“ESMU UNIVERSĀLAIS KAREIVIS”

Turpinām rakstu sēriju “Kur sākas Latvija”.

Skaidrs, ka ikvienam cilvēkam Latvija sākas ar viņa dzimtās mājas pagalmu. Bet, ja cilvēks dzimis laukos, tad viņš ar mīlestību uzlūkos arī apkārtējos laukus, tīrumus un mežus, jo tieši tur cilvēks ir tuvāks arī dabai. Un tie apkārtējie lauki taču jāapstrādā!

Daudziem jau gēnos no paaudžu paaudzēm ielikta vēlme kopt savu zemīti, jo zeme ir ne tikai īpašums, tas ir kaut kas vairāk – piederība savai dzimtajai vietai, iespēja nodrošināt iztiku ģimenei.

Bet mūsdienās zeme, īpaši ja tā ir lauksaimniecības zeme, ir valsts stratēģiski nozīmīgs resurss, ko zemnieks apstrādā ne jau ar zirdziņu, kā tas bija senos laikos, bet ar modernu tehniku. Tiesa, būt lauksaimniekam arī mūsdienās nav viegli, jo dzīve pilna izaicinājumu, un zemnieka darbu ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan politiski un globāli notikumi. Tā pērn 2024. gada 5. februārī biedrība “Zemnieku saeima” rīkoja protestu, kur Latvijas 18 vietās lauksaimnieki ar tūkstoš traktorvienībām izbrauca ielās, lai pievērstu valdības uzmanību problēmām lauksaimniecībā. Toreiz Rēzeknē pa Atbrīvošanas aleju devās simts traktoru kolonna. Lauksaimnieku protestu Rēzeknē koordinēja lauksaimnieks no Ludzas un biedrības “Zemnieku saeima” valdes loceklis Mārtiņš TRONS.

Ar Mārtiņu Tronu intervijā runājAm par šodienas problēmām lauksaimniecības nozarē.

– Kur jums sākas Latvija?

– Katram Latvija sākas vietā, kur viņš ir piedzimis un audzis. Esmu dzimis Rēzeknē, jo Ludzas slimnīcas Dzemdību nodaļa bija pārpildīta, tādēļ mammu dzemdēt aizsūtīja uz Rēzekni. Tas bija 1986. gads, kad dzima daudz bērnu. Bet uzaudzis esmu Ludzas rajona Zvirgzdenes pagasta Lucmuižā. Tā ir tā vieta, kur sākas mana Latvija. Kad man jautā, kur atrodas Lucmuiža, tad vienmēr saku: kad uzkāpsiet Ludzas pilskalnā, skatieties pāri ezeram, un tur, otrā pusē, atrodas tas ciemats. Cik tālu no Ludzas šis ciemats ir? Vasarā – pieci kilometri, bet ziemā – divi ar pusi kilometri, jo, kad ezers aizsalst, var iet pa taisno. Bērnība pavadīta piepilsētā. Tie nav nekādi dziļie lauki, ņemot vērā attālumu līdz Ludzai. Protams, vēlāk sekoja mācības, studijas, arī ārzemēs ir studēts. Es droši vien esmu viens no pēdējiem tās paaudzes cilvēkiem, kurš no skolas mājup brauca ar traktoru. Tēvs veda pienu uz pienotavu un, braukdams atpakaļ, mani, pirmklas-nieku, no skolas savāca ar traktoru. Bet rītos uz skolu aizveda kaimiņi ar zaporožecu.

– Pastāstiet par savu ģimeni!

– Viens no vectēviem bija vetārsts, otrs strādāja lauksaimniecībā, viena vecmamma strādāja putnu fermā, otra – pagasta bērnudārzā. Tēvs kļuva par Breša zemnieku. Savulaik tēvs pabeidza Malnavas tehnikumu. Viņš sāka strādāt padomju saimniecībā, apprecējās, bet neilgu laiku pastrādāja, jo viņu iesauca armijā. Tēvs divus gadus bija Afganistānā. Padomju saimniecība, kas iepriekš viņam bija apsolījusi “Līvānu” māju, bija atdevusi to citiem, jo domāja, ka viņš neatgriezīsies no Afganistānas. Bet viņš atgriezās, un tad tika meklēta cita māja. Tad sākās juku laiki. Tēvs tika pie pirmās zemes, sāka strādāt ar paštaisīto traktoru. Bet Breša zemniekiem bija zināms atbalsts. Tā tas viss arī sākās. Tēvam ir zemnieku saimniecība “Ezerlīči”, kas dibināta deviņdesmito gadu sākumā. Nebija jau nekādu citu iespēju, ko darīt tajos deviņdesmitajos gados. Ar darbavietām bija, kā bija. Saimniecība pievērsās piena lopkopībai. Pēc tam situā-cija piena lopkopībā palika sliktāka – Ludzas pienotavu slēdza, tad tuvākais piena pārstrādes uzņēmums – Rēzeknes Piena konservu kombināts – arī tika slēgts. Palika tikai Preiļi, līdz kuriem salīdzinoši tālu… Un tā mēs to lopkopību pakāpeniski mazinājām. Mums savulaik bija kādas 20–30 govis, bija jauna ferma uzcelta 30–40 lopiem. Tad cūkas audzējām un vairāk graudiem pievērsāmies.

– Ar cik hektāriem zemes uzsākāt saimniekot?

– Mums bija ap desmit hektāriem, bet pēc zemes reformas pabeigšanas mēs apstrādājam arī abu vectēvu un vecmammu mantoto zemi. Protams, zeme ir arī pirkta, arī nomāta. Pats raujos divās frontēs – sezonas laikā strādāju laukos, bet nesezonā esmu vairāk pa Rīgu, kur darbojos ar lauksaimniecības lietām, pārstāvu lauksaimnieku intereses ministrijās, Saeimā un Ministru kabinetā. Trīs gadus jaunākais brālis Ludzā dzīvo, viņš arī strādā saimniecībā. Māsa – krietni jaunāka par mums abiem diviem. Viņa ir ārste Rīgā. Esmu universālais kareivis: braucu ar kombainu, ja nav kam graudus vest, braucu ar fūri, ja vajag, strādāju ar traktoru. Daru visus darbus, jo ir visu transportlīdzekļu kategoriju tiesības. Audzējam gan graudus, gan zālāju sēklas. Ārpussezonā sniedzam dažādus pakalpojumus, jo, pateicoties LEADER atbalstam, nopirkta tehnika, tāpēc var sniegt transporta pakalpojumus, ekskavatora pakalpojumus, arī vedam mežu, tīrām apaugumus šķeldai.

– Cik jums bija gadu, kad apsēdāties pie traktora stūres?

– Man liekas, ka bija kādi pieci gadi. Tēvs dzina govis no ganībām uz fermu slaukt, bet es ar traktoru pa priekšu braucu, piekabē kukurūzu vedu. Mēs to audzējām zaļajai masai, ar to barojām govis, jo tās pa nakti palika fermā pēc slaukšanas. Pats braucu! Tas bija belaruss, kas laikam bija nopirkts 1991. gadā. Vēl aizvien tas ir saimniecībā.

– Kā jūs dzīves ceļš aizveda uz biedrību “Zemnieku saeima”?

– Tēvs ir “Zemnieku saeimas” biedrs. 2009. gadā “Zemnieku saeima” izplatīja sludinājumu, ka vajadzīgs darbinieks, un primāri šo informāciju izsūtīja biedriem. Es aizpildīju pieteikuma anketu. Bija pieteikušies kādi 40 cilvēki, izvēlējās mani. Tobrīd biju pabeidzis Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātē politikas zinātni. Tā kā mūsu saimniecība nebija tik liela, es biju meklējis arī citas iespējas dzīvē, ko paralēli darīt. Tāpēc arī biju izvēlējies studēt politikas zinātni, jo domāju varbūt valsts pārvaldē kur strādāt. Banku augstskolā maģistrantūra pabeigta. Nepilnu gadu apmaiņas programmā studēju Vācijā Bonnas universitātē. Arī Priekuļu tehnikums pabeigts, kur apgūtas lauksaimniecības zināšanas. Protams, dzīves gaitā papildus bija dažādi kursi, apmācības u. tml.

– Šobrīd esat “Zemnieku saeimas” valdes loceklis. Ko jūs darāt?

– Esmu gan vēlēta, gan algota persona. Sākotnēji “Zemnieku saeimā” biju kā algota persona – projektu vadītājs, tad lauksaimniecības politikas eksperts. Lai man vieglāk būtu pārstāvēt lauksaimnieku intereses, nolēmu startēt valdes vēlēšanās. Jo, kad ej uz kādām sarunām, diskusijām, vairāk novērtē, ka persona ir valdes loceklis, nevis tikai algota persona. Jo kas šodien ir algots, rīt var arī nebūt algots darbinieks. Protams, dzīvē ir vēl kādi izaicinājumi nepieciešami, un pašlaik esmu arī Baltijā lielākā lauksaimnieku kooperatīva “Lat-raps” padomes loceklis. Mēs pārstāvam biedru intereses tajā brīdī, kad kopsapulce netiek sasaukta. Strādājam pie uzņēmuma attīstības mērķiem.

Izkļūt ar sausām kājām

– Kāda pašlaik situācija Latvijas lauksaimniecībā?

– Situācija nav viegla. Pēc 2017. gada augusta lietavām un plūdiem Latgalē bija vienkāršāk pārdzīvot nekā šī gada situāciju, ja konkrēti runājam par Latgali. Jo 2017. gada augustā, kad nolija lietus, jā, bija lieli zaudējumi, bet tobrīd jau daudz platību bija gan novākts, gan arī apsēts. Šogad maijā kā sāka līt, tā arī jūnijā, jūlijā turpināja. Rezultātā tas ļoti slikti ietekmēja graudkopību – bija apgrūtināta ražas novākšana, salīdzinoši zemākas kvalitātes graudi, zemākas ražas, turklāt vēl jāņem vērā esošo izejvielu cenas un graudu biržas cenas. Ja to visu sasummē kopā, situācija ir nepatīkama. Galvenais, lai saimniecības šo gadu izturētu un nebeigtu strādāt. Tāpēc pēc sarunām ar ministriju ir uzlabots “Altum” (AS “Attīstības finanšu institūcija “Altum”” ir Latvijas valstij piederoša kapitālsabiedrība) piedāvājums. “Altumā” ir iespēja aizņemties apgrozāmos līdzekļus, lai nosegtu 2024. un 2025. gada izejvielu iegādi, un iespējams aizdevuma termiņš līdz pat pieciem gadiem, procentu likme sākot no 6 %. Tad var vēlāk arī LAD iesniegt šo atbalstu kredītprocentu dzēšanai. Paralēli ir izveidots otrs piedāvājums – jauna apgrozāmo līdzekļu programma, kur 3,5 % likme, lai varētu iegādāties arī kādas izejvielas 2026. gada ražas iegūšanai. Paralēli saņemta arī ziņa no Eiropas Komisijas par neliela finansējuma piešķiršanu, bet pagaidām notiek vēl diskusijas ar Komisiju, ar ministriju, lai varētu arī lielākus finanšu līdzekļus iegūt, jo pašreiz tie 4,2 miljoni nav liels finansējums, lai nosegtu zaudējumus, kas radušies lauksaimniecībā. Ceram, ka Eiropas atbalsts būs būtiski lielāks. Savulaik “Altum” bija radījis Lauksaimniecības zemes fondu. Tajā brīdī, kad tiešām nav vairs variantu, kur tikt pie naudas, un varbūt “Altum” un komercbankas nevar aizdot līdzekļus, tad ir opcija, ka var to zemi pārdot valstij – Lauksaimniecības zemes fondam (labāk jau valstij, nevis kādam investoram) un tad no valsts to zemi uz pieciem gadiem ņemt atpakaļ nomā, maksāt nomas naudu, un pēc pieciem gadiem var izpirkt zemi. Tas ir risinājums, kad risinājumu nav. Bet skaidrs, ka lauksaimniekam ir psiholoģiski grūti pārdot to zemi, kas mantota vai pirkta, un tad to nomāt, jo ir risks, ka pēc pieciem gadiem izsoles rezultātā pie tās zemes vari netikt atpakaļ. Protams, svarīgi, lai lauksaimniekiem pēdējā izeja nav vērsties pie nebanku kreditētājiem, kuri ar 12 vai 14 % likmi gadā gatavi aizdot naudu.

– Vai šogad jau bijuši kādi bankroti?

– Latgalē dažas lielākas saimniecības ir pašas izvēlējušās beigt darbību. Tur bijušas situā-cijas, ka cilvēkam lauksaimniecība ir bijusi papildu nodarbošanās algotajam darbam. Ir teikuši, ka trīs gadus uzturējuši to nozari no savas algas un ka pietiek ar tādu hobiju. Tas ir tāds labais piemērs, kur varbūt nav daudz kredītu un lauksaimniecība ir bijusi papildu nodarbošanās. Tad varbūt savu zemi izīrē kaimiņam un dzīvo laimīgs. Bet ir cilvēki, kuriem bijušas nelielas saimniecības un lauksaimniecība ir bijusi pamatnodarbošanās. Un tad viņi pasaka, ka labāk beidzam, ka pārdodam tehniku, zemi, atsakāmies no nomas, nosedzam saistības un ejam strādāt algotu darbu. Un, protams, ir saimniecības, kurām ir pasludināta maksātnespēja, attiecīgi notiek jau īpašumu izsoles. Ir saimnieki, kuri tomēr turpina runāt gan ar kooperatīviem, gan citiem izejvielu tirgotājiem, bankām, un tad bankas pagarina saistību segšanas termiņus (pārsvarā pieliek klāt vienu gadu) un pārstrādā grafikus; izejvielu piegādātāji varbūt piedāvā variantu tad uz nākamo vai aiznākamo gadu atlikt saistību izpildi. Tie jautājumi tiek risināti kompleksi, varbūt apvienojot to ar “Altum” apgrozāmo līdzekļu programmām. Tad varbūt no tās situācijas var izkļūt sausām kājām. Svarīgi piedāvāt lauksaimniekiem dažādus risinājumus, lai tomēr viņi neaizietu prom no nozares, lai galus var savilkt, kaut vai atlikt saistības u. tml. Nu būsim reālisti – valsts šajā situācijā ar finanšu līdzekļiem – ar kādām kārtējām kompensācijām un atbalstiem – nevarēs palīdzēt, arī ar Eiropu neiet viegli.

– Lietus radītie zaudējumi jau nav vienīgās problēmas…

– Skaidrs, ka tas viss apstākļu kopums rada to negatīvo situāciju nozarē, ne jau tikai klimatiskie apstākļi, bet arī izejvielu cenu kāpums, tehnika, darbaspēks, minerālmēsli kļuvuši dārgāki. Īpaši dārgāki palikuši minerālmēsli kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Eiropas Savienība ir uzlikusi arī atsevišķus ievednodokļus minerālmēsliem no Krievijas un Baltkrievijas. Nezinu, varbūt ES atliks vai pārcels lēmumu, kas pieņemts pirms trim gadiem par to, ja no trešajām valstīm ieved metālu vai minerālmēslus, tad par kārtējo tonnu ir jāsamaksā tik un tik, kas atkal var radīt minerālmēslu cenu kāpumu par 120 eiro vairāk. Pašlaik mēs ar Zemkopības ministriju, Klimata un enerģētikas ministriju, Finanšu ministriju šo jautājumu risinām un ceram, ka Latvija būs viena no tām valstīm, kas virzīs šo jautājumu atkārtotai izskatīšanai, lai šo nodokļu piemērošanu ja ne atliktu, tad pārceltu uz kādu periodu. Mēs nerunājam par to, ka vajadzētu izmantot Krievijas vai Baltkrievijas minerālmēslus, bet tikpat labi ir Kazahstānas, Uzbekistānas minerālmēsli, Marokas, Dienvidamerikas izcelsmes minerālmēsli, kuru izmantošana ētisku apsvērumu dēļ nav amorāla vai tamlīdzīgi. Tas ir vēl jautājums, pie kā mēs strādājam. Arī graudu cenu kritums pasaules biržā ir viens no iemesliem, kāpēc saimniecībām situācija ir sarežģīta. Lielā daļā Latgales reģiona audzē kviešus, un šogad to kvalitātes rādītājs ir lopbarībai atbilstošs – šodien šos kviešus var pārdot lopbarībai par 150–160 eiro tonnā. Tāpēc jādomā par pievienotās vērtības radīšanu graudiem, kādā veidā lopbarības graudus izlaist caur cūkām vai vistām. Kooperatīvam “Latraps” ir laba sadarbībā ar “Balticovo”, un jādomā, kā attīstīt putnkopību arī Latvijā, nevis vest tos lopbarības graudus kaut kur pasaulē, jo tas ir dārgi. Tajā pašā laikā “Latraps” uzbūvēja iesalnīcu Jelgavas novada Staļģenē, lai vietējiem miežiem radītu pievienoto vērtību. Diezgan liela daļa no Latvijā ražotā kvalitatīvā alus, kas nopērkams veikalos, ražota no šī iesala. Pašlaik “Latraps” strādā arī pie zirņu rūpnīcas būvniecības, būs zirņu proteīna izolāts. “Dobeles dzirnavnieks” ir labs piemērs, kā tam vietējam produktam radīt vērtību. 90 % produkcijas apjoma “Dobeles dzirnavnieks” eksportē. “Latraps” vai “Bio-venta” ir labs piemērs, kā rapsim radīt pievienoto vērtību, nevis kraut to kuģos un vest prom, bet izspiest eļļu. Ir rapša spraukumi, ko var izmantot vēlāk lopkopībā kā proteīna avotu, un rapšu eļļa, ko var izmantot gan pārtikā, gan kā piedevu degvielai, lai sasniegtu ES zaļos mērķus. Ir dzirdēts, ka Latvijā varētu būvēt makaronu ražošanas līnijas. Bet tādā gadā kā šis, kad ir daudz nekvalitatīvu graudu, varētu padomāt arī par spirta ražošanu. Jādara viss iespējamais, lai graudam radītu pievienoto vērtību. Lauksaimnieki Latgalē var padomāt par zālāju sēklu audzēšanu, jo ne vienmēr to ziemas kviesi vai ziemas rapsi var visur audzēt, vai par eļļas liniem, kas paredzēti eļļas ieguvei. Varbūt Latgalē tas nav aktuāli, bet Kurzemē, Zemgalē mēģina gan kukurūzu audzēt graudu ieguvei, gan soju. Mūsu klimatiskajos apstākļos sojas kultūra nav īpaši piemērota, jo tai vairāk saules un siltuma vajag, bet var mēģināt audzēt vietējo soju, kas nav ģenētiski modificēta. Jādomā arī, kā lopkopību attīstīt. Mums ir labas iespējas attīstīt cūku audzēšanu, jaunas fermas būvēt, lai graudiem radītu jaunu pievienoto vērtību. Piena lopkopība tagad ir labi attīstījusies – pēdējos gados bijušas labas piena cenas. Gan arī investīcijas bijis iespējams veikt, gan bankas kreditēja, gan arī Eiropas atbalsts bija iespējams, un latviešiem ar igauņiem izveidots pirmais un lielākais pārrobežu Eiropas piena kooperatīvs EPIIM, Igaunijā uzbūvēta EPIIM rūpnīca, kur aptuveni 900 tonnas piena dienā pārstrādā un jau gatavo produktu eksportē uz Eiropas un trešajām valstīm. Arī piena pārstrāde mums ir svarīga, jo pienu saražojam divas reizes vairāk nekā to patērējam. Tāpēc jādomā, kā to eksportēt, lai nopelnītu. Gaļas lopkopībai mums ir labi klimatiskie apstākļi. Liellopu gaļai pēdējos gados ir laba cena, bet viens no eksporta produktiem ir teļi, kurus transportē uz Poliju, Vāciju audzēšanai. Šī nozare ir interesanta tiem cilvēkiem, kuriem ir zemes īpašums, ir iespēja startēt LAD projektos un ir laiks un iespēja apsaimniekot zemi, neieguldot ļoti lielus naudas līdzekļus. 10–20 gaļas zīdītājgovis var audzēt padsmit hektāros pie mājām, vajadzīga lopbarības sagatavošana tikai. Ir dažādas lietas, pie kā mums visiem ir jāstrādā, jādomā, jācīnās par tiešmaksājumiem, jācīnās par lietām, kuras Brisele un vides organizācijas grib uzlikt kā ierobežojumus lauksaimnieciskajai ražošanai. Tā tā ikdiena arī paiet. Tagad ļoti svarīgs jautājums ir finanšu pratība lauksaimniekiem, kad jāizdomā, kā savilkt galus, kā strādāt ar mazāku paš-izmaksu un kā iespējams pelnīt arī šodienas apstākļos.

Jādomā par savu efektivitāti un ražīgumu

– Kāpēc minerālmēslus nevar ražot Latvijā vai Eiropā?

– Lai minerālmēslus ražotu, vajag izejvielas, un Latvijā mēs tādas neiegūstam. Piemēram, slāpekli var ražot no gāzes, bet Latvijā tās nav. Tajās valstīs, kur tiek iegūta attiecīgā izejviela – fosfors, kālijs vai gāze, tur arī minerālmēslus ražo. Skaidrs, ka šajās valstīs ir lētāka minerālmēslu ražošana. Ir arī otra lieta – lopkopība. Eiropā lopkopība ir daudz attīstītāka un ir lielākā blīvumā lopi, tad var iztikt ar organisko mēslojumu, tad mazāk slāpekļa mēslojums jālieto. Latvijā šī situācija ir savādāka.

– Kā Latvijas lauksaimniecība izskatās Eiropas kontekstā?

– Ja pāris vārdos, mēs esam kāpinājuši savu efektivitāti, bet ir vēl uz ko tiekties. Mums ir daudz lielu spēcīgu uzņēmumu, droši vien tas ir vienīgais veids, kā mēs varam konkurēt ar vecās Eiropas lauksaimniekiem, kuriem tomēr tas Eiropas valstu atbalsts ir būtiski lielāks. Mums ir jādomā, kā tam platībmaksājumam, kas nāk no Eiropas, radīt pievienoto vērtību, lai eiro radītu vēl divus trīs eiro. Respektīvi, jādomā vairāk par ražošanas attīstību, lai mēs savu konkurētspēju kaut kā uzlabotu. Mums ir labs atbalsts augļu dārzu īpašniekiem, ļoti solīdi maksājumi uz hektāru, dažādas investīcijas ir iespējams veikt ar Eiropas atbalstu. Tā ir iespēja, kur nelielākas saimniecības var mēģināt kaut ko darīt tādā veidā. Bet ietekmē mūsu ģeogrāfiskie klimatiskie apstākļi, skaidrs, ka Eiropā, kur siltāks, maigākas ziemas, tur augļu dārzu ražošana ir efektīvāka. Latvijā šīs kultūras trūkst. Ar piena lopkopību mēs esam labā līmenī, jo ir lielas saimniecības, laba lopu ģenētika, daudz kur slaukšanas robotus pielieto, tiek iegūts labs kvalitatīvs piens, jo arī modernās tehnoloģijas tiek izmantotas. Ar graudu ražām un tehnoloģijām arī labā līmenī esam, bet mums jādomā par pašizmaksas samazinājumu, lai varētu konkurēt arī globālos tirgos ar Krievijas, Kazahstānas vai Ukrainas graudiem, jo trešajās valstīs ražošanas izmaksas būtiski mazākas gan atsevišķu normu dēļ, gan augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu cenu dēļ u. tml. Mums jādomā par savu efektivitāti un pašizmaksas mazināšanu, lai tādos gados kā šis mēs varētu tomēr turpināt ražot un neiebraukt lielos mīnusos. Cūkkopības jomā – tur būtu jāpamācās, jo Eiropā cūku audzēšana tomēr ir līmenī, bet Latvijā iet kā pa kalniem. Ir daži uzņēmumi, kuriem veicas labi, bet dažiem ne tik labi. Olu ražošanā esam topā, jo daudz olu eksportējam, bet putnu gaļai ir attīstības iespējas. Bet kas ir svarīgi. Eiropā nevar saprast, kā var būt zeme, uz kuras neražo. Latvijā gan šķiet, ka subsīdiju saņemšana ir normāls pasākums. Bet, ja cilvēks pats negrib ražot, varbūt jāmeklē iespēja, kā to zemi kādam izīrēt, saņemt normālu nomas maksu, un lai kāds cits uz tās zemes ražo, rada pievienoto vērtību – nodokļus, darbavietas, nevis vienkārši zeme tiek izmantota. Tā ir tāda neliela mūsu problēma, jo uz platību maksājumiem piesakās 50 tūkstoši pretendentu. Pēc datiem, 20 tūkstoši kaut ko ražo un vismaz pusi no saražotā pārdod, un aptuveni 15 tūkstoši piesakās lauksaimnieku degvielai, tātad viņiem ir gan platības, gan ieņēmumi no produkcijas ražošanas, bet pārējie saņem maksājumus par zemes uzturēšanu labā stāvoklī.

– Tā sauktie “dīvāna” lauksaimnieki?

– Tā viņus var saukt. Bet tajā pašā laikā jāsaprot, kā tā zemes reforma notikusi. Lauku cilvēkam tika piešķirta zeme, Rīgas skolotājam tika piešķirta zeme… Un cilvēki, tikuši pie zemes, gribēja to pārdot, izīrēt un meklēja iespējas, ko uz tās darīt. Varēja pieteikties maksājumiem – pieteicās. Es pieļauju, ka zemes reforma nav īsti pareizi notikusi, varbūt savulaik pilsētniekiem vajadzēja dot nevis zemi, bet gan dzīvokļus, daļas rūpnīcās, mežus, ko tādu. Rezultātā, nepareizi notiekot zemes reformai, zeme tika aizlaista un nekopta, un tagad mēs cīnāmies ar tām sekām, jo ir zeme, kas ir aizaugusi, ko potenciāli varētu izmantot. Dīvānzemnieki nav lauksaimnieki, bet cilvēki juridiski korekti piesakās platībmaksājumiem, gūst ieņēmumus no tā, ka viņi uztur zemi labā stāvoklī. Protams, būtu jāveicina tas, lai tā zeme ražo. Ja pats neražo, tad dod nomā, lai cits rada pievienoto vērtību zemes īpašniekam, piemēram, maksā nomas maksu.

– Cik daudz zemes Latvijā ir izpirkuši ārzemnieki?

– Tādas oficiālas statistikas nav, bet līdz kādiem padsmit procentiem lauksaimniecības zemes varētu piederēt ārvalstniekiem. Latgales kontekstā tā lielākā problēma ir droši vien dažādas Skandināvu kompānijas, kas primāri zemi pirka apmežošanai, un tas ir nepareizākais. Mums jādomā, kā veicināt esošo mežu platību efektīvu apsaimniekošanu, ciršanas termiņu maiņu, lai meža īpašnieks varētu cirst koku, kad tas sasniedzis konkrētu ciršanas diametru. Protams, arī atjaunot mežus, stādīt no jauna. Bet lauksaimniecības zemes apmežošana, meliorētas zemes apmežošana vai zemes, kas vēl izmantojama lauksaimniecībā, apmežošana kategoriski jāaizliedz! Par to notiek diskusijas arī ar pašvaldībām, kuras izstrādā savus teritoriālos plānojumus. Jānosaka stingri kritēriji, kāda veida zemi nedrīkst apmežot. Pieņemu, ka ir pietiekami daudz zemes, kas ir kalnaina, bez meliorācijas, aizaugusi, kur var stādīt mežus, bet neaiztiekam zemi tur, kur var notikt ražošana! Jo tur, kur būs mežs, tur vairs nebūs cilvēka. Un kur nebūs cilvēka, tur vairs nevajadzēs bērnudārzu, veikalu… Nebūs cilvēku, nebūs arī ienākumu nodokļa. Lai tad pašvaldības pašas ar deputātiem pieņem lēmumus, ko viņi grib atbalstīt – atsevišķus fondus, kas ieiet Latvijā un stāda mežus, un kur vairs nav cilvēku, vai tomēr esošajā situācijā cenšas darīt visu, lai cilvēki laukos paliek.

– Labi zināms, ka lauksaimniecībā trūkst darbinieku. Dzirdēts arī tas, ka iebrauc trešo valstu strādnieki un viņiem tiek maksāta valstī vidējā alga, kamēr vietējam tikai minimālā alga… Kāpēc tā?

– Ja runājam par augļiem un dārzeņiem, tad sezonas laikā tiek nodarbināti sezonas laukstrādnieki, tur pat nav nosacījuma, ka viņi saņem minimālo algu, tas ir gabaldarbs. Ir izveidota jauna sistēma, kas piedāvā jebkuram, kam vasarā ir atvaļinājumu laiks, piemēram, skolotājiem, studentiem, skolēniem, iespēju piepelnīties un viņu reģistrē kā sezonas laukstrādnieku. Piemēram, ja dienā strādā piecas stundas, tad viņam par tām maksā, bet var būt situācijas, kad maksā par novākto apjomu. Runājot par minimālo algu attiecībā uz augļu, dārzeņu ražošanu un lauksaimniecību kopumā, vairāk tomēr maksā pēc padarītā, jo arī šodien atrast labu darbinieku, kas strādātu par minimālo algu, nevarēs. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka tā alga strādniekam ir jānopelna, nevis tikai jāsaņem. Tas nozīmē, ka jābūt tādai ka simbiozei – darba devējam jārada apstākļi, lai darbinieks to algu var nopelnīt, gan arī pašam darbiniekam jāstrādā, lai algu var nopelnīt, un tā minimālā alga tiek celta nepārtraukti. Bet mums valstī joprojām pieklibo darba ražīgums, kad cilvēki ir gatavi algu saņemt, bet, kad runā par darba ražīgumu, tad ir, kā ir. Ir cilvēki, kas nopelna daudz, jo strādā labi un garas stundas, bet ir cilvēki, kuri joprojām atnāk, pastrādā dienu un tad nē; vai ir cilvēki, kuri atnāk četras stundas pastrādāt, vai skolēni un studenti, kuri arī nevar visu dienu strādāt, tad arī attiecīgi saņem. Teiktu tā, ka lauksaimniecības nozarē labos uzņēmumos pie normāliem darbadevējiem un normālos darba apstākļos šodien neviens nesaņem minimālo darba algu, bet vairāk. Par to liecina arī dati par vidējo atalgojumu nozarē. Protams, ir arī darbu veicēji ar savām zināmām “kaitēm” lauku reģionos, kuriem arī maksā to minimālo algu, un no tām 20 darba dienām viņš nav darbā visas dienas zināmu un nezināmu apstākļu dēļ. Bet normālos uzņēmumos traktortehnikas vadītāji, kvalificētu darbu veicēji sen jau vairs nesaņem minimālo algu. Turklāt pastāv konkurence, jo darbinieku vairāk nepaliek. Tāpēc paši lauksaimnieki domā, kā radīt apstākļus, lai cilvēks varētu vairāk izdarīt, novākt u. tml., tāpēc pāriet uz kādu mehanizāciju. Piemēram, dzērveņu novākšanai ir mazi mehanizēti kombaini, bet zemenes var vākt tikai ar rokām. Tagad populāra paliek ogu pašlasīšana, kad brīvdienās vari ar ģimeni aizbraukt pie konkrētā lauksaimnieka un par zemāku cenu kilogramā salasīt ogas pašpatēriņam. Tas iet plašumā un paliek arvien modernāk, Latgalē jau parādās saimniecības, kas to sāk piedāvāt.

– Ko jūs novēlētu lauksaimniekiem?

– Lai mums visiem veicas, lai Dievs stāv klāt un varbūt nākamie gadi būs veiksmīgāki! Jāmēģina pārvarēt grūtības, jo kurš tad cits strādās mūsu zemē, ja ne mēs paši. Un domāt par bērniem un mazbērniem, audzināt jauno paaudzi tā, lai viņi ir gatavi lauksaimniecības nozarē strādāt, pelnīt un palikt dzīvot lauku reģionos!

– Paldies par sarunu! Un veiksmi lauksaimniekiem!

Aija MIKELE-STRUŠELE

Foto no M. Trona albuma