Ar MIEZĪŠU pāri no Ludzas novada Līdumnieku pagasta iepazinos pagājušajā gadā. Pirmo reizi apmeklēju Valfrēda vadīto ekskursiju viņa saimniecībā “Baložu sēta”. Viņš tik aizrautīgi stāstīja par saviem šķirnes baložiem, ar tādu mīlestību skatījās debesīs un tik maigi turēja rokās mazos balodīšus, ka nolēmu noteikti šeit atgriezties.
Nākamajā reizē, kad ekskursijā līdzi paņēmu māsasmeitu ar bērniem, paveicās satikt arī Valfrēda smaidīgos un viesmīlīgos dēlus un mazbērnus. Šī tikšanās bija tik iespaidīga, ka atgriezos “Baložu sētā” arī trešo reizi, lai labāk iepazītos ar Valfrēda Miezīša sievu Ināru un uzzinātu viņas domas par vīra tik neparasto vaļasprieku.
Saimnieka gars
Māja “Grunduļi” atrodas Berezovkas ciemā un ir redzama jau no tālienes. Uz elektrības staba pie liepas – stārķa ligzda. Četri kaķi gozējas saulē, tālumā ganās govs. Aiz šķūņiem – baložu būda un būrīši, kur izvietoti truši. Tālāk – neliels aitu ganāmpulks. Dārzs, kur tiek audzēts viss nepieciešamais saimniecībai, aiz tā – neliels dīķis ar ūdensrozēm. Īsta Latgales ainava. Miezīšu ģimene dzīvo Ināras vectēva Apolinārija Cirmana mājā, kas bija celta pēckara gados. Šeit pagāja viņas bērnības vasaras, tāpēc šī māja ir dārga Ināras sirdij. Tagad abi jau pensijā. Valfrēdam šogad būs 70, Ināra – nedauz jaunāka. Uz Latgali no Rīgas Miezīšu ģimene pārcēlās pirms 34 gadiem.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka vectēvs lūdza. Paliekot viens un padzīvojot nedaudz pie visām meitām, viņš nevarēja rimties, jo viņam bija tāds saimnieka gars, – stāsta Ināra. – Tad bija Breša laiki, tika atjaunotas saimniecības. Mēs ilgi domājām – dzīvojām Rīgā, bija darbs, bērni. Mēs nesolījām šeit dzīvot pastāvīgi, tikai piekritām atbraukt vasarās, lai palīdzētu sezonas darbos. Vectēvs nokārtoja dokumentus, lai atgūtu māju, jo tā jau piederēja kolhozam. Taču 1991. gadā viņš nomira, un mēs apsolījām, ka palīdzēsim saglabāt māju un saimniecību. Spriedām, runājām visi kopā. Nolēmām, ka brauksim. Tā mēs 1992. gadā pārvācāmies uz šejieni. Man bija 34, vīram – 36.
– Jūs nenožēlojāt?
– Nē! – vienbalsīgi atbild pāris. Kaut gan nenoliedz, ka pirmie gadi bija grūti: šeit nevienu nepazina, visi draugi palika Rīgā. Arī darba šeit nebija. Kad ģimene atbrauca uz Berezovku, jaunākajam dēlam bija trīs gadi, vecākajam – desmit. Ināra strādāja restorānā par konditori, brauca uz Rīgu – nedēļu bija tur, nedēļu mājās. Valfrēds tajā laikā palika viens ar trim dēliem. Rīgā viņš strādāja par vieglās automašīnas šoferi. Lauksaimniecības tehniku apguva šeit un tagad par tehniku zina daudz.
Māju sajūta
Valfrēds un Ināra atzīst, ka māju sajūta viņiem radās ļoti ātri, un bērniem arī šeit patika. – Bērni sāka iet skolā, tad visi izauga, un tagad mums ir daudz palīgu, – smaida Miezīši. Mārtiņš, Jānis un Kristaps mācījās vietējās skolās – Aizpurē un Ciblā. Visiem trim darbs saistīts ar tehniku, kā tēvam – visi strādā autoservisā. Dēli uzdāvināja vecākiem astoņus mazbērnus.
Prioritāte – mazbērni
Ināra stāsta, ka daudzi brīnās: jūs vēl govi turat? Viņa atbild: kamēr mani bērni un mazbērni dzers pienu, ēdīs biezpienu un novērtēs to, tikmēr es turēšu. Miezīšu ģimenei mazbērni ir prioritāte. – Kad visi atbrauc ciemos, tad viss pārējais tiek nolikts malā, – skaidro Ināra. – Tāpēc arī mēs tagad daudziem tūristiem atsakām ekskursiju. Ir jāvelta uzmanība mazbērniem, kamēr viņi grib braukt uz šejieni, kamēr viņiem ir interese.
Dzīvo pašā pasaules malā
Ciems, kurā dzīvo Miezīšu ģimene, atrodas tālu no novada centra. Līdz Ludzai – 20 km, līdz robežai ar Krieviju – 10 km, ja brauc pa autoceļiem, bet pa taisno pat tuvāk. Gadās, ka tūristi saka: nu gan jūs pašā pasaules malā dzīvojat! Taču Valfrēds un Ināra tā neuzskata: viņiem patīk viensētas miers un klusums, kas patiesībā nekad nav īsts klusums dabā. – Tagad Berezovkā dzīvojam tikai mēs, bet manā bērnībā šeit bija sešas mājas, – atceras Ināra. Miezīšu pāris kopā dzīvo jau 44 gadus. – Mums nav ko sūdzēties, dzīve bija spraiga un interesanta, un arī tagad neesam nekādi mājās sēdētāji.
Trešās paaudzes baložu audzētājs
Kad ierodas tūristi, Valfrēds iepazīstina viņus ar saviem baložiem. Pirmā baložu novietne ir šķūņa piebūve, kas norobežota ar stiepļu sietu. – Esmu trešās paaudzes baložu audzētājs, – saka Valfrēds. – Mans vectēvs un tēvs turēja baložus, un no piecu vai sešu gadu vecuma es uz tiem skatījos un priecājos. Mēs dzīvojām Torņakalnā. Tur mums nebija daudz baložu – varbūt 30 vai 40. Kad pārcēlos uz Latgali, visus savus baložus iemainīju pret “Družbas” zāģi – domāju, ka malka būs jāzāģē pašam. Pirmajā gadā man nebija baložu, bet tad nolēmu iegādāties pāris prieka pēc. Tagad mums šeit ir 200 baložu, 20 dažādu šķirņu.
Tik dažādi baloži
Valfrēds par baložiem runā ar entuziasmu: – Tie ir melnastes, daudzkrāsaini, ar “pusgarām biksēm”; un šiem ir spoguļbaltas astes un cekuls; šiem ir ļoti skaists lidojums, tie kūleņo. Tieši šeit, “Baložu sētā”, es pirmo reizi mūžā redzēju, kā baložus laiž gaisā – saimnieks atver logu baložu būdā un uz gara kāta vicina lielu lupatu – dzenā baložus. Gluži kā filmās!
Baloži – kā cilvēki
Aprīlis baložiem tiek uzskatīts par mīlestības laiku, periodu, kas ilgst visu vasaru, līdz pat rudenim, taču Valfrēds teica, ka mazuļus labāk audzēt līdz jūlijam, jo vasaras beigas ir vēsas un mitras, un mazuļi rudenī ir vājāki. Saimnieks neļauj baložiem haotiski vairoties un iejaucas to dzīvē – viņš pats izvēlas pārus. – Baloži neveido pārus uz mūžu, – viņš saka. – Ja tēviņš ir novājināts, iespējams, slimības dēļ, tad spēcīgāks var “nozagt” viņa mātīti. Tomēr viss ir ļoti individuāli. Ir pāri, kas dzīvo kopā visu laiku. Tāpat kā mums, cilvēkiem, – tas atkarīgs no tā, kā mēs viens pret otru izturamies.
Cik ilgi dzīvo baloži?
Balodis parasti dzīvo 8–10 gadus. 20 gadus vecs balodis ir tikpat rets kā 100 gadus vecs cilvēks. Cik mums tādu ir? Baloži slimo tāpat kā cilvēki, saka Valfrēds. Tie ir pastāvīgi jāuzrauga, tostarp jāskatās, kā tie ēd un uzvedas. Slims balodis ir jāizolē, lai novērstu slimības izplatīšanos. Tas dzīvo atsevišķā būrī, un līdz atveseļošanai tam dod zāles vai tēju. Izrādās, ka baložiem pat ir iesnas un šķaudīšana, tāpat kā cilvēkiem.
“Dzemdību nodaļā”
Sākumā baloži šķita ļoti ziņkārīgi; tie izskrēja ārā, bet drīz vien cits pēc cita paslēpās mājā – acīmredzot sajuta svešinieku klātbūtni. Tur viņiem mazuļi, paskaidroja Valfrēds. – Es nelaižu šos baložus ārā – šī ir mana “dzemdību nodaļa”, – viņš saka. – Kad mazuļi izaug un paši sāk ēst, es tos aizvedu uz baložu mājiņu, kur tos palaižu vaļā un apbrīnoju lidojumu. Tas ir ļoti skaisti un viņiem noderīgi. Interesanti, ka baloži nemāca saviem mazuļiem lidot – tie paši pakāpeniski sāk vicināt spārnus un lidot.
Attieksme pret vīra vaļasprieku
Interesanti, kāda ir sievas attieksme pret vīra vaļasprieku ar baložiem? – Tas labi, ka cilvēkam ir sirdslieta, kas tik lieliski atslābina un noņem ikdienas stresiņus. Tā arī ir savā ziņā izklaide, un, ja vēl citus cilvēkus var ieinteresēt un iepriecināt, pavisam labi. Protams, arī mūsu puišiem patīk baloži. Sevišķi Kristaps bijis aktīvs, pat zinātnisko darbu par baložiem uzrakstīja, pētīja literatūru. Saimniece pastāstīja, ka tūristu tagad jau mazāk, jo šo pakalpojumu pēc aiziešanas pensijā viņi vairs neafišē. Arī kovida laiks ļoti nobremzēja “Baložu sētu”. Tagad viņi pieņem viesus, kuri jau bijuši “Baložu sētā” un tagad grib parādīt baložus saviem bērniem un mazbērniem. Prieks, kad kāds atceras nianses un stāsta mazbērniem – tātad kaut kas paliek atmiņā un ir bijis vērts to darīt.
Vectēva mantojums
Ināras vectēvs atstāja tādu mantojumu kā savas piezīmes, kalendāriņus un vēstules, ko viņš rakstīja savā laikā. – Vectēva blociņus mēs skatījāmies ar bērniem, piemēram, šodien ir tāds datums, un lasījām, kāds ir bijis laiks dažādos gados. Vectēvs arī pierakstījis, ko viņi darījuši, kur braukuši, ko nopirkuši, kur lopi nodoti, cik nopelnījuši. Ir ļoti interesanti uzzināt gan par cenām, gan par laikapstākļiem, gan par lauku darbiem.
“Dzimtas saietu nams”
2018. gadā ar Līdumnieku bibliotēkas vadītājas Irēnas un kultūras un tūrisma nozares vadītāja Ērika palīdzību tapa baneris, kurā tika apkopoti Ināras Miezītes un viņas vectēva pieraksti un vēstules. – Tagad tās atrodas mājā, kurā parasti pulcējamies, kad sabrauc lielāks pulciņš radu un draugu no abām mūsu dzimtām. Puspajokam to saucam par “Dzimtas saietu namu”, jo te, Berezovkā, parasti pulcējamies vasarā kapusvētku laikā.
Sakņu meklējums
– Mūsu māja nav domāta tūristiem, bet lai mēs paši varētu brīvi justies, – uzskata Ināra. – Kad mēs sanākam visi kopā kapusvētkos, tiek uzturēta radu saikne. Ir vieta, kur sapulcēties. – Kad mēs šķirstām vecos albumus, vectēva pierakstus, katrs stāsta, ko atceras, bet es veidoju pierakstus. Sakņu meklējums ir ļoti interesants process, – secina Ināra. Ģimene apvieno paaudzes. Šeit ir vieta visiem – mazajiem un lielajiem. …Kad es tikai iepazinos ar Valfrēdu Miezīti, man likās, ka viņš vairāk ir debesu vērotājs, romantiķis. Tagad sapratu, ka viņa kājas stingri balstās uz zemes. Uz savas zemes. Un tik labi, ka bērniem un mazbērniem ir paraugs, kam sekot un mantot to saimnieka garu. Tā tam arī jābūt, jo ģimene ir saikne starp debesīm un zemi.
Irina ANTONOVA
AUTORES foto un foto no Miezīšu ģimenes arhīva
Komentāri