Latgolā ir ļūti, ļūti daudz dīvnomu. Un vysus apmeklēt cylvākam nav īspējams, ja vīn tikai jys nav izvērzejis mērki tymūs vysūs pabyut. Par kaida dīvnoma eksistenci mes reizem nanūjaušam vyspōr (jo napōrzynom cyta nūvoda teritoriju un nazynom, kas tī atsarūn), vēļ kaida bazneica tik dzērdeita pēc nūsaukuma, kaida – radzāta, braucūt garom, par kaidu uzzynom nu televizijas voi preses.
Un šūreiz stōsteisim par Augšdaugovas nūvoda Višku Svātō Jōņa Kristeitōja Romas katōļu bazneicu, kura novembra sōkumā atzeimēja sovu symtgadi, bet tōs draudze – sovas pastōvēšonas 400 godu jubileju.
Nu Rēzeknes Višku bazneica atsarūn 65 km attōlumā. Un, kod, ībraucūt Viškūs īraugi varenu škeltūs akmiņu dīvnomu, vīnaldzeigs te navar byut nivīns. Bazneica ir gon vaļsts nūzeimes arhitekturas pīmineklis, gon vīna nu nadaudzajom sakralajom ceļtnem, kas byuvēta nu škeltajim akminim un pīdar vīna tūrņa bazilikaņu krysta bazneicas tipam.
Par Višku Svātō Jōņa Kristeitōja Romas katōļu bazneicu vairōk pastōsteja un dīvnomu izrōdeja ērgeļneica un gide Marta BICĀNE.
Pyrms stōsteit par pošu bazneicu, vyspyrms jōatsaver pagōtnē. Višku Romas katōļu draudze ir vīna nu senōkajom draudzem Latgolā, kas godusymtim ilgi uzturēja goreigū dzeivi. Ir kaids 1310. goda dokuments, kurā saceits, ka Latgolā bejuse sova dieceze, un tei byutu meklejama storp Kolupu un Viškim. Daži uzskota, ka veis-kupa bazneica atsarodōs Viškūs. Ir informacija, ka 1621. godā bazneica uzcalta nu ūzulkūka baļkim un bejuse ōrpus Viškim. Leidzekļus dīvnoma ceļšonai deve muižinīki Andrejs un Elizabete Moli. Pēc symts godim nu jau cyti Molu muižkungi – Heronims un Katrīna Moli – bazneicu nūjauce un pōrnese tyvōk Viškim uz azara pussolas. Tī ūzulkūka dīvnoma īejas fasadai beja četras masivas kolonnas. 1891. goda Leldīnu naktī bazneicā nūtyka tragedija – kōra telpōs beja uzkōpis tik daudz cylvāku, ka grīsti ar balkonim naizturēja lelū svoru un ībruka, vairōkus cylvākus nūspīžūt un sakrūpļojūt. Prūtams, dīvnoms pēc šō atgadejuma tyka saremonteits, bet goreidznīceiba praseja atļōvi ceļt jaunu myura bazneicu. Myura bazneicu sōka ceļt 1908. godā pravesta Broņislava Veržbicka kolpōšonas laikā. “Vīnā akminī īkolts goduskaitlis – 1905, nazynu, kōpēc, jo tik 1908. godā dabōja atļōvi byuvēt. Kaut kur dzērdēju, ka sōka byuvēt agrōk, bet komēr myusu muižinīks Mols izprasēja atļōvi nu gubernatora, laiks pagōjis. Mols uz sovas zemes atļōve byuvēt bazneicu. Bet smolkōku vēsturi navaru pastōsteit, jo bazneicas dokumenti kaut kur pazuduši…” Marta Bicāne stōsta, rōdeidama uz bazneicas fasadas akmini ar mynātū goduskaitli. Jei uzsver, ka dīvnomu cāluši vītejī meistari, un tai kai Viškūs dzeivōja dažaidu tauteibu un ticeibu cylvāki, tod visi atbaļstejuši šō dīvnoma ceļšonu. Izarōdīs, ka tīši vacticeibnīki sa-škāluši akmiņus byuvnīceibai. Dīvkolpōjumi jaunuzcaltajā myura bazneicā sōka nūtikt 1925. godā. Bet vacō ūzulkūka bazneica, kas beja pussaleņā, 1935. godā pōrcalta uz Ambelim, pēc tam uz Valmīru, kur tei pōrbyuvāta jaunā izskotā. 1939. goda 27. junijā Višku bazneicā īspēre zibiņs, nūpūstūt jumtu un bazneicas īkšpusi. Ar pravesta Antona Skromana un draudzes paleidzeibu un tōlaika Vaļsts prezidenta Kārļa Ulmaņa zīdōtajim 4500 latim bazneica tyka atjaunōta. Ari nōkamī pravesti turpynōja gōdōt par bazneicu. Bet kapitalū remontu bazneica pīdzeivōja pravesta Andreja Aglonieša laikā. “Andrejs Aglonietis pi mums strōdōja nu 1980. leidz 1990. godam, tod otkon nu 2010. goda strōdoj pi mums. Jō laikā te lelas lītas nūtykušas. Žūgs ap bazneicu pabeigts, pi tō myusu vītejī puiši strōdōja,” stōsta Marta Bicāne. Kod īejam dīvnomā, uzreiz uzmaneibu pīsaista centralais oltors ar sovu asketismu. Jautoju: kur tod ir oltorglezna? “Ir bejuse Jōņa Kristeitōja oltorglezna, bet tei sabrukuse. Tod te beja Jezus pi krysta un Jaunovas Marijas un opostula Jōņa statujas. Tod uz šejīni beja atnasts kapelas oltors vīnu breidi, tod tys aiznasts atpakaļ,” Marta Bicāne stōsta, izrōdūt bazneicu. Pa labi nu centralō oltora atsarūn Dīvmōtes kapela, kurā vērteigi sakralī prīkšmati. “Es visim stōstu, ka šei oltorbiļde ir nu pyrmōs bazneicas, bet es tūmar navaru nikō apzvērēt. Skatejomēs oltora ūtrajā pusē, bet tī nav pīraksteita informacija par jū. Kai vērteigs kulturmontōjums ir gon svātbiļde, gon pats oltors, jo taidus vairs nataisa. Šys biktskrāsls nōk nu Aglyunas. Šī kūkgrīzumi ir dominikaņu laika, biktskrāslam ir vairōk nakai 200 godu. Tei ir vērteiba, vēsture. Golvonais, ka krāsls ir saglobōts. Redzit, rekonstrukcijas laikā Aglyunā daudz kas tyka maineits, un mes sovā ziņā bejom ļūti saisteiti, – mums nu Aglyunas atnōce biktskrāsls, uz Aglyunu aizgōja kaida cyta līta nu Viškim, jo prīsteri Aglonieši, obi brōli, strōdōja un kūpā sasadorbōjōs. Kai tagad mums nūteik ar tū kulturvēsturiskū montōjumu? Navar nikō dareit, noglu navar īdzeit. Pīdūšonu, ja nikō nadora, tod tys nadzeivōs, tys izgaiss. Primarais nav tū montu saglobōt, tū vajadzātu lītōt,” pōrlīcynōta Marta Bicāne. Bazneicā apskotama ari ceļojūšō izstōde par Višku draudzes pravestu, mūcekli Vladislavu Litaunieku (1909. goda 28. augusts–1941. goda 24. junijs). 1941. goda pavasarī čekisti pravestu apcītynōja un aizvede uz Daugavpiļs cītumu, kur jys pīdzeivōja nažēleigu mūceišonu, jū stypri sakrūpļōja, tod nūšōve. Vladislavs Litaunieks apglobōts Višku bazneicas dōrzā. “Šūgod – Bazneicas Jubilejas gods, un, lai īmontōtu atlaidas, varēja dūtīs svātceļōjumā pa Latvijas 20 bazneicom. Mes ar draudzini izbraucem vysas bazneicas. Bet kū es nu tō givu? Es atklōju, cik bogōta ir Latvija ar bazneicom, ar draudzem, ar cylvākim. Es atklōju, cik lela vērteiba ir ticeiba. Tys sakralais montōjums nav tikai prīkšmati – aizīs tōs lītas, – bet pīsaskaršonōs tam, kai Dīvs ir strōdōjis caur paaudzem. Mums tei Aglyuna ir, kur misionari nōce, mums Viški ir, kur misionari nōce. Pēc tam nōkamōs paaudzes dareja, mes tagad skotamēs un breinojamēs – itaidu skaistu bazneicu uzbyuvēja tik naseņ, pyrms 100 godim. Bet ja godus pōrvērst dīnōs? Mes pareizi dorom, ka tū vysu saglobojam, cik varim, bet reizē vajadzētu paraleli ceļt sovu bazneicu dvēselī. Lai tys byutu myusu īgyvums. Es varātu stōsteit navys par lītom, bet par pošu Dīvu, kai jys strōdoj myusu dzeivē…” apcerūši stōsta Marta Bicāne. Mes uzkōpem ari bazneicas tūrnī pa spiralveida, izcyli iztureigom metala kōpnem, kas sataiseitas 1980. godā prīstera Andreja Aglonieša vadeibā. Nu tūrņa skotu plača Višku apkōrtne radzama kai uz dalnas. Marta Bicāne izstōsta par tōlīnē radzamim azarim un vītu nūsaukumim. Radzamas ari divas bazneicas. “Tōs ir vacticeibnīku un pareizticeigūs bazneicas. Pi pareizticeigōs bazneicas paglobōts
batjuška
Joans. Pyrms 300 godim te atgōja
staraveri
. Vēļōk nōce laiks, ka jim pīdōvōja zemi, ja jī pōrīs pareizticeibā. Un tys
batjuška
Joans pōrgōja un blokus vacticeibnīku lyugšonu nomam uzcēle bazneicu. Tū vītu par Luknu saucam voi par Vīgantim. Viškūs agrōk dzeivōja ebreju vairōk nakai cytu tauteibu. Tagad nivīna ebreja. Un te bēdeigō nōts – pļovā, kur radzamas tūjas, tur pīmineklis ebrejim un citim fašistu nūgalynōtajim. Pļovā ir masu kops…” stōsta Marta Bicāne. Atpakaļceļā nu tūrņa vēļ īsagrīzem ari kōra telpā, apskatejom ērgeles. Višku bazneicā Marta ērgeles spēlej jau 40 godus. “Mums agrōk beja draudzes kōris, kod ļaužu beja vairōk, dzīdōjom vareni, uz četrim bolsim. Tagad interesanta līta, mums vairōk puišu nakai meitu kōrī,” soka Marta. Apskotūt bazneicu, īspaidu ir ļūti daudz. Cik daudz te dorba īguļdeits, cik stōstu globoj kotrs sakralais prīkšmets, cik daudzu cylvāku liktini te atstōjuši sovas pādas. Un pōri vysam – ticeibas spāks.
Paļdis Martai Bicānei par stōstejumu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto
Komentāri