Ar tādu saukli no 18. līdz 20. jūlijam tika svinētas Rēzeknes novada dienas, un pasākumi notika piecās Rēzeknes novada apvienībās – Griškānu pagasta Sprūževas ciema parkā (Kaunatas apvienība), Ozolaines pagasta Bekšu ciemā (Maltas apvienība), Viļānos Lakstīgalu salā (Viļānu apvienība), Gaigalavas pagasta Lubāna ezera pludmalē (Dricānu apvienība) un Lendžu pagasta brīvdabas estrādē (Nautrēnu apvienība).
Šajās Rēzeknes novada svētku dienās apmeklētājus gaidīja tirdziņi, meistarklases, paraugdemonstrējumi un, protams, koncerti.
Svinību stafeti kā pirmā uzsāka Kaunatas apvienība 18. jūlijā, aicinot novada vērtības sajust ar tausti. Uz pasākumu Sprūževas ciema parkā sabrauca, sanāca pulka ļaužu, lai baudītu Rēzeknes novada un arī pilsētas māksliniecisko kolektīvu uzstāšanos, priecātos līdzi apbalvotajiem konkursa “Skaista mana tēva sēta” dalībniekiem, piedalītos dažādās radošajās darbnīcās, atrastu sev ko vajadzīgu tirdziņā un vakara izskaņā ļautos dejām. Un pats galvenais, ka šajā dienā nenolija ne pilīte lietus, kas svētkus padarīja īpaši patīkamus.
Lai saliedētu cilvēkus
Kaunatas apvienības pārvaldes vadītājs
Jānis Aleksāns
teica: “Tādi pasākumi ir nepieciešami, lai saliedētu cilvēkus ne tikai apvienībā un ciematā, bet arī pulcinātu ļaudis no Rēzeknes, no blakus novadiem, lai parādītu to, ka mēs varam būt draudzīgi, uzņēmīgi un varam sanākt tādā nelielā ciematā, nevis pilsētvidē. Apmeklētāju vidū pa brīžam manāmi arī kādi ārzemnieki, kuri bauda vasaru Latvijā. Pasākumu rīkot izvēlējāmies Sprūževas parkā. Te redzam to cilvēku, kas jau sen aizsaulē, stādītās liepas, egles, košumkrūmus. Parkā ir renovēts celiņš, lai ērtāk staigāt. Kreisajā pusē no mums izvietojušies amatnieki, notiek dažādas meistarklases, bet labajā pusē – baudāmā zona, ugunskura vieta un arī neliela estrāde. Ja kāds saka, ka laukos nav dzīves, ka vairāk attīstība notiek pilsētā, tā varētu būt, bet kustība un dzīvība ir arī laukos, varbūt mazāka un tās iespējas varbūt ir mazākas. Bet šodienas pasākums parāda to, ka ir cilvēki, kuri, neskatoties ne uz ko, vēlas būt piederīgi Griškānu pagastam, Kaunatas apvienībai un Rēzeknes novadam.”
“Ar kādām problēmām tagad jāsaskaras lauku cilvēkiem?”
jautāju. “Lielākoties ar darbavietu trūkumu laukos. Ja būtu darbavietas katrā ciematā, kustība būtu daudz aktīvāka. Kaunatas apvienībā iedzīvotāju lielākais īpatsvars ir Griškānu pagastā. Kādēļ? Tāpēc, ka tas atrodas blakām Rēzeknei. Arī Čornajas pagasts atrodas ne pārāk tālu no Rēzeknes, daudzi brauc uz pilsētu strādāt. Čornajas pagastā ir apmēram 1100 cilvēku. Savukārt attālāki pagasti, kā Mākoņkalns un Stoļerova, kur aptuveni 500 iedzīvotāju, parāda to, ka tur nav darba vietu tik daudz, lai visus varētu nodarbināt. Jo esam tālāk no Rēzeknes, jo iedzīvotāju ir mazāk. Liela loma ir tam, cik ērti nokļūt pilsētā: ja tās infrastruktūra ir attīstītāka, arī iespēju tur ir daudz vairāk gan pakalpojumu ziņā, gan izglītības jomā, piemēram, bērniem pulciņu vairāk. Katrā pagastā ir pietiekami daudz zemnieku. Tas ir liels ieguldījums, ka tādi lauksaimnieki pie mums ir. Paldies, ka ir subsīdijas, ka var to zemīti sakārtot un kaut ko nopelnīt! Bet šogad lietavu dēļ viss pludo. Zemnieki teic: “Taidu vosoru mes nabejom redzējuši.” Tas ir sarežģīti, ka jāķer saulainās dienas, lai sienu izkaltētu un savāktu un lai ziemā būtu ar ko barot savus lopus. Cerēsim, ka būs saulainākas dienas Latgalē, zemnieki varēs sagatavot lopbarību pienācīgā apjomā, jo zāle šogad aug labi. Arī mēs, apvienība, esam saskārušies ar lietus radītajiem sarežģījumiem pašvaldības ceļu uzturēšanas darbos – nogreiderēt tos nesanāk, arī uzbērt nesanāk, jo katru dienu šķīdonis un peļķes uz ceļiem. Pašvaldība arī iegulda daudz darba, lai appļautu zāli ciematos un kapsētās, sakārtotu ciematu un pašvaldības teritoriju. Aicinu visus apvienības iedzīvotājus būt nedaudz saprotošākiem, jo cilvēku resursi, kas šobrīd mums ir, ir tik, cik ir, bet darba apjoms ir milzīgs. Mums zvana iedzīvotāji, un visi jautājumi tiek skatīti un risināti, bet jāņem vērā arī laika faktors, ka mēs nevaram noreaģēt tik ātri, kā iedzīvotāji vēlētos, sākot ar ciematu sakārtošanu, appļaušanu, kapsētu uzturēšanu utt. Ja kādam pagastā nesanāk sakomunicēt un atrast darbinieku, var droši vērsties pie manis vai pie vietnieka saimnieciskajos jautājumos Sergeja Bašmakova vai nekustamo īpašumu un plānošanas jautājumos Rolanda Kalvja,” pastāstīja Jānis Aleksāns.
Laukiem būt!
Rēzeknes novada svētkos Sprūževā tirdziņā piedalījās prāvs skaits dalībnieku, piedāvājot gan savus rokdarbus, gan arī ēdamas lietas – sieru, kūpinātas zivis, maizi, medu.
Visu laiku jābūt uz viļņa
No Maltas apvienības Feimaņu pagasta bija ieradusies Anita SAFONOVA.
Viņas tamborēto rotaļlietu klāsts ir visai plašs, sākot no tradicionālajiem zaķēniem un kaķēniem, lapsēniem un citām bērnu iemīļotām mīļmantiņām, līdz pat populārajam “Straumes” melnajam kaķītim. “Idejas nolūkoju internetā, taču radošajā lidojumā iznāk kaut kas cits. Viss tamborēts. Tiek adītas ausaines, zeķes ziemai. Izgatavoju arī atstarojošus piekariņus, ko bērni var pielikt pie skolas somas. Tirgot palīdz vīrs Aleksandrs, arī dēls Maksis šoreiz atbraucis līdzi. Katru gadu jāseko, kādas ir tendences rotaļlietu jomā. Vienu gadu bija pieprasījums pēc citplanētiešiem, pērn tie bija gulbīši ar garu kaklu. Šogad topā ir multfilmas “Straume” kaķis, nespēju to tik daudz notamborēt, jo ir pieprasījums. Bet bērniem vienalga patīk zaķīši un kaķīši,” stāsta Anita. Anita ir pašnodarbinātā persona. Rotaļlietas viņa tamborē jau kādus gadus desmit. Rokdarbu zinības Anita apguvusi skolā mājturības stundās. “Sākumā jau negāja viegli, pirmie darbi nebija tie labākie,” viņa saka. Bet neatlaidība un pacietība dod augļus, un uz tirdziņu atvestie darbi priecē acis. Jautāju, kā šogad Safonoviem veicas ar dārzu. “Kartupeļi noslīka… Nu jau vairs nestresojam… Sīpoli, burkāni, bietes izaugs. Ņemsim to, ko daba dod. Zemenes arī sapuva. Lopu, paldies Dievam, nav, tikai suņi un kaķi,” stāsta Anita. Ja cilvēks atrod savu nodarbi, tad arī laukos var dzīvot. “Saprotiet, visu laiku jābūt uz viļņa, jādarbojas. Rokas nedrīkst nolaist. Mums katram sava nodarbe. Vīrs ar tehniku nodarbojas. Bet spēku rodam viens otrā. Meitām Zanei un Danai jau savas ģimenes. Dāvājušas mums jau mazbērnus – trīs puikas un meiteni. Visiem jādāvina, laikam jau ar to arī sākās rotaļlietu tamborēšana,” smaida Anita.
Vai vēlies savas pastaliņas?
Līna TRŪLE uz tirdziņu bija atvedusi suvenīrus – miniatūras ādas pastaliņas.
“Tādus suvenīrus daudzi ņem līdzi uz ārzemēm. Var pie atslēgām pielikt. Laba dāvana!” Līna saka.
Līna Trūle ir no Kaunatas. Pašlaik viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tam bija Kaunatas TN vadītāja, tāpēc Līnas vārds daudziem ir pazīstams.
Bet kā tad viņa nonāca pie pastaliņām?
“Viss sākās ar to, ka veidoju savu tautastērpu. Esmu sašuvusi brunčus, uzadījusi zeķes. Blūzi gan pasūtīju, taču to izšuvu pati. Tad apmeklēju meistarklasi un iemācījos taisīt pastalas. Tās bija domātas personīgajam tautas tērpam.
Un tad man iekņudējās sirdī, ka gribas vēl veidot pastalas – izgatavoju tās saviem bērniem. Nu jau mazākas. Tad sapratu, ka var taisīt vēl mazākas. Tā tajā procesā no lielām pastalām nonācu līdz suvenīriem, bet materiāla atgriezumi pārtapa aprocēs. Āda tiek pirkta Rīgā. Pastalas pieaugušajiem izgatavoju pēc pasūtījuma, ja kāds vēlas, var pieteikties, zvanot
pa tālruni 22046065
,” Līna Trūle saka. Līnas ģimenē aug divi bērniņi – Milija un Donats. Piecgadīgā Milija nāk mammai palīgā gatavot suvenīrpastaliņas – ievērt tajās aukliņu. Arī savam vaļaspriekam Līna atrod laiku – ar vīru Ingu dejo Kaunatas vidējās paaudzes deju kolektīvā “Kaunata”. “Kaunatā ir laba uzņēmējdarbības vide, te gribas rosīties. Mums ir veikals, pat aptieka. Ir tautas nams, kur var strādāt vai izklaidēties.
Ja visu dari ar prieku
Ar pašceptu rudzu maizi, rudzu krekeriem, cepumiem tirdziņā piedalījās Vita SEŅKĀNE no Stoļerovas pagasta Rosicas.
Viņas ceptā produkcija ir pazīstama ar zīmolu “Lapsas muižas maize”. “Es vairāk cepu maizi pēc pasūtījuma. Vadu meistarklases gan maizes, gan picas cepšanā. Tas viss notiek uz vietas Rosicā. Esmu iecienījusi savas Kaunatas apvienības tirdziņus Stoļerovā, Sprūževā, Kaunatā. Uz citiem pagastiem nebraucu, jo tas ir papildu liels darbs, ka nedēļa jāveltī, lai izceptu maizi. Oficiāli maizi cepu jau trešo gadu. Man ir izveidota
lapa “Lapsas muižas maize”. Piedalījos Mājas kafejnīcu dienās, mums piedāvājumā bija rupjmaizes kārtojums, siltas picas, aukstā zupa,” stāsta Vita Seņkāne. Logo – krāsns mute, maizes kukulītis un lapsiņa. “Laukos nav grūtību,” teic Vita. “Viss balstās uz domāšanu, ka visu dari ar prieku un redzi mērķi, un ja tas kādam vēl sagādā prieku, baudot maizīti un visus gardumus. Kad dari, var visu paspēt. Vien laukos pamaz darbaspēka. Lai brauktu pa tirdziņiem, vajadzīga riktīga komanda, lai būtu palīgi no rīta līdz vakaram. Dēls un vīrs strādā, un cik tad viņiem ir tā brīvā laika…” Veiksmi!
Mēs esam par laukiem!
Iveta BROLIŠA ir no Kaunatas un pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā.
“Un arī es biju Kaunatas TN vadītāja līdz dekrētam,” stāsta Iveta. “Tamborētās rotaļlietas ir mans hobijs. Tās top, kamēr bērni guļ. Esmu divu dēlu – Ernesta un Viestura – māmiņa. Vīrs Jānis kūpina zivtiņas pie Rāznas. Tamborēt nekur neesmu mācījusies, bet zināšanas guvu, skatoties YouTube kanālu un mēģināju darboties līdzi. Nu jau četri gadi būs kā tamborēju. Ar rotaļlietām esmu piedalījusies izstādēs Rēzeknes novada tautas namos un Balvu novada bibliotēkā, lai cilvēki paskatās. Redzēšu, varbūt ar laiku tas izveidosies arī kā neliels biznesiņš. Ja neskaita Kaunatu, tad šodien man ir pirmais tirdziņš. Tāda kā debija. Ivetu, tāpat kā daudzus citus, satrauc problēma, ka daudz jauniešu aizbrauc prom, ka bērnudārzos paliek mazākas grupiņas. “Uztraucamies, kā būs skolā, jo bērnu var būt maz, bet ar visu sirdi esam par laukiem. Un vēl ir problēma. Laukos ir tukšas mājas, bet to saimnieki dzīvo ārzemēs, ne pašiem vajag, ne citiem pārdot tās mājas. Bet jaunajiem nav kur dzīvot. Mēs dzīvojam dzīvokļos, bet labāk vēlētos savā mājā, lai dārzs apkārt, lai ir plašums, kur bērniem dzīvoties. Bērniem laukos ir pavisam cita bērnība. Mēs esam par laukiem!
Skaista mana tēva sēta!
Jau rakstījām, ka pasākuma laikā notika arī konkursa “Skaista mana tēva sēta” dalībnieku apbalvošana.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri