Sokolku pagasta kultūras pasākumu organizatore
Aleksandra Bistrova
, bibliotēkas vadītāja
Anfisa Orlova
un saimniecības pārzine
Tatjana Meļko
Rēzeknes novada svētku apmeklētājus aicināja atminēt pļavas, lauku, meža un ūdens aromātus pašdarinātajos smaržu spilventiņos. No dažādiem dabas materiāliem veidotajos stendos viņas piedāvāja ieelpot novada ezeru, upju un mežu smaržu, ieelpot silto vasaru, mājīgumu un mīlestību Rēzeknes novadā. Viņuprāt, Rēzeknes novads smaržo pēc māla, kūdras, meža, pļavas, medus un maizes.
Viss, kas piestāv jūlijam
Viļānu jaunatnes darbiniece
Linda
Gritāne
jau vairāk nekā septiņus gadus izgatavo ziepes un māca to darīt arī citiem. Viņas dēlam
Jēkabam
meistarklase novada svētku reizē bija pirmā pieredze darbā ar cilvēkiem.
Par ziepju vārīšanu bija vērojama liela interese. Visvairāk izlietotās šajā dienā bija ķiršu, zemeņu, meža zemeņu, liepziedu un arbūza medū smaržas – viss, kas piestāv jūlijam.
Kā smaržo latgale?
Latgale smaržo plaši un dziļi – tā ir smarža, kas apvieno dabu, vēsturi, lauku mieru un cilvēku siltumu. Tā nav viena smarža – tā ir sajūta. Un katram no mums ir savas sajūtas. Ar kādām smaržām cilvēkiem asociējas Latgale, Rēzeknes novads, Viļāni?
Vija Piziča:
– Man tā ir tīrības smarža. Man Latgale un Viļāni smaržo pēc ūdens. Es domāju, ka viss novads smaržo pēc ūdens un pļavām, jo mums ir daudz ezeru un ir neapstrādātas teritorijas, kur aug dažādas pļavas puķes.
Lāsma Malta:
– Viļāni smaržo pēc kaut kā salda – pļavām, bitēm… Bet novads smaržo pēc kaut kā jauna. Kā jaunais smaržos, to redzēsim un novērtēsim.
Inta Brence:
– Šogad pamanīju, ka ļoti smaržīgi ziedēja liepas. Es jau daudzus gadus dzīvoju Radopolē tuvu parkam, kur ir liepu aleja, bet nekad neesmu tik stipri sajutusi liepziedu smaržu kā šogad.
Man liekas, ka šovasar viss ir tik zaļš, tik bagātīgi smaržo. Dabas un augu smarža ir visur.
Sandra Ragause:
– Man Latgales un mūsu novada smarža ir pļava un mežs, Viļānos – medus smarža.
Tikko ar mazmeitu meistardarbnīcā izgatavojām ziepītes ar peoniju smaržu. Arī tā asociējas ar Viļāniem, jo pilsētā ir daudz peoniju. Nesen bija arī peoniju stādīšanas akcija pilsētas centrā.
Mana dzimtā pilsēta ir Tukums, un tā man noteikti ir rožu smarža.
Leopolds Zunda:
– Tā ir ievu smarža. Kad zied ievas, tas ir skaistākais brīdis pavasarī, kas priecē cilvēkus. Ne velti tik daudz dzejoļos, romānos pieminēts ievziedu laiks. Daba mostas, viss iet uz priekšu, nekas nestāv uz vietas. Ievu plaukšana kādreiz beidzas, bet mēs zinām, ka tā atnāks nākamgad. Un mēs dzīvojam cerībā. Un tā vajag dzīvot katru dienu, ne tikai ievu ziedēšanas brīdī.
Katra deja – stāsts
Jau 45 gadus Viļānu kultūras nama deju kopa “AUSTRA” izdejo latviešu vēsturi, ikdienu, sajūtas, tradīcijas laika ritējumu, dabas spēku, dzimtas saknes, tautas gara mantojumu un latvisko pašapziņu.
“Mēs esam “Austra”. Prieks. Lepnums. Laime. Draudzība un ģimene.
Austras koka stiprās saknes savedušas mūs kopīgā dejas stāstā, ļaujot tālāk ceļu iet stiprās draudzības saiknēs,” tā par sevi saka dejotāji.
Kolektīva sakņu licēja un virzītāja ir Lūcija KUKAINE, kura ar savu mīlestību pret deju to devusi tālāk simtiem dejotāju.
Novada svētku dienā Viļānos koncertu sniedza gan jaunākie, gan vecākie “AUSTRAS” dalībnieki.
– Lūcij, cik jums šobrīd ir kolektīvu un dejotāju?
– Trīs kolektīvi: “Austras” studijas 3.–6. klašu, 10.–12. klašu kolektīvs un deju kopa “Austra”, kopā – 51 dejotājs.
– Nesen atgriezāties no Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un uzreiz atkal uz skatuves. Dejotāji nav noguruši?
– Nē, bērni šodien gribēja pat vairāk deju izdejot, lai visi redz, ko viņi ir dejojuši Dziesmu un deju svētkos.
– Kādas emocijas saglabājušās no lielajiem svētkiem Rīgā?
– Prieks par to, ka bērni ļoti apmierināti. Viņiem likās, ka tā nedēļa tik ātri aizskrēja. Protams, ļoti bija noskumuši par negaisa dēļ nenotikušo koncertu, bet kopumā daudz pozitīvā gūts. Deju laukumā satikts tik daudz foršu cilvēku, dejots plecs pie pleca, roka rokā. Jaunieši sajuta, cik tas ir vērtīgi. Bijām arī Mežaparkā, jo mums bija brīvbiļetes uz koncertu. Mums bija labi dzīvošanas apstākļi, līdzi brīnišķīgas skolotājas – Viktorija un Maruta, kuras palīdzēja uzmanīt jaunākos dejotājus.
– Vai mūsdienās ir viegli atrast tautas deju dejotājus?
– Nav viegli. Jaunieši negrib dejot, viņi to vairs neuzskata par vērtību. Viņiem gribas vairāk atpūsties, nevis svīst mēģinājumos, jo tas ir liels darbs. Ir jaunieši ar labu augumu, taču viņi nav pierunājami dejot. Bet kopumā Latvijā, paskatieties, cik daudz kolektīvu dejo un ir priecīgi par to, ka jauniešiem tas veido staltu stāju. Malači tie, kuri dejo! Paldies vecākiem, kuri atbalsta savus bērnus, sagatavo tautastērpus, atved uz mēģinājumiem! Mūsu bērni bija lieliski deju laukumā Rīgā.
– Varat iedomāties Latviju bez Dziesmu svētkiem?
– Es nevaru, jo tā ir mūsu tradīcija no seniem laikiem. Mani priecē, ka vecāki, vecvecāki, kuri paši dejojuši, ved savus bērnus, mazbērnus dejot. Viņi grib redzēt bērnu uz skatuves. Deja – tā ir skaista stāja, attiecības, emocijas, atbildība un arī sadzīve, jo tev jāmāk sadzīvot kopā kolektīvā. Piemēram, Rīgā mūsu vidusskolas grupas meitenes palīdzēja pīt bizes jaunākajām. Uz mēģinājumiem visām bija franču bizes. Es ceru, ka šo svētku tradīcija neizzudīs. Jā, jaunajām paaudzēm tagad ir daudzas citas vērtības, bet es ceru, ka arī šī vērtība saglabāsies, jo Latvijā ir tik daudz kolektīvu un studiju. Rīgā pat par maksu vecāki ved bērnus dejot.
– Jūs mīlestību pret deju esat nodevusi savām nākamajām paaudzēm?
– Jā, meita, znots un mazbērni dejo.
– Var teikt, ka “Austra” ir atpazīstams zīmols?
– Jā, mūs pazīst daudzviet Latvijā, aicina uzstāties, un arī ārzemēs esam dejojuši. Tas ir jauki. Tiekoties pasākumos, mēs iegūstam jaunus draugus.
– Kur grūtāk dejot – mājās vai ciemos?
– Visur un vienmēr gribas nodejot ļoti labi, ar lielu atbildības sajūtu – tā, lai skatītājiem patiktu un paši būtu apmierināti. Tomēr man liekas, ka mājās ir grūtāk dejot. Zālē ir bijušie dejotāji, kuri zina, kā vajag dejot… Pēc uzstāšanās viņi pienāk pārrunā, kas bija labi, kas varēja būt labāk. Bet, no otras puses, mājās arī sienas palīdz.
– Vai arī dejai piemīt sava smarža?
– Katra deja ir stāsts. Un līdz ar to var būt arī smarža, kas saistīta ar katru dejas stāstu. Vai tas ir mežs, vai tā ir pļava, kur mūsu meitenes griežas dejā, vai rudzu laiks, vai jūra, mācot deju, es katram lieku iedomāties, sajust, kur viņš atrodas tajā stāstā. Ja tu izbaudi deju kā stāstu līdz galam, tu vari sajust arī to smaržu. Katrai dejai ir sava smarža. Un, ja mēs mākam šīs sajūtas aizraidīt zālē līdz skatītājam, tad arī viņi sajutīs šo smaržu.
– Kam “Austra” gatavojas tuvākajā laikā?
– Nedaudz atpūšamies un dejosim Viļānu apvienības svētkos. Bet pirms tam vēl dosimies ikgadējā laivu braucienā. Šoreiz izbaudīsim dabu, laivojot pa Rēzeknes upi. Arī tas ir skaists kopā būšanas pasākums.
– Paldies! Lai “Austras” saknes turpina plesties plašumā!
Ilze SONDORE
AUTORES foto
Komentāri