Vizītes laikā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs tikās arī ar Latgales keramikas tradīcijas turpinātāju keramiķi Daci Losāni viņas darbnīcā “Pīterkolns”, viesojās bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Liepkalns”. Viļānu kultūras namā Valsts prezidents tikās ar iedzīvotājiem, tika pārrunāti dažādi sabiedrībai aktuāli jautājumi. Pasākums pulcēja plašu interesentu loku, un sarunas noritēja gan par izglītību un kultūru, gan medicīnu un sportu, gan valsts pārvaldes procesu uzlabošanu un daudz ko citu.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 12.09.2025.
Brīdī pēc tikšanās prezidentam jautāju:
– Kādas sajūtas, noskaņojums pēc tikšanās? Kas pārsteidza?
– Zinu no daudziem politiķiem, viņi domā: nu, kas tad tur būs – prasīs naudu, ceļus, piemaksas… Tomēr, nē, tā nebija. Man bija interesanti dzirdēt, piemēram, diskusiju par latgaliešu valodas mācīšanu. Re, cik ir dažādi viedokļi! Vieni saka, ka vajag, citi savukārt uzskata, ka tas nav primārākais. Un tas savā ziņā parāda sabiedrību tādā mini konstrukcijā, jo mēs par daudzām lietām esam ar ļoti dažādiem, pilnīgi pretrunīgiem viedokļiem. Un mēs gribam, lai vienojas, lai kāds vieno. Latgalē vienmēr tā ir bijis, ka pozitīvi pārsteidz cilvēku sirsnība, atvērtība un labestība. Tā ir ļoti uzteicama. To izjutu arī Viļānos. Uzdotie jautājumi bija ļoti būtiski arī no valsts attīstības viedokļa.
– Ar kādu mērķi devāties vizītē uz Rēzeknes novadu?
– Tagad ir ievēlētas jaunas vietvaras, un man ir atsākusies novadu vizīšu programma. Un Rēzeknes novads savā ziņā nav nejaušība, tādēļ, ka es šeit redzu arī ļoti ciešu sasaisti ar valsts aizsardzības un drošības programmām. Lūznavā šobrīd ir valsts aizsardzības dienesta karavīri, kā arī apmeklēju Maltas vidusskolu, kurā es domāju, ka pavisam drīz MK pieņems lēmumu veidot tādu kā kadetu skolu. Man liekas, tas ir ļoti labi, ka šajā novadā attīstās arī aizsardzības un drošības infrastruktūra, ņemot vērā gan starptautisko stāvokli, gan to, ka tur, kur ir stipras skolas, kur ir bruņoto spēku vienības, tur ir arī zināma ekonomiskā aktivitāte. Rēzeknes novadā biju pirms pāris nedēļām, kā arī apmeklēju Jēkabpils novadu un Madonas novada saimniecības saistībā ar lietavām. Un arī šodien saimniecībā “Liepkalns” es redzēju, ka tās lietas nav tik skaistas, lai arī ir liela griba strādāt, ir liela pārliecība, ka izķepurosies. Ir lietas, problēmas, kuras es ņemu līdzi no katras novada vizītes un runāju par tām ar atbildīgajiem ministriem, un kaut kas virzās uz priekšu – kādreiz ātrāk, kādreiz lēnāk, kādreiz vajag atgādināt vēl. Šeit arī būs pietiekami daudzas lietas, ko paņemt līdzi. Mēs diezgan daudz runājām par nelaimīgo birokrātiju. Arī par to, ka faktiski šobrīd paši par savu kultūrvēsturisko mantojumu īsti līdz galam nerūpējamies. To esam uzvēluši Eiropas fondiem, Lauku atbalsta dienestam, bet tas būtu jādara vairāk Kultūras ministrijai caur Valsts kultūrkapitāla fondu. Šeit es varu minēt kaut vai keramiku, Latgales tradīcijas. Rēzeknes novads, manuprāt, ir ar ļoti labu biznesa attīstības modeli, bet problēmas ir tās pašas, kas daudz kur citur. Ne tikai Latgalē, arī citur novados cilvēki tomēr brauc prom. Kaut kur šos jautājumus risina ātrāk, kaut kur lēnāk, bet risina.
– Laikraksts “Rēzeknes Vēstis” ir viens no nedaudzajiem preses izdevumiem, kas iznāk divās valodās, bet nav vairs pārliecības, ka tā būs arī turpmāk.
Pierobežā dzīvo ne mazums krievvalodīgo cilvēku, no kuriem daudzi ir tajā vecumā, kad vairs nav spējīgi apgūt latviešu valodu. Kur iegūt informāciju? Tādi kā mēs, var teikt, esam viņu vienīgais objektīvās informācijas avots. Vai, jūsuprāt, vajadzētu pastāvēt preses izdevumiem krievu valodā?
– Esmu šobrīd ļoti priecīgs, ka mums izdevās kopīgiem spēkiem nosargāt abonēšanas jautājumus. Es zinu, ka diskusija par to, vai finansēt tikai valsts valodā iznākošos un attiecīgi krievu valodā nē, uzņem apgriezienus. Es teiktu, ka perspektīvā būtu jāiet uz to, ka mēs tomēr nostiprinām valsts valodu. Par veidiem, laiku… mēs būsim vēlēšanu gadā, būs ļoti radikāli pretēji viedokļi, un tas jautājums īsti labi nerisināsies ne vienā, ne otrā virzienā. Tāpēc es šobrīd teiktu, ka vēl gribu pārliecināties, vai tiešām reģionālajai presei nebūs šis milzīgais pasta slogs – nodoklis, ka tas jautājums tiešām būs atrisināts. Es tiešām nezinu tās proporcijas. To, ka tā ir viena sena diskusija, vai tu vari nodrošināt informatīvo telpu un objektīvas informācijas pasniegšanu, brīvu žurnālistiku abās valodās vai tomēr visi jāvirza uz latviešu valodu, es atceros no 2014. gada. Es esmu ļoti uzmanīgs šajos jautājumos, esmu dzirdējis ekspertu, politiķu viedokli. Vieni ļoti stingri stāv vienā pozīcijā, citi – otrā. Man tas princips pamatā šajos jautājumos ir divējāds – nekaitē ar kaut kādiem asumiem, bet otrs – nebraucam pa grāvjiem. Pa grāvjiem mēs protam braukt, mēģinām izbraukt pa ceļu. Vai uzreiz mēs varam to atļauties? Es bieži rīkoju tikšanos ar reģionālās preses redaktoriem un labprāt savā nākamajā sarunā šo jautājumu pārrunātu un mēģinātu saprast, kāds ir tas kopīgais viedoklis, jo jūs neesat vienīgais laikraksts, kas iznāk divās valodās. Es gribētu cerēt, ka mēs izbrauksim šoreiz pa taisnu ceļu. Jā, mums ir jāvirzās uz to, ka pamazām tomēr pārejam latviešu valodā. Un diskusija ir, ka mēs atrodam pietiekami saprātīgus risinājumus, bet virzība – cik ātri, kādā veidā, te es drīzāk teiktu, ir jārunā arī ar pašvaldību vadītājiem, cilvēkiem un arī ar jums.
– Paldies par sarunu!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no prezidenta kancelejas mājaslapas
Komentāri