– Kā tu kļuvi par komandas kapteini?
– Viss sākās pagājušajā mācību gadā, kad es vēl mācījos 10. klasē. Bija parasta sporta stunda Ivetas Maltas vadībā. Pirms stundas es nolēmu paņemt nūju un vienkārši patrenēties. Man klāt pienāca mūsu skolas jaunietis un jautāja, vai es spēlēju florbolu. Es atbildēju, ka spēlēju tikai sava prieka pēc. Mani uzaicināja uz vakara treniņu ar īstu treneri. Tā es kļuvu par vienīgo meiteni zēnu komandā. Man tas patika. Treniņi vienai pašai kļuva neinteresanti, tāpēc nolēmu izveidot sieviešu komandu. Galu galā tas ir veids, kā reklamēt Viļānus ar sporta palīdzību. Es vērsos pie Ivetas Maltas ar priekšlikumu izveidot meiteņu komandu. Skolotāja piekrita, un mēs vienojāmies par treniņu laiku un vietu. Treniņi sākās pagājušajā mācību gadā. 2025. gada pavasarī skolā notika pirmais skolas florbola turnīrs meiteņu komandām, kas bija veltīts Starptautiskajai sieviešu dienai. Tas kļuva par pirmo nozīmīgo notikumu, par sākumpunktu spēles popularizēšanā.
– Kā tu sevi vērtē kā kapteini?
– Es labi izprotu, kas notiek laukumā. Galu galā es sāku spēlēt florbolu vīriešu komandā, un puišiem jau bija pieredze, ko es pārņēmu. Kapteinis ir komandas galvenais spēlētājs, tas, kurš spēlē nosaka visu. Sākumā bija grūti, jo man bija jājūtas atbildīgai par spēles iznākumu, kaut kas jāsaka spēlētājām vai jāizsaka komentāri. Bet pamazām meitenes sāka man uzticēties. Mums izveidojās ļoti labas attiecības. Te vēlos piebilst, ka svarīga loma komandā neapšaubāmi ir vārtsargam, un, pēc vārtsardzes Vanesas Zaicevas teiktā, Alīnai patiesi piemīt tādu īpašību kopums kā drosme, viņa nebaidās pieņemt lēmumus, rāda piemēru visām meitenēm un saka iedvesmojošus vārdus. Pirms spēles Alīna vienmēr sniedz padomus un izstrādā taktiku. Ja kaut kas noiet greizi, viņa tevi atbalsta, nerāj un saka: “Nekas briesmīgs nav noticis…”
– Kā, tavuprāt, vīriešu florbols atšķiras no sieviešu florbola?
– Vīriešu florbols ir agresīvāks. Sieviešu komandā ir agresija, bet ar mēru. Zēni parasti atklāti, acumirklī un asi reaģē uz spēles gaitu. Manuprāt, viņi savā cīņā ir emocionālāki. Mēs vispirms domājam un tad rīkojamies, lai nekaitētu savai veselībai. Lai gan arī mūsu komandā ir kaujinieciskas meitenes.
– Vai komandā bijuši konflikti?
– Mēs vienmēr pārrunājam un izrunājam visas strīdīgās situācijas, kas rodas.
– Kāds ir jūsu galvenais uzdevums spēlē?
– Spēlēt bez traumām. Tas nozīmē, ka mums ir jārūpējas par sevi, jo mēs tomēr esam meitenes. Un tikai tad mēs domājam par uzvaru.
– Kas jūs nodrošina ar formu un ekipējumu?
– Sākumā mums bija maz bumbu, tāpēc tās iegādājāmies pašas. Dažām meitenēm ir savas nūjas, bet tās nodrošina arī skola. Treneri arī palīdz atrast ekipējumu. Par to mums jāpateicas mūsu trenerim Artjomam Savčukam.
– Kā tu motivē savu komandu?
– Es nekad neizrādu, ka man ir slikts garastāvoklis. Ģērbtuvē nevar būt negatīvisma, jo tad nebūs rezultātu. Cenšos saglabāt mieru. Taču atzīstu, ka bez kļūdām un zaudējumiem nebūs uzvaru. Mēs filmējam spēli un kopā ar treneri analizējam visas kļūdas. Mūsu videogrāfe un fotogrāfe ir Olīvija Serediča. Ja nesanāk piespēle vai nevar gūt vārtus, tad ir jāskrien, un dažreiz nepietiek fiziskās sagatavotības. Vasarā laiku izmantojām, lai skrietu krosu.
– Kāds bija jūsu komandas lielākais panākums?
– 2025. gada 1. jūnijā Valkā notika turnīrs. Mēs spēlējām pret Valkas komandu un uzvarējām. Šī komanda bija trenējusies ilgāk, un tai bija lielāka pieredze nekā mums, bet mēs uzvarējām ar 2:1.
– Vai pirms florbola tu nodarbojies ar sportu?
– Vieglatlētikā esmu iesaistījusies kopš bērnības – apmēram četrus gadus pie trenera K. Orlova, pēc tam nodarbojos ar volejbolu pie M. Maļinovska un A. Šlapakova. Taču florbolam piemīt lielāka aizrautība un ātrums. Tā ir komandas spēle, kas prasa koncentrēšanos un apņēmību. Mani iedvesmo vīriešu komanda “Rēzekne BTA”.
– Kura spēlētāja tevi iedvesmo?
– Mani iedvesmo mūsu vārtsardzes Patrīcija Svilāne un Vanesa Zaiceva. Nekad nevar zaudējumā vainot vārtsargu. Visi ir atbildīgi. Komandā ir meitenes no 6. līdz 11. klasei: Oļesja Maslobojeva, Karina Solovjova, Vlada Brovčenko, Selīna Marija Astašova, Sabīne Petrova, Valērija Cvetkova, Jeļizaveta Kuzņecova, Tatjana Buivide, Jana Stāmere, Evija Poča, Olga Kitova, Anastasija Parfenova, Daniela Nazare, Evija Kotova, Anastasija Vinogradova un Marjana Lusa. Mūsu komandā ir meitenes gan no Viļāniem, gan Rēzeknes. Mēs trenējamies jaunajā sporta zālē.
– Kādus mērķus tu izvirzi savai komandai?
– Galvenie mērķi ir attīstīt un uzturēt draudzīgas attiecības komandā un iegūt godalgotas vietas čempionātā. Mēs arī cenšamies būt vienota komanda, pat tad, kad esam nervozas, piemēram, vārtos. Mēs atbalstām cita citu ar vārdiem, apskāvieniem un dažreiz maigu uzsišanu pa plecu.
– Ko no sporta tu pārnes uz savu ikdienas dzīvi?
– Vienmēr jācīnās līdz galam. Neatlaidība nāk no mana tēva Aleksandra Piziča, kurš bija profesionāls riteņbraucējs. Es krāju visus savus sasniegumus – kausus, medaļas un diplomus.
– Kam tu esi pateicīga par savu izvēli spēlēt florbolu?
– Esmu pateicīga treneriem Vladlenam Cvetkovam un Artjomam Savčukam, kā arī Rebekai Kārkliniecei. Artjoms ir kā mūsu komandas stūrmanis – viņš vienmēr kontrolē situāciju un ir izlēmīgs. Rebeka neapšaubāmi atbalsta, un mums ir labas attiecības. Vladlens Cvetkovs ir treneris ar pārdomātu disciplīnu un ar noteikumu, ka vienmēr jābūt gatavam treniņiem. Es no viņa daudz iemācījos. Es ļoti vēlos realizēt savu potenciālu; tā mana dzīve kļūst produktīva. Dalība čempionātos ir maksas pasākums, un meiteņu vecāki palīdz. Tas arī motivē mūs sasniegt labus rezultātus. Bet pat tad, ja spēles finansē vietējā pašvaldība, tās tik un tā saglabā kaujiniecisku garu.
– Kādi ir komandas plāni un sapņi?
– Nākotnē mēs vēlamies kļūt par oficiālu sieviešu komandu, piedalīties turnīros un reklamēt Viļānus un Viļānu vidusskolu. Mums jāspēlē skaisti, prasmīgi, jācīnās līdz galam un jācenšas izvairīties no traumām. Vissvarīgākais ir tas, ka komandai ir vēlme būt vienotam veselumam.
– Lai jums izdodas!
Piebildīšu, ka komanda aicina jaunas dalībnieces – meitenes, kuras vēlas spēlēt florbolu, lai mēs varētu izskaust vēl vienu mūsu sabiedrības stereotipu.
Natālija JAKUŠONOKA
N. JAKUŠONOKAS foto un foto no komandas arhīva
Komentāri