28. augusta rītā Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrālē notika svētku dievkalpojums. Vissvētās Dievmātes Aizmigšana ir Ludzas katedrāles patronsvētki, un uz to pulcējās daudzi draudzes locekļi un viesi. Svētku dievkalpojumu Ludzas katedrālē vadīja Viņa Eminence, Daugavpils un Rēzeknes arhibīskaps Aleksandrs. Viņam palīdzēja Daugavpils–Rēzeknes diecēzes administrācijas sekretārs arhimandrīts Spiridons (Sergejevs); Rēzeknes apriņķa virspriesteris Viktors Teplovs; Ludzas katedrāles priesteris Sergejs Kiričenko un Rīgas Aleksandra Ņevska baznīcas garīdznieks diakons Aleksandrs Akatovs. Viņa Eminence apsveica dievlūdzējus un kā svētību katram pasniedza ikonu ar piemiņas uzrakstu. Dievkalpojuma noslēgumā uz baznīcas pakāpieniem tapa piemiņas fotogrāfija. Aktīvie draudzes locekļi baznīcas pagalmā sarīkoja svētku maltīti. Dievnama priekšpusi rotāja košs svaigu ziedu paklājs, virs durvīm greznojās milzīgs skaitlis “180”, kas arī bija veidots no ziediem. Draudzes locekļu īpašā mīlestība pret savu dievnamu ir acīmredzama!
DRAUDZES LOCEKĻI PAR BAZNĪCU, DZĪVI UN SEVI
Svētku dievkalpojumā Ludzas katedrālē piedalījās ne tikai Ludzas, bet arī Kārsavas, Goliševas, Vecās Slobodas un pat Rīgas pareizticīgie kristieši. Man bija iespēja aprunāties ar dažiem no viņiem.
Anna Marija
teica, ka pazīst šo dievnamu kopš bērnības; viņa tur dziedāja bērnu korī. Savukārt
Ludmila
teica, ka padomju laikos apmeklēt baznīcu bija izaicinājums. Tagad tas ir iespējams, bet vecumdienās viņas veselība ir novājināta un ir grūti apmeklēt dievkalpojumu, tomēr viņa ar smaidu teica: “Dievs man palīdz.” Ludzānietis
Jurijs
regulāri apmeklē dievnamu un uzskata Dievmātes Aizmigšanas svētkus par vieniem no sirsnīgākajiem.
Lija
un
Valentīna
no Ludzas ieradās, lai kopā ar visiem pārējiem svinētu savas dārgās, mīļās baznīcas svētkus. Lijai jau ir 92 gadi, bet viņa apmeklē baznīcu un tic, ka neviens nevar palīdzēt tik daudz kā Dievs. Agrāk viņa dziedāja korī, bet tagad joprojām lasa Sešus psalmus. Sievietes pastāstīja, ka svētku dievkalpojums pagājis vienā elpas vilcienā. “Dažreiz viss ir slikti – izmisums, bēdas, sāp sirds, bet aizej uz baznīcu un sajūties labāk. Un, ja tu izsūdzi grēkus, tava dvēsele patiesi dzied – tā ir Dieva žēlsirdība,” saka Valentīna, kura jau 50 gadus apmeklē Ludzas katedrāli un kalpo par prosforas cepēju.
Svetlana
teica, ka katedrāles mācītājam tēvam Sergijam nekad netrūkst laika draudzes locekļiem. Daži domāja par to, cik svarīgi vest savus bērnus uz baznīcu, lai viņiem būtu cerība, ka viņi nav vieni, ka viņi vienmēr ir kopā ar Dievu. Vecākiem tas nav viegls uzdevums.
BAZNĪCA IR LUDZAS SIRDS
Aleksandra
ieradās no Kārsavas, jo viņai patīk gan baznīca, gan mācītājs tēvs Sergijs – viņš ir ļoti saprotošs un cilvēcīgs. Arī
Ļubova
un
Anastasija
ir no Kārsavas; viņas šodien ieradās, lai lūgtos un atbalstītu Ludzas iedzīvotājus, daloties viņu priekā.
Jūlija
pievērsās pareizticībai savas meitas ietekmē. Viņa ir no Rīgas, tāpēc Ludzu apmeklē reti, taču Ludzas katedrāle viņai šķiet pārsteidzoši skaista un viesmīlīga. “Šeit nav tā, kā Rīgas baznīcās, kur kāds stāv un stingri uz visiem skatās. Kad esmu Ludzā, vienmēr šeit iegriežos. Redzams, ka te viss tiek darīts ar mīlestību un rūpēm. Ludzas katedrāle patiesi ir pilsētas sirds.”
NO BĒRNĪBAS UN UZ MŪŽU
Ļubova
pirmo reizi iegāja Ludzas katedrālē 10 gadu vecumā. Laika gaitā viņa sāka apzināti apmeklēt dievnamu un piedalīties liturģijās. Viņa atceras laiku, kad asaru dēļ neko nevarēja redzēt – kāds traģisks notikums viņu bija šurp atvedis. “Ir prieks vērot katedrāles un varbūt arī manu pārtapšanu, jo katru reizi tā kļūst pazīstamāka, mīļāka, mājīgāka, laipnāka un mierīgāka,” teica Ļubova. “Katru reizi tā mūs sagaida ar smaržīgu tīrību un svaigumu. Īpaši skaista tā ir svētku dienās, piemēram, šodien, 180. gadadienā. Tik svinīga un vienkārša, izrotāta ar ziediem… Un aiz visa tā slēpjas kāda cilvēka darbs, maigas, čaklas rokas, laipna sirds, atbildība un centība. Paldies!” Ir sajūta, ka jūs esat tie, kuriem Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāle ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, mājām. Liels paldies!
SADARBĪBA UN KOMUNIKĀCIJA VIENO DRAUDZI
Pirms vairākiem gadiem izveidotais pareizticīgo čats ir bijis ļoti noderīgs draudzes locekļu apvienošanā. Tajā ir ne tikai Ludzas iedzīvotāji, bet arī tuvējo lauku baznīcu draudzes locekļi. Te publicē ikmēneša dievkalpojumu grafiku, paziņojumus, kā arī lūgumus pēc palīdzības un lūgšanas, tostarp par slimajiem. Pateicoties čatam, draudzes locekļi palīdz cits citam nokļūt uz dievkalpojumiem. “Mēs esam iemācījušies mīlēt, saprast, just līdzi un vairāk uzklausīt cits citu,” saka draudzes locekļi. Svētdienas tējas dzeršana arī ir laba tradīcija. Te draudzes locekļi var klātienē komunicēt un labāk iepazīt cits citu. Katram draudzes loceklim ir iespēja aktīvi strādāt Dieva godam. Daži kopj puķu dobes, daži pļauj zāli, daži sagādā malku, daži cep dievmaizi, daži katru piektdienu nāk kopt baznīcu, daži šuj, daži cep, daži palīdz ar sociāliem jautājumiem… Pašlaik tiek strādāts pie jauna kalendāra; šogad tas būs jubilejas kalendārs, kurā būs iekļautas visas Ludzas katedrāles ikonas. Kalendārā tiks pētīta kristieša centrālā ideja: kas ir templis, kas ir baznīca, kāda ir tās funkcija un vai pestīšanu var sasniegt ārpus baznīcas. Ir dzirdēts, ka lielākā atlīdzība mācītājam ir vienota draudze. Šajās svinībās dzirdētais vieš cerību, ka tieši tā ir arī Ludzā.
KATEDRĀLES VĒSTURE
Pēc pareizticīgo draudzes nodibināšanas Ludzā 1833. gadā nepieciešamība pēc baznīcas kļuva steidzama. Desmit gadus vēlāk, 1843. gadā, tika likti topošās mūra baznīcas pamati. Būvniecība tika pabeigta 1845. gadā, un 1845. gada 19. augustā baznīca (26 x 9 m) tika iesvētīta par godu Dievmātes Aizmigšanai. Ludzas Vissvētās Aizmigšanas baznīca ir krievu klasicisma paraugs un Kronštates Svētā Andreja katedrāles modifikācija, kas celta pēc Adriana Zaharova projektiem 1806.–1817. gadā. 1870. gadā tika uzsākta baznīcas hronika, saglabājot vērtīgu informāciju par pareizticīgo draudzes dzīvi Ludzā. 1878. gadā Vissvētās Aizmigšanas baznīca tika pārdēvēta par katedrāli. 1900.–1901. gadā tā tika plaši renovēta, un 1906. gadā katedrāles zvanu tornī tika uzstādīts jauns zvans, kas svēra 1667 kg un tika iegādāts par draudzes locekļu ziedojumiem. Šādā veidolā baznīca saglabājās veselu gadsimtu bez būtiskām izmaiņām. 1938. gadā katedrāle smagi cieta ugunsgrēkā, bet 1944. gadā – uzlidojumā. Tomēr dievkalpojumi tajā nekad netika pārtraukti – ne kara, ne padomju laikā. Mūsdienās baltā akmens Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrāle ir īsta Ludzas pērle. Tās atrašanās vieta ir simboliska – pilsētas centrā, trīs ceļu krustojumā: viens ved uz Rēzekni, otrs – uz Zilupi, trešais – uz Kārsavu. Kopš 2011. gada baznīcu vada tēvs Sergejs Kiričenko.
Irina ANTONOVA
AUTORES foto
Komentāri