjam, pēc kapusvētkiem par mielastiņu parūpējamies. Tuvinieku atdusas vietas ir arī Madonā un Preiļu pusē. Tur kapiņus kopj tai vietai tuvāk dzīvojošie radi, bet mēs aizbraucam tikai uz kapusvētkiem.
– Kad kopā noietas vairākas desmitgades, ko šodien viens par otru varat pateikt? Par ko varat viens otru palielīt?
Andris:
– Viņa ir lieliska saimniece, māte, brīnišķīga sieva. Aptur mani, kad vajag apturēt.
Anita:
– Viņš ir klusētājs, visu dara klusiņām. Es esmu skaļāka, viņš klausās. Nekad nav pārmetis, kur tērēju naudu. Vajag? Tātad braucam un pērkam. Kā visās ģimenēs, kādreiz arī pabaramies, padusmojamies. Man sākumā likās jokaini – kad sastrīdamies, viņš iziet ārā uz kūti vai kur citur. Es pa istabu vāros, nevaru nomierināties. Bet viņš ienāk un saka: mammucīt, vajag to un to izdarīt. It kā nekas nebūtu bijis. Andris ir ļoti labs vectēvs. Ar puišiem gan traktorā brauc, gan pie televizora multfilmas kopā skatās. Mazdēli, kad zvana, pirmais jautājums: ko vectēvs dara? Bērni izauguši. Paldies Dievam, viņu dzīvītē viss labi! Mums ir vedekliņa – zelts. Vēl tikai jaunākais Elgariņš jāizprecina. Bet visam savs laiks.
– Redzams, ka saimniecei patīk ne tikai virtuvē rosīties, bet arī puķu dārzā…
– Jā, tas man no bērnības. Kad augu, nebija ne datoru, ne telefonu, multfilmas rādīja 10 minūtes dienā, tāpēc daudz laika pavadījām, spēlējoties tīrumos, pļavās, mežos. Mājās atgriezos vienmēr ar kādu puķu pušķīti saujā. Kad paaugos, mammas vadībā kopu puķu dobes. Tā tas iepatikās, aizgāja. Tagad svētku reizēs radi, draugi parasti atved kaut ko stādāmu. Tas viss ir arī jākopj, bet gribas smukumu pie mājām. Andris, kad uznāk luste, atnes kādu puķītes stādiņu. Viņam arī patika dārzā darboties, pats sataisīja siltumnīcu. Kā dārznieks, mācīja mani pareizi kopt tomātus. Tagad to vaļasprieku es pārņēmu un saimniekoju siltumnīcā.
– Ar ko jūsu ģimene var būt labs piemērs citiem?
Anita:
– Ne ar ko īpašu neatšķiramies no citiem. No mazām dienām esam raduši krietni strādāt. Paldies Dievam, arī bērni iemācīti strādāt. Tagad Edmunds savus bērnus māca darbam. Mēs šajā vietā visu pamazām esam izdarījuši savām rokām. Bija sava saimniecība – gotiņas, aitas, sivēnmātes, vistas, pīles. Ar bērniem gatavojām sienu, arī kaimiņi nāca talkā. Audzētas cukurbietes, kartupeļi… kas tik nav darīts.
Andris:
– Mūs arī skolā mācīja darbam. Bet tagad skolās tā nostādīts, ka bērni neko nedrīkst darīt. Tas ir ļoti nepareizi.
Anita:
– Mūsu ģimenē vienmēr ir bijusi svarīga cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Mūsu babiņas nekad nav palikušas bez uzmanības, bez mūsu mīlestības, apciemojuma. Mūsu bērni piedalās kapu sakopšanā, ar cieņu izturas pret senčiem. Arī viesmīlība mūsu ģimenē ir godā. Katrs ciemiņš tiek sagaidīts, pacienāts, izguldināts, un, braucot prom, arī līdzi kāds gardumiņš iedots. Tas nav pienākums, tas mums vienkārši dod gandarījumu. Padalīties man iemācīja babiņa. Viņa teica: meit, ja tev ir, tu vienmēr iedod otram, un tad tev arī vienmēr būs. Tāds bijis arī mans tēvs. Kad ciemiņi braukuši, vienmēr skraidījis, bikses cilādams
(smejas)
, lai būtu ar ko pacienāt. Un, lai kādi laiki ir bijuši, mums nekad nav bijis tā, ka pavisam nav. Mēs nedzīvojam bagāti, bet mums vienmēr atradīsies, ko iedot citam. Tā ir iegājies, ka pagrabā vienmēr ir krājumiņi. Kas ir izaudzis, tas jāpārstrādā. Šogad gan dārzā varējām iebraukt tikai īsi pirms Jāņiem. Tā nekad nav bijis. Un vēl mēs esam arī savas valsts, savas zemītes patrioti. Latvijas simtgadei par godu nolēmām iestādīt 100 aveņu stādus. Tajā skaitā tika arī kazenes, atbilstoši mūsu māju nosaukumam.
– Kādas ir jūsu dzīves atziņas? Kādu padomu dosiet citiem?
– Viss atkarīgs no mums pašiem. Neviens nenoliks, neiedos. Ja gribi, lai tev būtu, jāstrādā. Īstenībā mēs dzīvojam tā, kā paši to gribam. Protams, ir kaut kas atkarīgs no valsts un no valdības, bet ko lamāt valdību. Neviens neatnāks un mūsu vietā neizdarīs. Galvenais, lai būtu miers pasaulē un katrā ģimenē. Strādāsim, un viss notiks!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no Kudļu ģimenes albuma
P. S. Mīļš paldies Kudļu ģimenei par sirsnīgo uzņemšanu!
I. S.
Komentāri