Latviešu grāmatai – jau 500
Ceļojošo izstādi “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā” atklāja Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktores vietniece
Ilona Girucka
(
attēlā
), uzsverot izstādes nozīmi Latvijas kultūrvēsturiskās atmiņas stiprināšanā, īpaši izceļot Rēzeknes novadā dzimušā Andriva Jūrdža (1845–1925) nozīmīgo ieguldījumu grāmatniecībā. “Tā ir daļa no cikla “Latviešu grāmatai – 500”, un Rēzekne šogad ir izstādes pēdējā pietura Latgalē, no šejienes izstāde turpinās ceļu uz Vidzemi. Rēzeknes Centrālā bibliotēka un tās filiāles piedalās ciklā “Latviešu grāmatai – 500” jau vairākus gadus. Īpašu uzmanību esam veltījuši latgaliešu grāmatniecības vēsturei. Šo gadu laikā tapušas vairākas izstādes un pasākumi. Esam godinājuši izcilus grāmatniecības darbiniekus, piemēram, mūsu novadnieku, grāmatu izdevēju Vladislavu Loci, rēzeknieti, preses darbinieku Eduardu Kozlovski, Latgales Kultūras centra izdevniecības ilggadējo vadītāju Jāni Elksni. Ir noticis pasākums “Rēzeknes lasāmvietas”, kur izstaigājām tās pilsētas vietas, kas bijušas vai šodien saistītas ar grāmatniecību un lasīšanu, piemēram, vietas, kur atradās pilsētas kādreizējās un tagadējās bibliotēkas, izdevniecības, grāmatnīcas un tipogrāfijas. Pērn gaismā cēlām mūsu bibliotēkas vēsturi, jo 2024. bija RCB 80 gadu jubilejas gads. Šogad akcentējam grāmatu un lasītprieku un tā veicināšanu. Gada sākumā notika akcija “Grāmatu stāsti”, kur aicinājām ikvienu iesūtīt stāstus par grāmatām, kas katram ir īpašas. Saņēmām vairāk nekā 60 stāstus un esejas. Viens no zīmīgākajiem notikumiem mūsu bibliotēkā šogad ir izstāde “Paātrinājums”, tā ir viena no izzinošākajām un vērtīgākajām izstādēm, jo tā pievērš uzmanību grāmatniecības lomai latviešu kultūras veidošanā, akcentējot sešas nozīmīgas personības no katra Latvijas vēsturiskā novada. Latgali izstādē pārstāv Andrivs Jūrdžs. Viņam šogad 180. dzimšanas diena,” teica Ilona Girucka.
Tipogrāfijas auga kā sēnes pēc lietus
Kā tad tapa šī izstāde, pastāstīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta nozaru informācijas eksperte, viena no izstādes veidotājām
Elita Vīksna.
“Izstāde “Paātrinājums” ir daļa no norišu cikla “Latviešu grāmatai – 500”.
Ar ko viss sākās?
Sākās ar 1525. gadu, jo ir ziņas par pirmo iespiesto grāmatu latviešu valodā. Tās sākums īstenībā nemaz nav jauks, jo grāmatniecībai lielu grūdienu deva reliģiskais kašķis – Mārtiņš Luters nodibināja jaunu reliģisku virzienu, un luterāņi un katoļi cīnījās par dvēselēm, tā attīstījās iespiestais vārds. 1515.–1525. – tas bija laiks, kad visā Eiropā tipogrāfijas auga kā sēnes pēc lietus un burtiski sacentās aizvien jaunu un jaunu grāmatu radīšanā, iespiešanā. Līdz mūsdienām nav saglabājies neviens zināms pirmās grāmatas eksemplārs latviešu valodā. Kāpēc mēs esam tik pārliecināti, ka tāda grāmata ir bijusi? Tāpēc, ka ir saglabājušies Lībekas tiesas dokumenti, un arhīvā lasām, ka ir saņemta sūdzība, ka ostā ir ienācis kuģis ar aizliegto literatūru. Kas bija šī aizliegtā literatūra? Tā bija luterāņu “Mise” trīs valodās – latviešu, igauņu un livoniešu. Kas ir livoniešu valoda, par to zinātnieki strīdas: vieni saka, ka tā ir lībiešu, citi – ka lejasvācu, kādā toreiz runāja Rīgā, bet savi stiprie argumenti ir abiem diviem. Bet kamēr mēs šo grāmatu neatradīsim, tā arī neuzzināsim. Vai tāda grāmata mūsdienās varētu tikt atrasta? Arī uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Kad pati studēju universitātē, mums viens pasniedzējs stāstīja par šo grāmatu jau tad, kad vēl visur oficiāli tika uzskatīts, ka latviešu grāmata ir daudz jaunāka, ka iznākusi 1585. gadā. Pasniedzējs mums teica, ka Vatikāna bibliotēkā gan vajadzētu glabāties kādam eksemplāram, bet to mēs nekad neuzzināsim. Par šo pirmo grāmatu ir saglabājušies ne tikai tiesas dokumenti, bet arī komandējuma atskaites: kāds Lībekas rātskungs, kurš apmeklējis Rīgu drīz pēc 1525. gada, ziņo, ka vietējie mācītāji nevācu draudzei izmantojot Vācijā iespiestu grāmatu. Atkal paveras plašs lauks minējumiem, vai tiešām kāds grāmatas eksemplārs paglābās no piespriestās nāves sārtā, vai arī luterāņi ir bijuši tik viltīgi, ka viņi vedamo kravu bija sadalījuši pa vairākiem kuģiem? Tā sakot, vienu pieķer, bet pārējās nonāk galamērķī. Tātad 1525. gadā bija luterāņu “Mise”, 1585. gadā – “Katoļu katehisms”.
Tagad – par izstādi.
Programma “Latviešu grāmatai – 500” ir saturiski bagāta un piesātināta: visā valstī bibliotēkas rīko pasākumus, lekcijas, izstādes, tikšanās, bet katram gadam bija savas apakštēmas. Mūsu izstāde iekļaujas tajā, ko sauc par rakstītā vārda izplatību. Tātad par izdevējiem. Veidot šo izstādi sākām 2022. gada nogalē. Pirmā sanāksme pagāja ārkārtīgi neproduktīvi, jo mēs visu laiku strīdējāmies gan par izstādes izvietošanu, gan par to, vai tie būs izdevēji no senākiem laikiem vai mūsdienām, vai izstādei jābūt pārvietojamai. Nākamajā sanāksmē iesaistījās toreizējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, un viņa klātbūtne deva jaunu sparu un jaunas zināšanas. Tad sapratām, ka izstādi veidosim par 19. gadsimtu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija laiks, kad uz
skatuves uznāca
tieši latviešu izdevēji,” stāstīja Elita Vīksna. Izstādes “Paātrinājums” centrā ir sešas grāmatniecības nozarei piederīgas personības, kuru dzīve un daudzpusīgais ieguldījums grāmatniecībā ir nozīmīgs visai Latvijas kultūrai. Šajā izstādē Latgali pārstāv Andrivs (Andryvs) Jūrdžs (1845–1925) – grāmatu rakstītājs Latgalē; Sēliju – grāmatu ceļa bruģētājs Frīdrihs Vilhelms Vāgners (1786–1854); Vidzemi – literāri izsmalcinātais piebaldzēns Jānis Ozols (1859–1906); Pārdaugavu – spītīgi latviskais grāmatnieks Vilis Altbergs (1847–1920); Zemgali – latviešu grāmatniecības celmlauzis Heinrihs (Indriķis) Alunāns (1835–1904); Kurzemi – latviskais liepājnieks Klāvs Ukstiņš (1832–1904). Ja Kurzemē un Vidzemē jau attīstījās nacionālā grāmatniecība, tad Latgalē Andrivam Jūrdžam nācās cīnīties par latgaliešu rakstu valodas un literatūras saglabāšanu, jo pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Stāsta Elita Vīksna: “Kāpēc Andrivs Jūrdžs? Viņš neizdeva nevienu grāmatu, bet neviens cits nav izdarījis tik daudz, popularizējot latgaliešu rakstu valodu, kā Andrivs Jūrdžs. Viņam gadījās piedzimt un dzīvot ļoti nelāgā laikā. 1860. gados bija poļu sacelšanās, un tad, kad šo sacelšanos apspieda, cariskajā impērijā, par nelaimi, pie varas bija cars Aleksandrs III. Kas par viņu ir jāzina? Viņš bija sava tēva otrais dēls un viņu negatavoja cara amatam, bet gan karavīra amatam. Viņa izglītība bija trūcīga, diplomātija – vājā puse, bet toties viņam bija ļoti liela pārliecība par Krievijas vadošo lomu. Un viņš arī nebaidījās to paust. Tad, kad īstais troņmantnieks Nikolajs nomira, tronī kāpa Aleksandrs III, un viņam problēmu risinājums bija ārkārtīgi vienkāršs – aizliegt! Tāpēc Latgalē un Lietuvā notika latīņu drukas aizliegums divās paaudzēs, no 1865. līdz 1904. gadam. Lietuvieši ir aprēķinājuši, ka Lietuva ir atkritusi attīstībā par diviem gadu desmitiem. Ja lasām latviešu daiļliteratūru, tad droši vien atceramies lietuviešu un poļu laukstrādniekus… Aleksandrs šīs problēmas it kā apspieda, bet tās nekur nepazuda, tās rezultējās ar 1905. gada revolūciju, un galu galā tas nebeidzās labi. Par A. Jūrdžu toties sarakstītas divas grāmatas. Un viņam pašam ir rokrakstā sarakstīts kalendārs, kas iznāca jau šajā gadsimtā, gandrīz simts gadus pēc viņa nāves. Andrivs Jūrdžs rakstīja skaidrā, salasāmā rokrakstā, lai gan skolā viņš nebija gājis ne vienu dienu. Viņu mācīja māte. Jūrdžs ir pārrakstījis ne tikai sev interesējošu literatūru, viņš to darījis arī kaimiņiem. Turklāt viņš 17 gadu vecumā uzņēmies rūpes par saimniecību, viņš ir spējis neiespējamo – saimniekot saimniecībā un naktī pārrakstīt grāmatas. Bet tas labi nebeidzās, viņš zaudēja acu gaismu. Izcils cilvēks bija.” Elita Vīksna sniedza padziļinātu informāciju par katru izstādē minēto personību: stāstīja par katra ieguldījumu ne tikai grāmatniecībā, bet arī sabiedrības izglītošanā. “Kas vieno šos cilvēkus? Viņi nav tikai rakstītā vārda izplatītāji, nav tikai izdevēji, viņi visi kā viens ir ļoti daudzpusīgi sabiedriskie darbinieki, sākot ar Ukstiņu un beidzot ar Jūrdžu. Klāvs Ukstiņš Liepājā nodibināja pirmo kori un pirmo teātri. Viņš bija arī bibliotēkas dibinātājs, bibliotekārs, žurnālists, pedagogs, un ilgu laiku viņa maizes darbs bija skolu vadīšana, nevis grāmatu izdošana. Heinrihs Alunāns sastādīja mācību grāmatas, bija sabiedriskais darbinieks, aktīvi darbojās Jelgavas Latviešu biedrībā, uzstājās ar priekšlasījumiem Rīgas Latviešu biedrībā, publicēja polemiskus rakstus līdz tādai pakāpei, ka viens no centrālajiem laikrakstiem viņu aizliedza publicēt. Vilis Altbergs darbojās Pārdaugavas latviešu palīdzēšanas biedrībā, sniedza palīdzību topošajiem izdevējiem, veica daudzpusīgu darbību Rīgas Latviešu biedrībā. Kad avīze “Dienas Lapa” cīnījās ar finanšu trūkumu, Altbergs tur pieteicās strādāt par samazinātu algu kā tehniskais direktors. Jānis Ozols darbojās Vecpiebalgas Latviešu biedrībā, bija modernākais izdevējs, jo ieviesa noteiktu darba stundu laiku saviem strādniekiem, sūtīja viņus papildināt zināšanas uz Vāciju. Frīdrihs Vilhelms Vāgners darbojās pedagoģijas laukā. Andrivs Jūrdžs nosargāja rakstīto latgaliešu vārdu, un nav nozīmes tam, ka viņš to neiespieda, bet viņš to izplatīja, pārrakstīja, pavairoja, dalījās. Viņi visi bija fantastiski cilvēki.” Izstāde Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā (trešajā stāvā) būs apskatāma līdz 5. septembrim.
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri