Kur sākas Latvija? Varbūt tieši šeit – Latgalē, kur cilvēks vēl jūt zemi ar sirdi un redz tās vērtību ikdienas darbā. Kur agrā rītā migla ceļas pāri laukiem, bet zem tās top darbs, kas uztur gan ģimenes, gan veselas paaudzes. Viena no tām, kura šai zemes elpai piešķir zinātnes spēku un nākotnes skatījumu, ir Dr. agr. Veneranda STRAMKALE, SIA “Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs” (LLZC) vadītāja kopš tā pirmsākumiem.
LLZC, kas atrodas Viļānu pagastā, kļuvis par vietu, kur tradīcija satiekas ar inovāciju, kur pēta, audzē un sargā to, kas raksturo Latgali un līdz ar to arī Latviju. Ar savu darbu tas veicina reģiona attīstību, pētot graudaugus, kartupeļus un citas kultūras, kā arī palīdzot zemniekiem pielāgoties mainīgajiem klimatiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.
TILTS STARP ZINĀTNI UN PRAKSI
Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs (LLZC) jau vairāk nekā trīs gadu desmitus ir nozīmīgs atbalsta punkts Latgales zemniekiem, kuri meklē zinātniski pamatotus risinājumus un konsultācijas. Pateicoties centra darbībai, reģionā ir izdevies saglabāt un attīstīt tradicionālās lauksaimniecības nozares, vienlaikus veicinot pāreju uz modernām, videi draudzīgām tehnoloģijām. LLZC pētniecības un praktiskās darbības virzieni ir plaši un daudzveidīgi. Tie aptver graud-augu, pākšaugu un eļļas augu šķirņu izpēti un to pielāgošanu Latgales klimatam, augsnes aug-lības un mēslošanas pētījumus, tostarp bioloģisko mēslojumu un mikroelementu ietekmes uz augu attīstību novērtēšanu. Svarīga centra darba daļa ir arī videi draudzīgu audzēšanas tehnoloģiju izstrāde, kas ļauj samazināt pesticīdu izmantošanu un saglabāt augsnes bioloģisko aktivitāti. Arvien lielāku nozīmi iegūst arī pielietotie pētījumi bioloģiskajā lauksaimniecībā – jomā, kas kļūst arvien aktuālāka gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā. LLZC aktīvi sadarbojas ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti un Agroresursu un ekonomikas institūtu, kopīgi veicot izmēģinājumus, datu analīzi un attīstot jauninājumus, kas palīdz lauksaimniekiem strādāt efektīvāk un ilgtspējīgāk. Kā arī cieša sadarbība notiek ar vietējiem zemniekiem un uzņēmumiem. Šogad izmēģinājumos tiek pētītas 16 laukaugu kultūras, 145 šķirnes un 169 līnijas. Ar 20 sadarbības partneriem ierīkoti 34 izmēģinājumi ar 173 variantiem.
DZĪVE VELTĪTA LAUKIEM
LLZC dibinātāja un ilggadējā vadītāja Veneranda Stramkale ir viena no atzītākajām agronomijas un augu audzēšanas pētniecēm Latvijā. Viņas vadībā īstenoti daudzi nozīmīgi projekti. Zinātniece aktīvi piedalās konferencēs, popularizē lauksaimniecības jaunievedumus un dalās pieredzē gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savas karjeras laikā publicējusi desmitiem zinātnisko rakstu starptautiskos izdevumos, prezentējusi pētījumus konferencēs, kā arī palīdz gatavot jaunos zinātniekus – ik gadu kāds students Venerandas Stramkales paspārnē čakli strādā pie sava bakalaura, maģistra vai doktora darba. LLZC doktora grādu ieguvusi Inga Morozova. Šogad studijas doktorantūrā uzsāka Linda Upeniece – perspektīva pētniece. Venerandas Stramkales ieguldījums lauksaimniecības attīstībā novērtēts augstā līmenī – viņa ir Viļānu Goda pilsone, saņēmusi IV šķiras Atzinības krustu un Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” balvu “Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā”. Zinātnieces vadībā izveidota pirmā vietējā linu šķirne ‘Vilani’, kas tapusi par godu Latvijas simtgadei, un kaņepju šķirne ‘Pūriņi’, kas reģistrēta valsts šķirņu katalogā. Venerandas kundze ir arī Lauku dienu Viļānos iedibinātāja un ilggadēja organizētāja. Aiz katra panākuma slēpjas milzīgs darbs – projektu pieteikumi, apraksti, atskaites, pētījumu pieraksti, darbs uz lauka gan lietū, gan karstā saulē, bet viņa nekad nav baidījusies no darba. “Kāpēc izvēlējos lauksaimniecību? Mēs dzīvojām Bērzgalē laukos, arī tagad dzīvojam laukos Viļānos. Bērnībā agri sāku sekot līdzi, kā tēvs ara zemi ar arklu. Mums bija savs zirdziņš. Vēl tagad acīs stāv viņa dzītās vagas no kalna, kā tās veidojās. Audzējām arī linus. Vēl maza būdama, visu laiku pārdzīvoju, ka mammai ļoti grūti jākopj, jāravē dārzi. Nolēmu, ka noteikti mācīšos, lai atvieglotu vecākiem grūtos lauku darbus. 1964. gadā absolvēju toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Jau tad sapratu, ka gribu nodarboties nevis ar teorijām, bet gan praksi. Ja citi izvēlējās kārtot kompleksos eksāmenus, es izvēlējos izstrādāt praktisko diplomdarbu “Kukurūzas un lopbarības pupu mistri – dažādas izsējas normas un iegūtās barības kvalitāte”, veicu izmēģinājumus ar dažādām kultūrām. Bija ļoti interesanti, un biju patiešām apmierināta, neskatoties uz dažādiem sarežģījumiem. Lielu ieguldījumu savā specialitātē atstāju Balvos, kur nostrādāti un nodzīvoti 10 gadi. Bet Viļānos esam kopš 1975. gada. Pārcēlāmies uz šejieni, lai būtu tuvāk vecākiem. Daudz ko zaudējām, bet daudz ko arī ieguvām. Tiklīdz sāku darbu Selekcijas izmēģinājumu stacijā, no ministrijas bija rīkojums stāties doktorantūrā, jo vēl neviens pirms manis nebija aizstāvējis doktora disertāciju, kaut arī selekcijas stacija dibināta 1950. gadā. Toreiz nebija viegli, nebija palīgu, bet visu pārvarēju. Manu darbu visu laiku ir ievērojuši, atzīmējuši un aicinājuši nākt strādāt uz Zemkopības ministriju, un vēl citi augsti un augstāki piedāvājumi ir bijuši, bet es atbildēju, ka mans dzīves mērķis ir strādāt savā dzimtajā novadā, zināšanas un visu spēku veltīt Latgalei. Un esmu palikusi uzticīga laukiem. Tas ir mans sirdsdarbs. Kā man patīk strādāt! Savus daudzos gadiņus es nejūtu. Strādāšu, kamēr vien kājas varēšu pavilkt. Lauks mani atdzīvina, ārstē,” stāsta LLZC vadītāja.
SPĒKS IR CILVĒKOS
Veneranda Stramkale uzsver, ka Latgales lauksaimniecības spēks ir cilvēkos – darbīgos, neatlaidīgos un uzticīgos savai zemei. Viņas teiktais pilnībā atspoguļo arī pašu zinātnieci – cilvēku, kura mūžu veltījusi zemes darbam un zinātnei. Venerandas ikdiena centrā nav iedomājama bez uzticamiem palīgiem, un viens no tiem ir viņas dēls
Aldis STRAMKALIS
– zinātniskais asistents, kurš jau sen kļuvis par nozīmīgu atbalstu pētniecības darbā. Kādreiz viņš ar izcilību absolvējis Fizikas un matemātikas fakultāti, taču, redzot vecāku darba nozīmi, Aldis nolēma pievienoties un palīdzēt turpināt iesākto. Tagad arī viņa sirds ir lauksaimniecībā. Alda pārziņā ir visa tehnika un praktiskie darbi – viņš rūpējas, lai iekārtas būtu darba kārtībā, uzrauga, labo, eļļo un nepārtraukti meklē jaunas tehniskas iespējas. Tieši viņa organizētā tehnikas izstāde Lauku dienā palīdz daudziem lauksaimniekiem atrast piemērotāko risinājumu savām saimniecībām. Daudz sadarbojas ar Latgales zemniekiem. “Mēs visi strādājam, bet Aldim ir vislielākie nopelni. Viņš jau tagad domā par to, ko interesantu un zemniekam vajadzīgu piedāvāt nākamajā Lauku dienā. Zemnieki nemitīgi brauc pie Alda konsultēties, kādu tehniku labāk iegādāties. Dēlam jau no agras bērnības ļoti interesēja tehnika. Bija tā, ka es saku: izej, bērniņ, no garāžas kaut drusku saulītē pastaigāt, bet viņš atbild: nē, mamma, es vienu darbu daru, bet par otru jau domāju. Aldis pabeidza universitāti ar izcilību, bet tā nu tai dzīvē sanāca, ka nevarējām bez viņa iztikt un viņš atnāca mums palīdzēt. Bez viņa mūsu centra darbs nav iedomājams,” saka Venerandas kundze.
VĒRIENĪGS KOPDARBS
Lauku diena Viļānos ir kļuvusi par nozīmīgu notikumu, kas katru gadu kopš 2000. gada pulcē simtiem lauksaimnieku, pētnieku un interesentu. Šī pasākuma idejas autore ir pati Veneranda Stramkale. Kopā ar dēlu Aldi un kolēģiem viņa rūpējas, lai apmeklētāji iegūtu jaunāko informāciju par pētījumiem, tehniku un lauksaimniecības inovācijām. Šogad Lauku dienu apmeklēja vairāk nekā 2500 cilvēku, apliecinot, ka Viļāni ir kļuvuši par vienu no Latgales lauksaimniecības centriem. Katru gadu Lauku dienā tiek apkopota aktuālākā informācija lauksaimniekiem – gan par lauku tehniku, gan par veiktajiem lauksaimniecības augu pētījumiem pēdējā gada garumā. Tur Veneranda Stramkale ar dēlu Aldi un citiem palīgiem no Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra laipni sagaida tuvus un tālus viesus un ir vienmēr gatavi palīdzēt ar kādu padomu.
PAR ŠODIENU UN NĀKOTNI
Kārtējais gads tuvojas savam noslēgumam. Kāds tas bijis LLZC, ar ko iepriecinājis vai apbēdinājis? Uz šo un vēl citiem jautājumiem atbild Veneranda Stramkale un Aldis Stramkalis.
– Kāda šobrīd ir LLZC ikdiena? Rudenī darbu mazāk?
Veneranda: – Tagad ir papīru lietas. Projektu, finanšu atskaites utt. Darba nepaliek mazāk. Cilvēki visu vasaru brauca uz parauglauciņiem. Ienāca prātā doma – diez vai dzīves draugu izvēlas tik rūpīgi, kā zemnieki izvēlas šķirni, kādu audzēt. Man liels prieks, ka esmu atradusi formu, kā cilvēkam var parādīt un pastāstīt, liels gandarījums, ka tik daudz cilvēku pie mums brauc ne tikai no Latgales, bet visām malu malām. Tā kā ir pie mums, tā nav ne Stendē, ne Priekuļos, un firmas to saprot, tāpēc pie mums rindā stāv. Pašlaik sadarbojamies ar 20 firmām. Praktiski viss, kas ir Latvijā, tas viss ir Viļānos. Daudzas firmas saistītas ar citām valstīm – Poliju, Vāciju, Spāniju, Ameriku. Un darbības loks turpina paplašināties. Šogad Lauku dienā bija ķīnieši. Esam informēti, ka nākamgad būšot liela delegācija no Ķīnas, kas grib mūsu pasākumu redzēt un izpētīt.
– Klimatiskie apstākļi šogad nav priecējuši. Kā veicās darbs izmēģinājumu lauciņos?
– Lai kaut ko varētu parādīt Lauku dienā, par katru lauciņu jācīnās. Šogad bija daudz zirņu, pupu – gan vieni, gan otri labi padevās. Iesētas 32 šķirnes kviešu – tas ir ļoti liels apjoms, no kā cilvēkiem izvēlēties. Visvairāk ir ziemas kviešu un ziemas rapša (21 šķirne). Arī ziemas miežu šogad daudz. Arī tritikāle, rudzi, auzas… Bioloģiskais lauks šogad bija dramatisks. Kad naktī pirms Lauku dienas nolija 20 mm, viss bija ūdenī. Aldis visu nakti ar palīgiem sūknēja ūdeni no lauka uz grāvi. Bet kur tad izsūknēsi, ja visas malas pilnas ar ūdeni. Tāda situācija vēl nebija piedzīvota, bet dzīve mēdz sagādāt pārsteigumus. Rīt iežogosim visu rapsi, lai pasargātu no meža zvēriem. Vēl tikai vienai rapša šķirnei lapiņas jau daļēji noēstas, taču augšanas centrālais mezgls nav aiztikts, tāpēc vēl glābjams. Kad izmēģinājumi atradās tuvāk meža malai, ir bijis tā – aizbraucu pavasarī skatīties ziemas rapsi, bet tas ir pilnīgi iznīcināts. Dzīvnieki visu noēduši, izgulējuši, pilnīgi melna zeme. Ļoti pārdzīvojām. Šogad ir ļoti nesekmīgs veģetācijas periods, un sevišķi bēdīgi klājās kartupeļiem. Bet ko lai dara? Bez labas kartupeļu ražas pārcietīsim, ka tikai kara nebūtu.
– Kādi ir aktuālākie jautājumi, kas šobrīd jārisina?
Aldis:
– Izdzīvošana. No lauksaimniecības, no graudkopības nopelnīt jau trešo gadu neko nevar. Iepirkuma cenas ir tik smieklīgi zemas, ka tās nesedz pašizmaksu. Cik ilgi ar mīnusiem var strādāt? Klimata pārmaiņas liek sevi just. Mēs savus zaudējumus vēl jau varam pieciest. Peļņa nekad nav bijusi liela, tāpat ir zaudējumi.
– Kāds ir valsts un pašvaldības atbalsts jūsu darbā?
Veneranda:
– Šoruden nav neviena projekta no Zemkopības ministrijas, neviena kultūra nav atbalstīta. Kā būs tālāk, šobrīd nevar saprast. Tāda valsts attieksme nedrīkst turpināties, jāpieņem konkrēti lēmumi, ja interesē Latgales situācija pierobežā. Zemnieku saimniecību stiprumam arī ir liela nozīme robežas sargāšanā. Ja te nebūs nekā, tad te varēs brīvi ieiet, kas grib. Daļa saimniecību gar robežu ir visstiprākās Latvijā. Tas nozīmē, ka zinātne arī jāstiprina, jo mēs ar visiem sadarbojamies. Joprojām sagādā problēmas tas, ka savulaik Viļānu selekcijas izmēģinājumu stacijas pārdošanas brīdī zinātnei netika atstāta zeme turpmākai saimniekošanai. Nomājam zemi no apkārtējiem zemniekiem.
Aldis:
– Latvijā vairs tikpat kā nav ar ko runāt par mūsu problēmām. Ministrs pie mums ir bijis, novada vadība bija, bet rezultāta nav. Lauku dienā nedaudz atbalsta pašvaldība. Piemēram, šogad reāli palīdzēja izpilddirektors Andris Stafeckis – kopā dubļos ūdeni pumpējām no lauka. Izvirzīšu jautājumu, ka jāatgriežas pie lēmuma organizēt Lauku dienu kopā ar pašvaldību, kā tas bija pirms pievienošanas Rēzeknes novadam. Lai nav tā, ka esmu viens pats atbildīgs par kārtību, drošību utt. šajā nozīmīgajā pasākumā. Nevar teikt, ka no valsts nav atbalsta. Pateicoties Latgales cilvēkiem, kuri ir ministrijā un aizstāv mūs, ir neliels atbalsts. Kā ir, tā ir, dzīvojam bez ilūzijām. Cik varam, tik velkam ar savu nepilnu desmitu darbarūķu. Mēs izdzīvosim jebkurā gadījumā vai tādā, vai citādā formātā. Mums krīze ir bijusi visu 30 gadu garumā un ne ar ko vairāk nevar pārsteigt. Esam gatavi jebkam – elektrības ilgstošiem zudumiem utt. Atceros, bija ziema, kad divas nedēļas visa apkārtne bez elektrības dzīvoja, bet mums jau tad bija savi ģeneratori, un viss notika.
Veneranda:
– Labi, ka Aldim atrodas labi cilvēki, kuri palīdz. Tagad atrast cilvēku ir problēma. Protams, tas viss maksā.
Aldis:
– Īpaši vēl nodokļu politika – tev jāsamaksā divreiz vairāk, lai cilvēkam paliktu divreiz mazāk uz rokām. Tas nozīmē, ka divreiz vairāk ir jānopelna. Un, atgriežoties pie graudu cenām, domā, vai vari atļauties 20 tonnu mēnesī aizvest nodot, lai viņam samaksāt algu. Ne tikai nodot, bet izaudzēt. Aizved par 100 eiro nodot, bet minerālmēsli jāpērk nākamajā dienā par 600 un vairāk eiro tonnā. Kāda ekonomija?
– Neskatoties uz dažādām grūtībām, redzam, ka LLZC lauciņi vienmēr tiek kopti, loloti, uzturēti perfektā kārtībā, lai jebkurā brīdī var centra apmeklētājiem parādīt jebkuru izmēģinājumu. Vai tiek strādāts arī pie jaunu šķirņu radīšanas?
Veneranda:
– Darbs pie liniem neapstājās, izveidojot ar baltiem ziediem ziedošo šķirni ‘Vilani’. Pašlaik tiek strādāts, lai par godu Raimondam Paulam izveidotu vietējo Latvijas linu šķirni, kas ziedēs ziliem ziediem. Kāpēc ziliem ziediem? Tāpēc, ka Raimondam Paulam dziesma ir par liniem ar ziliem ziediem. Un tas būs mūsu veltījums komponistam 90 gadu jubilejā. Top arī jauna kaņepju šķirne. Šāds darbs prasa apmēram astoņus gadus. Mūsu centrā viss notiek.
Lai Latgales Lauksaimniecības zinātnes centram netrūkst iedvesmas, zinātkāres un darba spara, lai katrs pētījums sniedz jaunas atziņas un stiprina Latvijas lauksaimniecības pamatus!
Vadītājai Venerandai Stramkalei – spēku, veselību un neizsīkstošu enerģiju turpināt iesākto! Lai jūsu degsme un zināšanas iedvesmo nākamās paaudzes un katra diena nes gandarījumu par paveikto! Lai darbā vienmēr ir plecs, uz kuru paļauties, un sirds, kas tic labajam, jo tieši tāds ir Latgales spēks – cilvēkos, kuri ar mīlestību dara savu darbu.
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no LLZC arhīva
Komentāri