grieze vasaru
iegriež varavīksnēs
sajaucu krāsas
(Biruta Irbe)
Lasot vai klausoties dzeju, katru reizi ir dažādas sajūtas. Dzeja var sajūsmināt, likt pasmaidīt, filozofiski aizdomāties, atkarībā no tā, ko nu autors ir iekodējis savā radošajā darbā. Kā mātes mīļš glāsts, kā maigs pieskāriens klausītāja dvēselei, – tā ir jāsaka par mūsu novadnieces, dzejnieces
Birutas IRBES
dzejas vārsmām, kuras izskanēja 17. jūlijā Gaigalavas pagasta bibliotēkā. Šajā dzejas pēcpusdienā kuplā pulkā bija sanākuši vietējie iedzīvotāji, lai baudītu Birutas Irbes dzeju, gan pašas autores, gan Gaigalavas KN dzejas teātra “Apīnis” dalībnieku lasījumā. Neparasts gaišums un pozitīvas sajūtas, sirsnība plūda no katras dzejas rindiņas. Kur meklējams šī dvēseliskā gaišuma noslēpums? Izrādās, Biruta uzliekot uz papīra dzejas rindas, zem tām vienmēr uzraksta “PD”. Tas nozīmē – pateicība Dievam. “Ar vienu kāju esmu Nagļu pagasta Putnos, savās dzimtajās mājās, ar otru – Aizkrauklē,” teic Biruta Irbe.
Ilgus gadus Biruta Irbe ir strādājusi par grāmatvedi Aizkrauklē, bet beidzamajos sešos gados dzīve viņu bija atvedusi atpakaļ uz dzimtajām mājām, lai parūpētos par vecākiem. Nu vecāki aizgājuši mūžībā. Izrādās, visas uzrakstītās vārsmas Biruta vispirms bija lasījusi savai māmiņai. Biruta Irbe iepriekš bija publicējusies literāri mākslinieciskajā almanahā “Rēzekne” un citos kopkrājumos. Pērn iznāca viņas pirmā autorgrāmata “Kad sirdī ābeļziedi raisās”, kurā apkopota iepriekš publicētā dzeja. Bet šogad pavasarī viņas darbi publicēti kopkrājumā “Salnai savi ziedi”, ko klajā laida izdevniecība “Domu pērles”. Šo un citas grāmatas, kur lasāma viņas dzeja, Biruta Irbe uzdāvinājusi bibliotēkai. Autore padalījās pārdomās par radošo procesu, par dzīvi. Klātesošos priecēja arī atskaņotās dziesmas Artūra Zemnieka izpildījumā ar Birutas Irbes dzejas rindām. Jāsaka, ka pasākums bija ļoti sirsnīgs. Un kā jau tādās reizēs, sarunas vijās ne tikai par dzeju, arī par dzīvi Gaigalavā, par tās senākiem laikiem. Biruta Irbe pastāstīja, ka viņa pasaulē nākusi Gaigalavas slimnīcā, kuras sen vairs nav. Savukārt Anna Kaļva, bijusī kolhoza galvenā grāmatvede, atcerējās, kā viņa Birutai mācīja grāmatvedību. Klātesošo sarunas aizvijās arī līdz šodien tik aktuālajiem laika apstākļiem – lietusgāzēm un slīkstošajiem dārziem. Te nu pavīdēja arī latgaliešu humora izjūta, spēja pasmaidīt par visu, pat ja ir grūti. Jā, ir jābēdājas, ka kartupeļu vagās ūdens, bet “Kolorādo vaboles taču neprot peldēt!” Arī labi! Un tādas sirsnīgas sarunas stiprina cilvēkus, stiprina vietējo kopienu! Paldies Gaigalavas pagasta bibliotēkai par skaisto pasākumu! Bija iedvesmojoši!
KAS TU ESI? NO KURIENES TU NĀC?
Gaigalavas kultūras nama dzejas teātris “Apīnis” (vadītāja Valentīna Deksne) darbojas kopš 2005. gada.
Savukārt
Ilona REINE
šo kolektīvu par savējo sauc nu jau 15 gadus. “Paldies Margaritai Kaļvai, kura mani atvilināja uz kolektīvu. Pateicoties dzejas teātrim, esmu palikusi drošāka, pašpārliecinātāka. Līdz ar to, ja kaut kur aizbraucam ar izrādi, vairs nav problēmu uzstāties publikas priekšā, sevi parādīt. Ikdienā strādāju bērnudārzā par auklīti. Mums “Apīnī” ir dažādu profesiju cilvēki – veterināre, aptiekārs, kultūras jomas pārstāve, divi pensionāri, vēl pirmspensijas cilvēks. Nav mūsu daudz, kādi astoņi deviņi sapulcējamies,” teic Ilona.
“Kur, jūsuprāt, sākas Latvija?”
jautāju. “Sirdī, prātā. Kamēr esi maziņš, to vēl nemaz neapzinies, bet ar gadiem audz un sāc novērtēt, kur dzīvo, kas tu esi un kādēļ tu dzīvo. Tas viss ir sirdī un prātā. Vismaz man,” saka Ilona. “Te! Kur mēs esam – tur arī ir Latvija. Sākas no mazumiņa un aiziet plašumā. Tur, kur atrodies tajā brīdī,” nosaka klātpienākušais Vilis Jaudzems.
“Bet ja atradīsies ārpus Latvijas? Tad kā?”
jautāju. “Senos laikos cilvēki, kuri devās prom no dzimtenes, līdzi ņēma savu zemīti. Iebēra to auduma maisiņā un devās ceļā. Tad bija tā apziņa, ka esi visu laiku ar savu zemi. Tas deva spēku un lika neaizmirst, no kurienes tu nāc, kas tu esi,” atbild Ilona. Viedi vārdi!
CEĻŠ VIENMĒR VED UZ MĀJĀM
2. septembrī apritēs tikai gads, kā Rita MATISONE strādā par Gaigalavas pagasta bibliotēkas vadītāju.
“Esmu vietējā. Kad sākās kovids, atgriezos tēva dzimtajās mājās. Tajās kādus gadus 30 neviens nebija dzīvojis, tāpēc sāku to renovēt. Māja atrodas pie Bikovas baznīcas. Vienlaikus es strādāju attālināti, bet diemžēl pēc dažiem gadiem mūsu uzņēmums Rīgā izputēja. Visus atlaida. Šajā uzņēmumā desmit gadus nostrādāju kā datorgrafikas māksliniece. Tad kādu gadu atpūtos. Kādu dienu atnesu uz bibliotēku izlasītās grāmatas un uzzināju, ka tiek meklēta bibliotēkas vadītāja: bija pēdējā diena, kad varēja pieteikties konkursam uz šo vakanci. Es paspēju iesniegt dokumentus, tā pieņēma mani darbā. Izglītojos, mācos, jo šai nozarei sava specifika. Bet grāmatas man vienmēr patikušas,” stāsta Rita.
“Bet dzīves ceļš atveda uz mājām.”
“Jā, tā ir. Vasarās vienmēr braucu uz Gaigalavu, jo vēlējos redzēt, kas te notiek. Mana mamma bija literatūras skolotāja, mācīja bērnus Gaigalavas skolā, tētis – kurpnieks. Viņš aizgāja mūžībā, kad man bija seši gadiņi. Esmu dzīvojusi un strādājusi Valmierā, Rīgā, tad Gaigalavā, tad atkal Rīgā, bet galvaspilsēta mani nepieņēma, tur bija grūti atrast dzīvokli, bet šeit, Gaigalavā, viss atrisinājās. Laukos visi meklē darbu, saka, ka grūti tikt pie tā, bet man pat darbs uz vietas atradās. Lasītāji ir, dienā pieci seši cilvēki atnāk uz bibliotēku, kas jau nemaz nav slikti mazam pagastam. Bet cilvēku laukos paliek mazāk, daudzi brauc uz ārzemēm. Priecē, ka skolēni lasa grāmatas. Savukārt pasākumus mēģinu sarīkot nevis ķeksīša pēc, bet lai tie dvēseli bagātina un silda, lai ir sirsnīgi.
Iepriekšējā bibliotēkas vadītāja Mārīte Vabale arī novadpētniecības jomā darbojās. Ir mapes ar materiāliem par Gaigalavu un gaigalaviešiem – par Igauņu ģimeni, ievērojamiem sabiedriskiem darbiniekiem, par dzejnieci Evu Mārtužu, keramiķi Pēteri Iruku, dzejnieku Jāni Keiču, par Pēteri Apšenieku un citiem. Arī man patīk uzzināt vēsturi, tā ka turpinu šo darbu. Tagad gatavoju materiālus par Gaigalavas slimnīcu/ambulanci, kas pastāvēja no 1930. līdz 2000. gadam. Varbūt būs izstāde. Mārīte Vabale bija pierakstījusi atmiņas par cilvēkiem, kuri tur strādāja. Izrādās, arī mans tēvs Gaigalavas slimnīcā bija strādājis. Tad es mājās sameklēju veco albumu un atradu tur interesantas fotogrāfijas no tā laika. Tagad jāveido arī materiālu mapīte par Birutu Irbi,” smaida Rita Matisone.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri