“Bez kaklasaites” – Ilona Girucka
Turpinot mūsu avīzes aptauju, uz jautājumiem atbild Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktores vietniece un Metodiski bibliogrāfiskā darba nodaļas vadītāja Ilona GIRUCKA.
– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Bērnībā sapņoju par profesiju, kas saistīta ar mākslu. Vairākus gadus mācījos Rēzeknes Bērnu mākslas skolā un domāju, ka varētu kļūt par dizaineri. Kad biju vēl mazāka, vēlējos kļūt par arhitekti, jo vēroju, kā tētis ceļ māju, redzēju plānus un rasējumus – tas šķita ļoti aizraujoši. Tomēr skolā sapratu, ka arhitektūra vairāk balstās fizikā, nevis mākslā, un fizika man īsti nevedās.
– Spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums.
– Spilgtākās bērnības atmiņas saistās ar vasarām laukos Balvu novada Krišjāņu pagastā. Tās ir ļoti gaišas un patīkamas atmiņas. Tur bija brīnišķīga daba – mežs, upīte, karjers. Dienas pavadīju ārā, braucot ar velosipēdu, pētot dabu, palīdzot lauku darbos, lasot, zīmējot, spēlējoties. Šī īpašuma mums vairs nav, tāpēc atmiņas par to ir zelta vērtē.
– Kādas rakstura īpašības jūs vērtējat cilvēkos un sevī?
– Sevī visvairāk vērtēju strādīgumu un uzcītību. Citos cilvēkos augstu novērtēju vieglumu, komunikabilitāti un atvērtību – tās ir īpašības, kuru man pašai reizēm pietrūkst, jo esmu diezgan intraverta.
– Vai jums ir kādi vaļasprieki? Kādi tie ir?
– Šobrīd vaļaspriekiem laika gandrīz nav, taču labprāt atgrieztos pie savas mākslinieciskās puses – pie zīmēšanas un gleznošanas. Pēdējos gados esmu sākusi interesēties par fotografēšanu, taču brīvajā laikā tam reti pievēršos. Labprāt vairāk lasītu sev interesējošus darbus (par spīti tam, ka strādāju bibliotēkā, laika lasīšanai maz), – šobrīd pārsvarā sanāk lasīt bērnu pasaciņas vakaros.
– Bez kā nav iespējama laime?
Uzskatu, ka laime, tāpat kā dzīves jēga, ir ļoti subjektīva. Katram ir sava atbilde. Man laime nav iespējama bez tuviniekiem un viņu labbūtības; arī veselība ir ļoti svarīga.
Komentāri