Viņa piedzima Mākoņkalna pagasta Voveru ciemā. Šeit uzauga, apprecējās, dzemdēja bērnus un visu savu dzīvi pavadīja, strādājot par piena savācēju. Jāceļas bija agri, četros vai piecos no rīta. Vispirms viņa aprūpēja savas gotiņas, tad iejūdza zirgu un devās ceļā. Ar savām kannām Mirja nobraukusi nevis simtiem, bet tūkstošiem kilometru dažādos laika apstākļos, lietū un sniegā. Piens no visiem sovhoza nostūriem plūda uz piena šķirošanas punktu Lipuškos. Daļa tika pārstrādāta krējumā, bet pārējo ar piena cisternām nogādāja pilsētās. Tur bija jāizkrauj visas kannas no ratiem, jānodod piens, jāizmazgā trauki un viss jāsakrauj atpakaļ. Darbs bija ļoti grūts, bet neviens nesūdzējās. Kolektīvs bija liels, draudzīgs un dzīvespriecīgs. Pēc iekraušanas visa brigāde pulcējās pusdienās. Reizēm viņi katlu telpā sautēja lielu kartupeļu katlu ar krējumu, reizēm sūtīja “kurjeru” uz veikalu, lai sasildītos. Vēlāk pusdienoja Lipušku ēdnīcā. Reiz, kamēr viņi mazgāja kannas, sākās lietusgāze, visi bija izmirkuši. Nolēma sasildīties kafejnīcā un papusdienot, bet ēdnīca aizvērās tieši viņu deguna priekšā. Trauki tīri, grīdas izmazgātas, plītis izslēgtas. Vadītāja negribēja vairs laist viņus iekšā. Bet pavāre Geņa Itkača nejauši sadzirdēja šo strīdu. Viņa ātri ieslēdza plītis, izcepa milzīgu pannu ar omleti, pabaroja viņus, sasildīja un tikai tad aizsūtīja piena savācēju komandu mājās.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 16.12.2025.


Komentāri