Par darbu robežsardzē pastāstīja Šķaunes robežapsardzības nodaļas galvenais inspektors, virsleitnants Sandis RAKICKIS.
– Kur, jūsuprāt, sākas Latvija?
– Latvija sākas uz robežas. Protams, tā nav tikai līnija kartē, tā ir valsts drošības un neatkarības zīme. Katrs robežstabs un katrs robežsarga solis apliecina, ka mūsu valsts ir spējīga sevi aizsargāt. Manā skatījumā Latvija sākas tur, kur cilvēki ar pārliecību un atbildību stāv sardzē par savu zemi. Katrai robežsardzes nodaļai ir savs robežuzraudzības iecirknis. Mūsu Šķaunes robežapsardzības iecirknis ir 40 km garumā. Mēs sargājam Baltkrievijas robežu, un mūsu robežapsardzības iecirknis stiepjas līdz Krievijas robežai, kur ir tā saucamais sadures punkts – Draudzības kurgāns. Tur robežojas trīs valstis – Latvija, Baltkrievija un Krievija. Mēs, Šķaunes robežapsardzības nodaļas robežsargi, sargājam robežu līdz Draudzības kurgānam. Tālāk jau ir Pasienes robežapsardzības nodaļas iecirknis.
– Kāda ir robežsarga loma valsts drošībā un sabiedrības aizsardzībā?
– Robežsargs, protams, ir pirmais valsts drošības balsts. Mēs esam tie, kas ik dienu novērš draudus, sākot no nelegālās migrācijas un kontrabandas līdz organizētajai noziedzībai. Tā ir liela atbildība, jo robežas drošība nozīmē arī sabiedrības drošību. Mūsu darbs ietekmē ikvienu gan lielās pilsētās, gan mazos ciematos.
– Kāda ir robežsarga ikdiena?
– Robežsarga ikdiena ir dinamiska un bieži vien neprognozējama, it īpaši pēdējā laikā. Mēs veicam valsts robežas uzraudzību un pašreiz cieši sadarbojamies gan ar policijas, gan Zemessardzes kolēģiem, izmantojam tehniskos novērošanas līdzekļus un reaģējam uz nelegālām aktivitātēm. Tas prasa gan fizisku spēku, gan psiholoģisku izturību. Galvenais uzdevums ir vienmēr būt soli priekšā un saglabāt mieru jebkuros apstākļos.
– Pastāstiet, lūdzu, par nelegālajiem robežšķērsojumiem, nelikumīgām darbībām pierobežā.
– Pēdējā laikā nelegālās robežšķērsošanas gadījumu skaits ir pieaudzis, un tas no mums prasa īpaši augstu mobilizāciju. Tas nozīmē spēju reaģēt uz katru likumpārkāpumu. Katrs gadījums ir atšķirīgs. Aiz vieniem slēpjas cilvēku vēlme pēc labākas dzīves, aiz citiem diemžēl – organizēta noziedzība. Mūsu pienākums ir stingri ievērot likumu, nepieļaut robežas pārkāpumus un vienlaikus saglabāt profesionālu un cilvēcīgu attieksmi.
– Kā tiek piefiksēti mēģinājumi tikt pāri robežai?
– Pirmkārt, mums viscaur visas robežas garumā ir žogs, un robežpārkāpēji vienmēr, lai šķērsotu robežu nelikumīgi, to bojā. Vai nu ar knaiblēm tiek izgriezts caurums žogā, vai žoga augšā uz dzeloņstieples uzmesta kāda jaka, lai, netraumējot sevi, tiktu pāri tam žogam. Robežpārkāpēji veido paštaisītas kāpnes, tās pieslienot pie žoga un tādā veidā pārvarot to. Te daudz visādu gadījumu, jo nelegālajiem migrantiem izdomas daudz. Viņi rok arī tuneļus zem žoga. Viņi cenšas pārkāpumu izdarīt tā, lai mēs to nepamanītu, bet tikt pāri žogam nepamanītam praktiski nav iespējams. Otrkārt, turpinās darbi, lai robežu aprīkotu ar videonovērošanas kamerām, jau ir posmi, kur tās ir. Mums kameras ne tikai uz žoga uzstādītas, ir arī novērošanas torņi ar kamerām. Mēs novērojam arī attālināti.
– Ziņās mēs dzirdam, ka tajā un tajā dienā Latvijas–Baltkrievijas robežu mēģinājuši šķērsot tik un tik cilvēku, ka kopumā šogad no šīs robežas šķērsošanas atturētas tik un tik personas, un šis skaits jau ir vairāki tūkstoši. Vai robežas tajā pusē tiešām atrodas tūkstošiem nelegālo migrantu vai arī robežu mēģina šķērsot vieni un tie paši pārkāpēji?
– Tie tomēr var būt tūkstoši. Saprotiet, migranti lielākoties pēc tā, kā viņi tiek atgriezti atpakaļ, vairs nevēlas šķērsot robežu un brauc atpakaļ uz savu mītnes zemi. Jebkurā gadījumā mēs nezinām viņu tālākā ceļa likteni. Teikt, ka tie robežpārkāpēji būtu vieni un tie paši, tādi sastopas ļoti reti. Šogad nelegālo migrantu vidū Indijas pilsoņus neatceros, bet iepriekš viņi bija. Galvenokārt tie ir afgāņi, ļoti daudz Somālijas, Pakistānas, Sīrijas pilsoņu, arī no Kongo, Gambijas, būtībā lielākoties no Āfrikas. Tie ir tikai un vienīgi jauni vīrieši līdz 30 gadu vecumam, ļoti reti arī pa kādai sievietei.
– Kāda ir viņu motivācija šķērsot robežu?
– Pārsvarā tā ir labākas dzīves meklēšana. Viņu mērķa valsts pārsvarā ir Vācija. Latvija attiecīgi tiek izmantota kā koridors. Citi nokļuvuši te maldināšanas ceļā, paši īsti nesaprot, kur viņi atrodas un ko te dara. Ļoti dažādi gadījumi. Ziemas laikā robežas pārkāpumu skaits uzreiz mazinās, tie ir reti. Pārsvarā vislielākais pārkāpumu īpatsvars ir tieši vasarā, pavasarī un rudenī – mazāk.
– Vai cilvēki, kas palīdz nelegālajiem migrantiem pārvietoties, ir vietējie?
– Ja ņem tikai Latviju, pārsvarā tie, kas iesaistās šajā organizētajā noziedzībā, nav pat cilvēki no Latgales. Viņi lielākoties ir no Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, jo viņi ir mazāk informēti par sekām, kas par to draud. Tādus gadījumus, ka iesaistītos tieši pierobežas iedzīvotāji, nezinu. Robežsardze diezgan bieži sniedz informāciju masu medijiem, ka tagad ir ļoti daudz visādu reklāmu TikTokā, Telegram platformā, ka tie, kas organizē nelegālo migrantu pārvadāšanu, ar viltu iemāna cilvēkus veikt nelikumīgas darbības, piedāvājot viņiem lielas naudas summas.
– Tad tas ir liels noziedzības tīkls…
– Jā, nopietns noziedzības tīkls. Un tas ir tik nopietni, ka īstenībā organizētās noziedzības dalībniekiem ir “savi gali” gan Polijā, gan mērķvalstī Vācijā. Tas jau ir starptautiska mēroga.
– Vai varat pastāstīt kādu interesantu vai neparastu atgadījumu pierobežā?
– Ir bijis daudz visādu gadījumu. Pierobežā gandrīz katra diena atnes negaidītus notikumus. Reiz skrienot brīvajā laikā, pamanīju aizdomīgu mikroautobusu. Situācija izvērtās par cilvēku nelikumīgas pārvietošanas gadījumu, kas tika veiksmīgi novērsts. Arī šogad augustā, apsekojot robežapsardzības iecirkni, meža masīvā pamanīju Lietuvas kurjerfirmas “Bolt” taksi. Apstādinot transportlīdzekli, pārbaudē konstatēju tā salonā septiņus nelegālos migrantus. Nu arī attiecīgi likumpārkāpums tika novērsts, veicu visas procesuālās darbības. Tas viss, protams, apliecina, ka robežsarga darbs bieži mēdz būt neprognozējams. Katra diena nes arvien jaunus izaicinājumus.
– Kāda varētu būt robežsardzes sadarbība ar sabiedrību?
– Te vēlos pozitīvi atzīmēt to, ka sadarbība ar vietējiem ir ļoti labā līmenī. Tā ir ļoti svarīga, vietējie bieži vien ir pirmie, kas pamana aizdomīgas aktivitātes, un viņu informācija mums ir nenovērtējama. Savukārt mēs sniedzam drošības sajūtu, pārliecību, ka cilvēki nav vieni. Tā ir abpusēja uzticība, un kopā mēs tādā veidā stiprinām valsts drošību.
– Kāda ir dzīve pierobežā no iedzīvotāju skatu punkta?
– Es pats esmu nācis no pierobežas, tepat netālu, no Asūnes pagasta, bet jau divus gadus dzīvoju Rēzeknē. Šurp braucu uz darbu. Dzīve pierobežā ir īpaša. Šeit ikdiena rit dabas tuvumā un mierīgākā ritmā nekā lielās pilsētās. Tajā pašā laikā robežas klātbūtne prasa no cilvēkiem lielāku modrību, it īpaši pēdējos gados. Faktiski jau piekto gadu tā. Vietējie iedzīvotāji ir saliedēti, viņus vieno cieša savstarpēja uzticēšanās, gatavība palīdzēt cits citam. Šajā vidē robeža nav tikai līnija kartē, tā ir daļa no ikdienas, kas dod drošības sajūtu, bet vienlaikus atgādina arī par mūsu kā pierobežas ļaužu atbildību.
– Pastāstiet, lūdzu, par sevi, par savas profesijas izvēli.
– Kā jau teicu, esmu nācis no pierobežas, un tas lielā mērā arī noteicis manu dzīves ceļu. Būtībā robežsargus redzēju no bērna kājas. Dzīvojot vietā, kur robeža ir ikdienas realitāte, jau agrā jaunībā sapratu, cik būtiska ir drošība un kārtība pierobežā. Šodien man blakus ir ģimene, sieva, kura ar tādu pašu pašatdevi strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, un mazs dēls. Mūsu ģimenē drošība un rūpes par cilvēkiem nav tikai darbs, tā ir arī vērtība. Tā ir pārliecība, ka Latvija kļūst stiprāka caur cilvēku darbu, atbildību un mīlestību pret savu zemi. Ja runāt tieši par profesiju – tas man nav tikai karjeras ceļš, tas ir mans dzīves aicinājums. Principā katru dienu pildot dienesta pienākumus tiešā valsts robežas tuvumā, apzinos, ka aiz manis ir mana ģimene, mūsu sabiedrība un valsts nākotne. Es izvēlējos šo ceļu, jo ticu savas profesijas nozīmīgumam. Tā ir mana atbildība un reizē augstākais gods kalpot Latvijai un sargāt tās robežu!
– Paldies par sarunu!
PIEROBEŽAS AINIŅAS
Ceļš uz Krāslavas novada Šķauni nav tāls – vien 71 km, pat tuvāk, nekā ja brauktu līdz Daugavpilij. Taču ceļš līkumu līkumus met, it kā to būtu projektējis zaķis. Rāznas ezera gleznainais skats, Kaunata un Dubuļi garām, un klāt jau Krāslavas novads, kas iesākas augstā jo augstā kalnā. Skatam paveras krāšņs dabas skats. Un tad…
Vai zināt, kas tad sveicina katru garāmbraucēju? Latvāņu audzes. Latvāņu biezoknis, kur tūkstošiem un tūkstošiem šo augu, kas jau nogatavina sēklas. Latvāņi stiepjas gar ceļa malu kilometriem. Ja vienā kvadrātmetrā augoši latvāņi var nogatavināt no diviem līdz četriem tūkstošiem sēklu, tad kāda šo sēklu raža rēķināma kvadrātkilometros? Vai pienāks tādi laiki, kad latvāņi tiks iznīcināti? Ceļš uz Šķauni ved caur Ezerniekiem, skaistu apdzīvotu vietu. Un tad jau līdz Šķaunei nedaudz vairāk kā 20 km, bet, braucot pa šo ceļu, ir nedaudz citas sajūtas – apzinies, ka nu jau tuvojies robežai. Šur tur tīrumos redzami ganāmpulki, citviet skābbarības vai siena ruļļi, kas liecina tikai par to, ka arī pierobežā lauksaimniecība nav gluži atstāta novārtā. Protams, redzams arī, ka tiek izzāģēti meži. Uz ceļa nākas apstāties pie pagaidu luksofora, jo notiek kāda tilta renovācijas darbi. Automašīnu gan ceļā maz sastopu. Uzmanību piesaista vieta ar cēlu nosaukumu – Muižnieki. Muižkungi te, protams, nedzīvo, taču zemnieki gan, par ko liecina ceļmalā redzamā lauksaimniecības tehnika, traktori. Pie kādas sētas uzmanību piesaista reklāma, ka tur var nopirkt medu. Klāt arī Šķaune. Pie daudzām mājām acis priecē dāliju un citu rudens puķu košums. Viss sakopts, skaisti, taču šo ainavisko idilli sabojā dzīves skarbā realitāte. Pēc intervijas Šķaunes robežapsardzības nodaļā Sandis Rakickis piedāvā izbraukt nelielā ekskursijā gar robežu, lai es varētu nofotografēt rakstam vajadzīgo, un tad viņš arī pievērš uzmanību tam, ka daudzas mājas Šķaunes ciemā stāv tukšas. Pēc 2010. gada cilvēki sāka braukt prom. Šurp atbrauc tikai, lai appļautu zāli savos nekustamajos īpašumos. Ja atceramies, ka 2009. gadā iestājās lielā krīze, tad nu ir saprotams, kāpēc cilvēki sāka atstāt pierobežu. Piemēram, kādreiz bija cūkkopības komplekss “Šķaunes bekons”, kur vietējiem bija darbs, bet tas pirms kādiem desmit gadiem tika likvidēts. Bet ciemā Andžāni pie pašas Baltkrievijas robežas gan redzama spēcīga zemnieka darbošanās – lopi, siena un skābbarības ruļļi. Tīrumā kvieši gan vēl nebija nokulti, bet tas arī saprotams, ņemot vērā šīgada lietavas. Turpat Leimaņu ciems, kurā jau vairs nav neviena iedzīvotāja. Tālākie ciemi arī tukši. Izmiruši. Paliek pavisam skumji. Meži, biezokņi un atkal latvāņi. Un vēl te dzīvo lāči. Sandis Rakickis parāda video, pēc tam arī vietu, kur tika nofilmēts lācis. Izrādās, pēdējā laikā lāči te bieži sastopami, pat redzētas ģimenes ar lācēniem. Te daudz egļu jaunaudžu, un lāčiem tādas vietas ļoti patīk! Tāpēc, sēņojot arī citviet Latgalē, to der atcerēties, meklējot baravikas eglīšu jaunaudzēs. Aizbraucām arī līdz Draudzības kurgānam, lai varētu nobildēt vietu, kur satiekas triju valstu – Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežas. Te redzami arī Latvijas armijas saliktie pūķa zobi, eži un betona bloki. Iespaidu daudz, pārdomu vēl vairāk.
Nolēmu, ka jāaprunājas arī ar kādu no vietējiem, un devos uz Šķaunes veikalu. Tur sastapu pārdevēju Ļubovu ORELI, kura labprāt piekrita parunāties.
“Šeit ir palicis maz cilvēku. Tie, kuriem ir savs auto, brauc strādāt uz Rēzekni, uz Dagdu. Vasarā gan ir vairāk cilvēku, kuri atbrauc te dzīvot, arī bērni atbrauc pie vecvecākiem paciemoties. Ziemā te ir grūti, tad veikalā nav nekāda apgrozījuma. Veikala saimnieks dzīvo Krāslavā.
Bet cik labi, ka te vēl ir palicis veikals! Cilvēki var nopirkt piena produktus, desu un visu, ko vajag, jo var atvest pēc pasūtījuma. Pie mums cepumi lēti, sākot no trīs četri eiro kilogramā. Starp citu, šeit visejošākā prece ir vistu kakliņi un arī kartupeļi, jo šogad vietējiem tie nav izauguši.
Mēs ar bijušo kolēģi bijām aizbraukušas uz Rēzeknes lielo “Maximu”. Izstaigājām veikalu, un viena otrai pateicām: šis veikals nav domāts mūsu kabatai, pie mums Šķaunē lētāk.
Agrāk te bija arī kafejnīca un vēl viens veikals, bet tie palika nerentabli. Kad vēl darbojās “Šķaunes bekona” komplekss, tad tur strādāja kādi 40 cilvēki. Nu vairāk jau nekā desmit gadus tā nav. Un tad no turienes uz veikalu atnāca kaķis. Mēs to barojam. Nezinu, kur viņš naktīs guļ, bet no rīta vienmēr ir pie veikala, mēs viņu pabarojam, un, pirms doties mājās vakarā, kaķis atnāk paēst vakariņas. Gudrs dzīvnieks.
Šķaunes skola ir slēgta, un skolas vecuma bērnu te ir maz. Zinu, ka šurp no Zilupes brauc skolas autobuss pēc kādiem trim bērniem, bet pārējie mācās Ezerniekos un Dagdā.
Pie mums ir kultūras nams, bibliotēka un pagasta ēka. Vēl ir Latvijas Sarkanais Krusts, kas reizēm atved humāno palīdzību. Tā ir laba lieta. Kas mums, vecīšiem, ir palicis – izej laukā un baudi dabu. Mums nevajag nekādu Turciju, tepat ir labi! Galvenais, lai mums ļauj mierīgi dzīvot.
Pastnieks ved pastu ar mašīnu, atved pensiju, kam vajag. Starp citu, pie mums veikalā ir tāds pakalpojums, ka var noņemt naudiņu no sava konta, līdz 300 eiro. Vienīgi ar medicīnu ir problēmas. Kādreiz uz Šķauni brauca feldšeris, bet tagad vairs nē. Tuvākais dakteris – Ezerniekos, kas ir 23 km tālu,” stāsta Ļubova.
Par dzīvi pierobežā Ļubova var stāstīt daudz.
“Uz mežu ejam sēnēs. Nesen vietējā iedzīvotāja stāstīja, kā viņai gājis mežā. Iegājusi brikšņos un ieraudzījusi lāča migu. Nē, vairs viņa neiet tur!
Vilki arī ir. Vienu gadu redzēju lielu pelēci tepat ciemā pie parka. Sāku kliegt, un tas aizskrēja prom.
Bet pērn mežā sēņojot atradām vietu, kur bija atstātas krosenes, apģērbs, uz zariem sakarinātas zeķes… Nu labi, ka mēs nesatikām šos nelegālos migrantus. Nezinu, vai viņi tur pārģērbās, vai viņus kas bija iztraucējis un viņi bija bēguši no robežsargiem…
Pērn viena nelegālo migrantu grupa iegāja pat kādā viensētā. Vēl cits saimnieks pie sava šķūņa ieraudzīja, ka stāv melnīgsnējs vīrietis. Tas ar žestiem rādījis, ka grib dzert. Saimnieks atnesa padzerties, kaut ko paēst. Tam vīrietim znots robežsargs, piezvanīja viņam, robežsargi atbrauca un savāca to migrantu.
Tā mēs te dzīvojam.
Bet par dzīvi nežēlojos, viss ir labi. Galvenais, lai nav kara, bet viss pārējais – sakārtosies,” saka Ļubova.
Ak, kā gribētos, lai Latvijas pierobežas ciemi atkal būtu cilvēku pilni… Dzīvības pilni. Kad tā būs?
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri