Kur sākas Latvija? Visbiežāk – ar cilvēkiem. Ar tiem, kuri nebaidās pieņemt atbildību, dara savu darbu ar sirdsapziņu.
Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu, jau 22. reizi norisinājās balvas “Latvijas lepnums” pasniegšanas svinīgā ceremonija.
Šogad nominācijā “Glābējs” balvu saņēma mūsu novadnieks Pēteris DELVERIS no Gaigalavas pagasta Strūžāniem.
Pēteris dienē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Viļānu postenī, kur ieņem vada komandiera vietnieka amatu.
Viņa stāsts nav tikai par profesiju – tas ir par pārliecību, pienākumu un cilvēkmīlestību.
– Kā sākās ceļš ugunsdzēsēja profesijā?
– Negaidīti, spontāni. Strādāju Anglijā, atbraucu uz Latviju starpsezonā atvaļinājumā, devos Jaunajā gadā uz Rēzekni un ieraudzīju divas ugunsdzēsēju mašīnas braucam. Kaut kāda informācija galvā “saslēdzās” un drīz jau sūtīju savu CV, lai kandidētu uz vakanci. Tā arī vairs neatgriezos Anglijā.
– Izvēle radās tieši tajā brīdī?
– Jā, jo vispār nebija plānots kļūt par ugunsdzēsēju glābēju. Doma bija par Valsts policiju, nevis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
– Atceraties savu pirmo izsaukumu? Kādas izjūtas toreiz pārņēma?
– Mana pirmā dežūrmaiņa bija 2017. gada 20. maijā – tieši kūlas dedzināšanas sezonas laikā. Tajā dienā bija vairāki izsaukumi. Kolēģis pajokoja: “Varbūt jau rīt rakstīsi atlūgumu!” Jo izrādījās, ka nav tā, ka atbrauc uz dežūru, mierīgi nosēdi 24 stundas un dodies mājās. Realitāte ir citāda.
– Kā uzzinājāt, ka esat nominēts balvai “Latvijas lepnums”?
– Tajā brīdī biju servisā Rīgā, kur biju atstājis otrā darba smago mašīnu. Piezvanīja svešs numurs, teica – no TV3. Pirmā doma bija, ka piedāvās kādu akciju vai abonementu. Gandrīz pārtraucu sarunu, bet tad sieviete pateica, ka esmu pretendents uz balvu “Latvijas lepnums 2025”. Tajā brīdī man sāka birt asaras. Nebiju to gaidījis.
– Varat pastāstīt par notikumu, kura dēļ saņēmāt šo apbalvojumu?
– Strādāju mājās, biju atvaļinājumā. Zāģēju vecos mājas dēļus, trāpīju naglā, gāju mainīt zāģa ķēdi, kad piezvanīja telefons. Pajautāja, kas mūsu pusē notiek – degot māja apmēram septiņus kilometrus no mūsējās. Iekāpu mašīnā un devos uz notikuma vietu. Nedomāju, kas un kā būs. Kad ierados, redzēju, ka dega mājas jumts ar atklātu liesmu. Ārā bija divas sievietes. Pajautāju, kur ir saimnieks. Teica, ka iekšā. Nedomājot devos mājā. Paveicās, ka zināju mājas plānojumu – ar saimnieka dēlu mācījos vienā klasē un bieži biju ciemos. Griesti jau dega. Bez ekipējuma gāju iekšā, tajā brīdī nedomāju, kas ar mani varētu notikt. Darīju visu, ko varēju. Vēlāk atbrauca kolēģi no Rēzeknes, Viļāniem, Tilžas. Līdz tam brīdim bijām noskaidrojuši, vai mājā ir gāzes baloni un kur atrodas tuvākās ūdens ņemšanas vietas.
– Tajā brīdī vispār nedomājāt par sevi?
– Ja domāsi, kas ar tevi var notikt, nevarēsi pilnvērtīgi veikt savus pienākumus. Protams, katra situācija ir jāizvērtē, un, neskatoties ne uz ko, par savu drošību arī ikviens domā, bet vairāk pārslēdzies uz to, ko vari izdarīt notikuma vietā. Mēs neesam Dievi, visu izdarīt nevaram, bet cenšamies paveikt maksimāli iespējamo. Pēc katra notikuma izdarām secinājumus: kā rīkojāmies, ko varējām darīt citādāk. Katrs notikums ir atšķirīgs. Šodien degs ugunskurs tā, rīt citādi – mainās laika apstākļi, piebraucamie ceļi, vējš, lietus… Jo vairāk pieredzes, jo kvalitatīvāk varam strādāt. Tikai notikuma vietā redzi realitāti. Un ne visur ir sakari, lai sazinātos pa rāciju. Jāpieņem pareizi lēmumi, jāpieprasa papildu resursi, ja nepieciešami. Pirmajai vienībai, kas ierodas notikuma vieta, jāiegūst maksimāli daudz informācijas no iedzīvotājiem. Pat ja saimnieks saka, ka mājā nav cilvēku, ejam pārbaudīt, varbūt tomēr kāds ir. Mazi bērni neskries ārā, viņi slēpsies – zem gultas, skapī.
– Vai sabiedrība pietiekami novērtē jūsu darbu? Kad braucat uz izsaukumu, dod ceļu?
– Jā, dod. Bet internetā redzēju gadījumu, kas gan nebija Latvijā – operatīvie dienesti brauca uz izsaukumu, bet autovadītājs nelaida garām. Vēlāk izrādījās, ka tieši viņa bērnam bija slikti un dienesti brauca pie viņa… Mums tā nav bijis. Sabiedrība ir atsaucīga, sadarbojas. Bērni sveicina mūs, īpaši pirmsskolas vecuma bērniem ir liela interese un cieņa pret mums.
– Kas ir visgrūtākais un visvērtīgākais šajā profesijā?
– Grūti pateikt, kas ir vissmagākais. Galvenais – būt pārliecinātam par sevi un nebaidīties no izaicinājumiem. Vērtīgākais ir tas, ka varam palīdzēt cilvēkiem jebkurā situācijā un jebkurā laikā.
– Kādu padomu jūs dotu jauniešiem, kuri apsver kļūt par ugunsdzēsējiem?
– Nebaidīties. Būt pārliecinātam par sevi un saprast, ko vēlies sasniegt dzīvē. Ir teiciens: dzīvi dzīvo – dzīvi mācies. Tāpat kā citu profesiju pārstāvji, arī mēs visu nezinām un nekad visu nezināsim. Tehnoloģijas attīstās, aprīkojums mainās, tāpat kā visās jomās. Un arī mēs mācāmies visu laiku.
– Cik liela ir jūsu ģimene? Kas mājās par jums pārdzīvo?
– Mēs esam trīs brāļi un divas māsas. Precējies neesmu, dzīvoju ar mammu. Protams, mamma jautā, kā pagāja maiņa. Parasti nestāstu, saku, lai skatās “Degpunktu”, tur būs redzams. Vienreiz tomēr izstāstīju, un viņas sejā bija labi redzams, ka iegūtā informācija nepatika.
– Profesijas izvēli jūsu ģimene atbalstīja?
– Kad aizsūtīju CV, neviens no ģimenes nezināja, ka esmu iestājies VUGD. Uzzināja tikai tad, kad braucu uz apmācībām.
– Kā atpūšaties pēc darba? Kādas nodarbes brīvajā laikā?
– Kad astoņos no rīta nododu dežūrmaiņu, aizveru durvis un darbu atstāju tur. Ja ņemsi darbu mājās, nebūs privātās dzīves. Par notikumiem darbā nerunāju, negribu ar to apgrūtināt citus. Arī sievai nestāstītu. Darbs jānošķir no privātās dzīves. Agrāk intensīvi spēlējām hokeju, bija sava komanda, ir medaļas. Pamatskolas laikā spēlējām uz dīķa, paši tīrījām ledu, taisījām bortus. Vēlāk, kad parādījās sporta halles, tas beidzās. 2014. gadā skrēju pusmaratonus (21 km) dažādās vietās Latvijā. Rezultāti bija labi. Tagad ar to vairs nenodarbojos – nav vairs ne laika, ne enerģijas. Strādāju divos darbos. Loģistikas firmā vadu smago mašīnu – vasarā vedu graudus, vēlāk minerāļus, būvmateriālus, dēļus u. c. Īpaši atpūsties jau labu laiku nav sanācis.
– Ir kādi īpaši svētki, kurus vienmēr atzīmējat? Varbūt tie ir profesionālie svētki?
– Jā, 17. maijs. Un arī šī gada 29. oktobris, kad saņēmu balvu, būs kā svētki. Tas bija nozīmīgs notikums manā dzīvē. Tādu balvu nav daudz. Par to pašu notikumu pagājušajā gadā saņēmu arī Iekšlietu ministrijas apbalvojumu.
– Kur, jūsuprāt, sākas Latvija?
– Latvija sākas ar mums pašiem. Ko tu sniegsi citiem un savai valstij, to pašu saņemsi atpakaļ.
– Novēlējums Ziemassvētku gaidīšanas laikā.
– Domāt par sevi un cilvēkiem līdzās!
– Paldies! Lai vienmēr jums pietiek spēka palīdzēt citiem un lai netrūkst labu cilvēku, kuri ir līdzās jums pašam!
Ilze SONDORE
Foto no Pētera Delvera personīgā albuma
Komentāri