Kad dzīves svarīgākie brīži prasa ko īpašu, vienmēr ir kāds, kas tos spēj padarīt vēl neaizmirstamākus.
Inese ZEIZA dzīvo laukos – Vērēmu pagasta Sondoru ciemā. Turpat top arī viņas brīnišķīgās tortes, kūciņas un cita mājas konditoreja, kas kļuvusi par svētku rotu gan kāzās, gan citos dzīves svinīgajos brīžos. Viņas darbos jūtama ne tikai meistarība, bet arī mīlestība pret cilvēkiem un svētkiem, ko viņi svin. Radošajā procesā iesaistīta visa ģimene.
– Inese, pastāstiet par savu ģimeni.
– Ar vīru Daini kopā esam 15 gadus. Mums ir trīs meitas: Sabīnei 14 gadi, Veronikai – deviņi un Karolīnai – pieci gadiņi. Esmu šajā ciemā uzaugusi, mācījusies vietējā pamatskolā, kur tagad mācās arī mūsu meitas. Mans tētis ir no šī paša ciema, bet mamma nāk no Baltkrievijas. Viņas vecāki padomju laikos atbraukuši uz šejieni. Tētis ar mammu ir bijuši kaimiņi pāri kalnam.
– Palīgu ir pietiekami?
– Jā, bet dažreiz tie palīgi vairāk traucē nekā palīdz (
smejas
). Protams, kaut kādos mazos darbiņos jau palīdz.
– Kā sākās saldais toršu cepšanas ceļš? Vai tā bija tradīcija ģimenē vai kāds jauns sākums?
– Laikam tas ir ielikts no senčiem, jo tēta mamma, t. i., mana vecmamma, vietējā pagastā savas jaunības gados arī klāja kāzu galdus. Mūsu ģimenē bija arī ieviests, ka vienmēr tika gatavotas kaut kādas kūkas, saldumi. Vecmamma līdz pat saviem pēdējiem gadiem kaut ko cepa, gatavoja. Man bērnība saistās ar gaļas pīrādziņiem, ābolu tortēm. Kad izgāju pie vīra, bija citi darbi, ikdienas dzīve un līdz kūkām rokas netika. Iepriekš biju ziņu diktore Latgales Radio, un vienam no ziņu izlaidumiem bija atsūtīta informācija par pieaugušo apmācībām. Nodomāju – ir ziemas garie vakari, pieteikšos kādos no piedāvātajiem kursiem. Kāpēc gan neizmantot tādu izdevību? Roka ieniezējās pamēģināt uzcept kaut kādus saldumus, un kursi veiksmīgi tika pabeigti. Ģimenē, draugu lokā bija jāparāda, ko iemācījos. Tā pa druskai aizgāja. Sākumā kolēģi, pēc tam draugi sāka lūgt kaut ko uzcept. Cits citam pastāstīja, un tā sākās. Toreiz biju dekrēta atvaļinājumā ar jaunāko meitu, bija vairāk laika cept, kaut ko veidot. Un, kad vajadzēja atgriezties atpakaļ darbā, es sapratu, ka to negribu. Diezgan spontāni pieņēmu lēmumu, ka tomēr palieku mājās un mēģinu dibināt savu mazo uzņēmumu, savu mazo biznesu. Sākumā bija diezgan grūti saņemties un ielikt kaut kādu sludinājumu sociālajos tīklos, bet pamazām aizgāja. Ir savs labs klientu loks, kas arī tālāk mani iesaka.
– Tas ir jūsu pamatdarbs?
– Jā, mans pamatdarbs, kas no maza hobija ir pārtapis par nodarbošanos, kurā tiek iesaistīti praktiski visi ģimenes locekļi. Vīram tiek visvairāk, jo lielo toršu piegāde visā Latgales reģionā ir uz viņa pleciem. Īpaši daudz darba vasaras sezonā, kad ir kāzu, kristību u. c. tortes, un mēs tās vedam ļoti tālu. Vīram ir savs pamatdarbs, viņš strādā par meža tehnikas operatoru. Diezgan elastīgs grafiks, tāpēc var man palīdzēt.
– Kāpēc jūsu ražotnei nav nosaukuma?
– Viss ir ļoti vienkārši. Esmu pašnodarbināta persona un nevēlos slēpties aiz kaut kāda nosaukuma, jo es esmu es. Un, ja esmu izdarījusi labu darbu vai arī pieļāvusi kādu kļūdu, lai mani zina pēc vārda un uzvārda.
– Kā sadalāt pienākumus virtuvē? Strādāt visiem kopā – vai tas vieno vai arī reizēm rada grūtības?
– Faktiski virtuvē strādāju tikai es. Bērni zina: kad es tur strādāju, tur iet nedrīkst. Tie ir produkti, tās ir tortes, nedod Dievs, kaut kur mats iekļūst vai vēl kas. To nevar pieļaut. Tāpēc man ir atsevišķa virtuve. Ģimenes locekļiem ir sava mazā virtuvīte, un, kad viss gatavs, vīrs pieslēdzas klāt, un transportējam izstrādājumus. Tā kā lielākā daļa klientu ir vietējie iedzīvotāji, tad viņi paši izņem savu pasūtījumu pie mums mājās.
– Kur smeļaties idejas jaunām receptēm?
– Tagad liela palīdzība ir sociālie tīkli. Taču pārsvarā ir tā – rodas ideja, kādu laiku tā sēž un tad pārveidojas par kaut ko citu. Faktiski neviena recepte nav pilnīga kopija no interneta, jo viss vienmēr tiek pārveidots manām vajadzībām un pielāgots tam, kā es to redzu.
– Eksperimenti vienmēr izdodas?
– Ceļš līdz šīs dienas ideālajām tortēm ir bijis ļoti grūts. Diemžēl lielākā daļa cilvēku domā, ka tas ir ļoti viegli un skaisti. Bet neviens nezina, cik daudz asaru, cik daudz negulētu nakšu ir pavadīts pie piedegušajiem biskvītiem, tortēm, kas nepaceļas, kas sāk brukt, suloties utt. Ne vienmēr viss izdodas no pirmās reizes. Ja arī torte vizuāli laba izskatās, mani ne vienmēr apmierina garša. Paši pirmsākumi bija vecajā virtuvē. Mums ir sava lauku māja, kas man tikusi mantojumā, un pirmās tortes tika ceptas vēl vecajā malkas krāsnī. Lai biskvīts vienmērīgi izceptos, to nācās grozīt četras piecas reizes. Ļoti daudz kas bija piededzis un daudz izmests ārā. Kad vīrs redzēja, ka man ir tieksme un vēlme cept, mēs ieguldījām diezgan daudz līdzekļu, modernizējām virtuvi, nopirkām ļoti labu tehniku, un tagad darbs izdodas daudz vieglāk, raitāk nekā agrāk. Tehnika ļauj piepildīt to, ko agrāk nevarēja.
– Kādu profesiju bijāt izvēlējusies pirms sākāt cept tortes?
– Pēc Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijas ieguvu augstāko izglītību. Esmu angļu, spāņu filologs. Dzīvē laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš izmēģinājis daudz ko, jo vidusskola man bija ar komercnovirzienu. Pēc tam vēl pamēģināju mācīties latviešu filologos. Esmu izmēģinājusi gan datu operatora, gan biļešu kontroliera, gan pārdevēja, gan žurnālista profesiju un galu galā esmu nonākusi līdz kūku cepšanai. Tieši tāpēc, kad ir sarunas ar bērniem, it īpaši ar vecāko meitu, par karjeras izvēli, vienmēr saku, ka izvēlētā profesija nenozīmē, ka tu tajā strādāsi visu dzīvi. Dažreiz tas papīrītis paliks tikai papīrītis. Tāpēc mūsu ģimenē nav uzspiešanas izglītībā. Bērniem esmu parādījusi ļoti spilgtu piemēru, ka ne vienmēr iegūtā izglītība tev palīdzēs dzīvē. Es ne mēnesi neesmu strādājusi savā pamatprofesijā.
– Tas, ko darāt, ir sirdsdarbs?
– Protams. Ja tas nepatiktu, domāju, ka nemaz ar to nenodarbotos. Tas nav darbs no astoņiem līdz pieciem. Tas dažreiz ir veselām dienām, veselām naktīm. Un, ja to nemīlētu, tad nezinu, kā to savādāk darīt.
– Meitām arī gribas kaut ko uzcept, pamēģināt?
– Līdz tortēm vēl, protams, nenonāk. Bet dažreiz, savai ģimenei cepot vafeles, riekstiņus ar iebiezināto pienu, meitenēm patīk kaut ko pamēģināt pašām izdarīt.
– Citām lietām atliek laiks pēc darba?
– Man – nē. Ziemas periodā vairāk brīvā laika. Bet ir pienākumi ģimenē, jāparūpējas par ģimenes locekļiem. Tortes ir palikusi mana vienīgā nodarbošanās un vaļasprieks. Ar ģimeni dažreiz arī ceļojam, bet tas parasti ir vairāku mēnešu plānojums, jo spontāni mēs nevaram doties kaut kur atpūsties. Pārsvarā ir grūti atteikt cilvēkiem, arī viņi ir pieraduši, ka vienmēr var piezvanīt, pasūtīt. Ļoti bieži ir tā, ka, arī dodoties atpūsties kopā ar ģimeni, vienalga visu laiku esmu uz telefona. Nesanāk atpūta tik pilnvērtīga kā gribētos.
– Kāda ir bijusi vislielākā torte?
– Vislielākā pasūtītā torte – 16 kg 150 cilvēkiem, bet tā reāli bija vēl smagāka. Mēs pat neriskējām to likt uz svariem. Nesām uz mašīnu divatā ar vīru.
– Pasūtījumu piegādes procesā vienmēr viss pa gludo?
– Nekad nav bijis tā, ka mēs nevaram aizvest torti līdz klientam. Kāzu tortes uz norādīto svinību adresi parasti vedam naktīs, un ļoti bieži ir tādas lauku vietas, kur navigācija nestrādā, tāpēc pāris reizes esam iebraukuši mežā, bet vienreiz esam piebraukuši pie kapiem. Pāris reizes, īpaši ziemas sezonā, esmu kritusi ar torti rokās, bet viss kārtībā. Torte vienmēr noturēta.
– Jums pašiem ģimenē saldumi garšo?
– Ja pirmajos gados bērni mēģināja čiept, pa kluso ielīst maisā ar šokolādi, beramajiem graudiņiem, vēl ko citu, tad pašlaik viņiem ir neteikšu, ka riebums, bet sajūta, ka ir pieēdušies. Bieži ciemos pie draugiem lielākā daļa no mūsu ģimenes vienmēr atsakās no tortes un saldumiem, jo ikdienā to visu laiku redz. Medus un vaniļas smarža mums mājās ir regulāri, tāpēc īpašas vēlmes pēc saldumiem ģimenē nav, arī es pati pret saldumiem esmu vienaldzīga. Iepriekš biskvīta, krēma pārpalikumus varēju atdot saviem ģimenes locekļiem, bet tagad no speciāli uzceptas tortes pa gabaliņam kāds apēd, un pēc tam jādomā, ar ko padalīties, lai tā netiek izmesta. Laikam ir radies pieradums pie saldumiem.
– Piedāvājat arī vegāniem produkciju?
– Jā, ir bijušas vairākas vegāniskās tortes, ir bijušas arī bez glutēna, bez laktozes. Mēs vienmēr pielāgojamies cilvēku pieprasījumam, vēlmēm.
– Kādu redzat savu cepšanas stāstu pēc 5–10 gadiem? Vai vēlaties paplašināt piedāvājumu vai turpināt saglabāt mājīgumu un personīgo pieskārienu?
– Dažreiz ir grūti, īpaši vasaras sezonā, sāc domāt, varbūt vajadzētu kādu palīgu, bet tad saproti, ka tomēr ir diezgan grūti uzticēties kādam citam. Kad dari pats, tu zini, ko un kā esi izdarījis. Un, ja arī kaut kas sanāk ne tā, tu zini, kuru vainot. Tāpēc visu pati. Par nākotni diezgan grūti spriest. Ja pirms gadiem diviem bija domas par savas kafejnīcas atvēršanu, tad diemžēl situācija tirgū uz to nerosina. Ļoti grūti, pirmkārt, atrast piemērotas telpas, otrkārt, profesionālu kolektīvu. Skatoties uz citām kafejnīcām, saprotu, ka to būs diezgan grūti izdarīt, vismaz Rēzeknē. Tāpēc pašlaik mēs tomēr paliekam savās mājās, gatavojam tepat. Vēlāk būs redzams. Es uzskatu, ka labāk sākumā piepildīt savu mērķi un tad stāstīt par to citiem. Es jau arī vīram saku: nezinu, kā būs pēc desmit gadiem, vai es turpināšu cept tortes, vai es to spēšu. Jo kā jau katram no mums jebkurā darbā pienāk moments, kad liekas, ka ir spēku izsīkums, ka gribas kaut ko mainīt un citu darīt. Tajā brīdī mēs saprotam, ka ir vajadzīga atelpa no darba, no mājām, un tad dodamies kaut kur atpūsties.
– Kura recepte saistās ar kādu īpašu notikumu, svētkiem ģimenē?
– No bērnības ir speķa pīrādziņi, bet pašlaik neviena vasara mūsu ģimenē nepaiet bez ābolu pīrāga. Arī mamma to cep.
– Kāda ir sapņu kūciņa, ko vēl gribētos izcept?
– Ir ļoti daudz ideju, kas gaida savu piemēroto laiku. Ir arī pasūtītas visas nepieciešamās formas un izejvielas, bet… Es uzskatu, ka tomēr visam ir savs laiks. Pašlaik projektu līmenī ir riekstiņi ar dažādiem pildījumiem, kurus tuvākajā laikā gribētos arī piedāvāt cilvēkiem, nedaudz variēt ierasto variantu un pārveidot to mūsdienīgāku. Ne vienmēr tas, kas mums ir sapņos, iedomu līmenī, sanāk, un izmēģinot dažreiz saproti, ka tomēr tas nav tas.
– Paldies par sarunai veltīto laiku! Lai veiksmīgi turpinās saldais stāsts!
Ilze SONDORE
Foto no Ineses arhīva
Komentāri