Kur sākas Latvija? Vai tā sākas pie valsts robežām? Vai tā sākas dzimtas mājās laukos, bērnības atmiņās, dziesmā, valodā? Varbūt Latvija sākas brīdī, kad cilvēks pieceļas, lai iestātos par to, kam tic.
1991. gada janvārī šis jautājums “Kur sākas Latvija?” kļuva par ļoti konkrētu rīcību. Tūkstošiem cilvēku, apvienoti mērķī un ticībā, devās aizstāvēt atjaunoto neatkarību. Viņi būvēja barikādes no smagās tehnikas un betona bluķiem, bet vēl spēcīgāku aizsardzību veidoja viņu apņēmība un vienotība. Šajā aukstajā ziemas mēnesī Latvija nebija tikai fiziska vieta – tā bija sajūta, kuru katrs nesa sevī. Tā sākās sirdīs.
Šajā rakstā atgriežamies tajos vēsturiskajos notikumos, runājot ar cilvēkiem, kuri bija klāt nevis kā pasīvi vērotāji, bet kā aktīvi dalībnieki. Viņi stāvēja pie stratēģiski svarīgiem objektiem, dežurēja naktīs un gaidīja nezināmo.
BEZ BAILĒM
Viļānieši bija vieni no pirmajiem, kuri atsaucās aicinājumam doties uz Rīgu. Viņu vidū arī Ināra un Andrejs
KRAVAĻI.
Ināra:
– Tolaik biju kadru inspektore Latgales lopkopības izmēģinājumu stacijā (LIS). 12. janvārī, kad Krievijas tanki sāka virzīties uz Lietuvu, izskanēja aicinājums doties uz manifestāciju Rīgā, Krastmalā. Viļānu pagasta priekšsēdētājs Broņislavs Lapkovskis lūdza mani apzvanīt kolēģus un palīdzēt savākt grupu braucienam uz Rīgu. Visi, kuriem zvanīju, piekrita. Agrā 13. janvāra rītā devāmies ceļā. Autobusā pa radio ziņoja, ka naktī Viļņā apšaudē gājuši bojā cilvēki un ka tanki jau virzās uz Rīgu. Radio balss Ivars Redisons nemitīgi aicināja visus, kuri var, braukt aizstāvēt savu Latviju. Ar savu pārliecinošo balsi viņš pacēla kājās cilvēkus no malu malām. Kad ieradāmies Krastmalā, tur jau bija cilvēku jūra, plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Spilgti atceros Romualda Ražuka, Džemmas Skulmes uzrunas. Manuprāt, mēs neesam novērtējuši toreizējo lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeri, kurš arī ļoti dedzīgi aicināja visus doties uz Rīgu ar lauksaimniecības u. c. smago tehniku. Stāvējām plecu pie pleca – latvieši, krievi, baltkrievi, ebreji…. Tāpēc domāju, ka nav pareizi tagad nopelt kādu tautību, jo katrā ir kā labi, tā arī nekrietni cilvēki. Virs galvām lidinājās tumši zaļi helikopteri ar sarkanām zvaigznēm, ruporos kliedza: “Izklīstiet!” Bet mēs stāvējām, neviens nekustējās no savas vietas. Un mums nebija bailes ne drusciņas. Sāka mest skrejlapiņas, tās bira kā sniegs uz galvas. Bet mēs palikām uz vietas. Kopības sajūta bija neizsakāma. Esmu laimīga, ka to piedzīvoju, un nekad nenožēlošu, ka tur piedalījos. Uz vakara pusi domājām, ko darīt. Es, Irēna Laskovska un vēl citi kolēģi bļāvām, ka paliksim tepat. Taču grupas vadītājs Broņislavs, aprunājoties ar mūsu vīriešiem, nolēma, ka sievietes un jaunieši jāved uz mājām, nākamajam braucienam jāvāc cita komanda. Un turpmākos braucienus jau organizēja mans Andris.
Andrejs:
– Tajā laikā strādāju Viļānu vidusskolā par fizkultūras skolotāju jaunākajās klasēs. Galvenais braucienu organizators bija Latgales LIS, no šīs saimniecības bija ap 30 barikāžu dalībnieki. Latgales LIS direktors Medarts Pužulis mums deva autobusu braucieniem. 14. janvāra pēcpusdienā iebraucām Zaķusalā. Uz tilta jau stāvēja mašīnas ar baļķiem. Pie televīzijas centra vēl nebija neviena autobusa, mēs pirmie ieradāmies. Tad cits pēc cita piebrauca citi autobusi. Apkārt salai divās rindās tika salikti betona bloki, baļķi, tehnika. Pirmais vakars pagāja diezgan mierīgi, vienīgi bija ļoti vēss, iekštelpās vēl nekas nebija organizēts. Bija jāiztiek ar to, kas kuram līdzi paņemts. Pirmajās dienās neviens tur netika barots vai ar karstu tēju sildīts. Pirmajā dienā nebija arī ugunskuru. Cilvēku pieplūda arvien vairāk. 15. janvāris jau bija trauksmaināks. Ruporā ik pēc brīža ziņoja, kur atrodas, kurp brauc OMON. Mājās atgriezāmies 16. janvārī un gatavojām nākamo aizstāvju komandu. Pēc divām dienām atkal bijām Rīgā. Šajā laikā pie TV centra bija savests daudz betona bloku, iz-veidota pretgaisa aizsardzība, dega ugunskuri. Pie Daugavas mūs nelaida, tur dežurēja kuteris, kura apkalpe pastāstīja, ka upē ir novilktas troses, lai neviens nevar iepeldēt. Jau bija noorganizēta lauka virtuve, ar karstām pusdienām mūs baroja galvenokārt Bauska un Jelgava. Vietējās tantiņas nesa pīrādziņus, adītas zeķes. Bija mums muzikants, kurš visu laiku spēlēja, uzturēja labu noskaņojumu. Kā arī redzēju, ka viens no mašīnas tirgoja šņabi… gribēja nopelnīt. 20. janvārī mājupceļā, kad bijām jau tuvu Viļāniem, radio ziņoja, ka notiek uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Ko darīt? Braukt atpakaļ? Bet, kamēr mēs tās stundas brauksim, viss jau būs noticis. Tāpēc pieņēmām lēmumu, ka tomēr nebrauksim.
– Vai doties uz barikādēm jums bija sarežģīts lēmums? Kāda bija apkārtējo reakcija? Neviens necentās atrunāt?
Ināra:
– Man bija bez vārda runas. Es pirmā pierakstījos uz manifestāciju. Atstāju mājās vīriņu, trīs bērnus – Andriņai bija pieci gadiņi, Jānim – 14, Sandim – 16. Par savu mīļo, visskaistāko zemi Latviju biju gatava uz visu. Bija tādi, kas mani nosodīja, teica: Ināra, tu traka sieviete, tev trīs bērni, un tu brauksi? Baiļu nebija ne grama. Un neuzskatīju to par varoņdarbu. Kad Marina Kosteņecka pasniedza barikāžu piemiņas medaļas, domāju: ko mēs tādu esam izdarījuši? Bet tagad, kad padomāju, kas varēja notikt tajā datumā… To dienu sajūtas nekad neizgaisīs. Tik pozitīva aura bija. Tik milzīga kopības un drosmes sajūta. Vai tad mūs, tūkstošus, var sašķaidīt? Nekad cilvēki nav bijuši tik draudzīgi, kā tolaik. Tagad tikai cits citu knābā.
Andrejs:
– Arī es bez šaubām devos uz barikādēm. Sieva var, es nevaru? Atceros viena sieva savu vīru rāva ārā no autobusa, neļāva braukt. Bet viņš tomēr aizbrauca. Līdz 2017. gadam katru janvāri organizēju arī barikāžu aizstāvju braucienus uz atceres pasākumu Zaķusalā.
– Kā šī pieredze ietekmēja jūsu attiecības kā pārim?
Andrejs:
– Protams, izjustais, pārdzīvotais stiprināja attiecības. Toreiz nebija mobilo telefonu, nevarēja sazināties, pārliecināties, ka viss ir labi.
Ināra:
– Šis laiks ļoti satuvināja. Atceros, 20. janvārī skatījos televizoru un lūdzu Dieviņu, lai mans vīriņš atgriežas mājās, jo Rīgā notika apšaude. Mūs vieno mīlestība pret Latviju, patriotiskā garā esam izaudzinājuši savus bērnus un lepojamies, ka viņi nav aizbraukuši uz ārzemēm, bet pratuši iekārtot dzīvi savā valstī. Mūsu attiecības ir stiprinājusi kopīga darbošanās arī sportā, dažādās sacensībās, pašdarbības kolektīvos, kopīgi braucieni ekskursijās. Kopā ar ģimeni piedalījāmies arī Baltijas ceļā Valmieras–Cēsu ceļa 14. kilometrā.
– Ar ko jums sākas Latvija?
Andrejs:
– Latvija sākas no Latgales, Latgales cilvēkiem, Latgales atklātības, īstenības. Bez Latgales Latvija nevar būt. Nāku no Pordaru ciema Balvu novadā. Un tieši šī vieta ir manas Latvijas sākums. Esmu kara laika bērns. Un viss, ko esmu piedzīvojis, mani ir tikai norūdījis un stiprinājis.
Ināra:
– Latvija sākas ar manu dzimto Tēvinānu ciemu Viļānu pagastā. Tēvs 40 gadus nostrādāja par pastnieku, māmiņa strādāja kolhozā. Vasarās visi bērni, lieli, mazi, ravējām biešu hektārus un bijām laimīgi, kad mums pēc darba atļāva iet peldēties. Dzīvojām draudzīgi. Ēst nebija ko, priecīgi bijām, kad uz samērcētas rupjmaizes varējām pabērt cukuru. Nebija viegli, bet droši vien tāpēc vēl turos. Latviju es mīlu un mīlēšu. Kāda esmu bijusi, tāda esmu palikusi. Arī tagad nebaidos zaudēt savu dzīvību par Latviju.
NEJŪTAS VARONIS
Barikāžu dienas Rīgā pulcēja cilvēkus no visiem Latvijas reģioniem, katru ar savu stāstu, drosmi un pārliecību. Juris TUČS, toreizējais fizkultūras skolotājs Viļānu vidusskolā, nešauboties devās uz galvaspilsētu, lai stāvētu sardzē pie savas valsts brīvības. Atceroties janvāra dienas viņš stāsta:
– Piedalījos divos braucienos uz barikādēm. 13. janvāris bija drēgna diena, sniega sega bija ļoti minimāla. Kā šodien atceros, rītā piecēlos, jābrauc uz manifestāciju, bet tad padomāju: ko es tur braukšu, gan jau arī bez manis iztiks. Velta Puriņa, kura šodien ir TV24 raidījuma vadītāja, pa radio teica: varbūt kāds domā, ka iztiks bez viņa, nav ko braukt. Un, ja visi tā domās, kas tad būs? Ģērbos, gāju un braucu. Daugavas krasts bija pilns ar cilvēkiem, virs galvas lidoja helikopteri, skanēja uzrunas, un ar to tas viss tā kā arī beidzās. Mēs parādījām savu nostāju, tas tika nofilmēts, aizgāja pasaulē, un droši vien tas uzdevums bija izpildīts. Braucot mājās, pie Ogres pa radio pēkšņi dzirdam – griezieties atpakaļ, jāceļ barikādes. Apspriedāmies un nolēmām aizvest sievietes un jauniešus uz mājām un pirmdien atgriezties atpakaļ. Kad vēlreiz ieradāmies Rīgā, mani izbrīnīja, ka televīzijas ēka visapkārt bija apjozta ar dzelzsbetona bluķiem. Kas tos salika? Pa kuru laiku? No dzeloņdrātīm tika veidoti aizsargi, lai helikopteri nevarētu nolaisties. Arī pats piedalījos šī darba procesā. Latvieši neiztika bez humora izjūtas. Viens uz savas automašīnas “Pobeda” bija uzrakstījis “tanks”. Visspilgtāk atceros brīdi, kad ziņoja, ka uz Salu tiltu virzās bruņumašīnas. Mums tika dota komanda stāties pretī. Visi nostājāmies un bijām gatavi sargāt. Lai gan ruporā pēc tam teica: ja gadījumā jums brauc tieši virsū, nestāviet, bēdziet malā! Jo Lietuvā tanks nobrauca cilvēkus. Taču mēs nepametām savas vietas. Paldies Dievam, uz Zaķu-salu neviena bruņumašīna neatbrauca. Sapratu, ka tas ir vēsturisks moments, tāpēc apmeklēju arī citas barikāžu vietas – Doma laukumu, pie Saeimas nama u. c. Visas ēkas bija ielenktas ar dzelzsbetona bluķiem, un visas ielas bija pilnas ar pašizgāzējiem – ZIL, KAZ, MAZ, ar smiltīm piebērtiem. Visur cilvēki pulcējās pie ugunskuriem. Baznīcās varēja ne tikai tēju un uzkodas saņemt. Tantiņas dāvāja zeķes, cimdus. Tā saliedētība mani pārsteidza. No kurienes cilvēkos, kuri daudzus gadus nodzīvojuši Padomju savienībā, bija alkas pēc Latvijas kā neatkarīgas valsts? 20. janvārī bija apšaude, kurā tika ievainots arī tagadējais Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. Pieļauju domu, ka vienam otram no barikāžu dalībniekiem arī bija kāds ierocis līdzi. Paldies Dievam, ka tas ierocis netika izmantots. Ja tas būtu izmantots, tā būtu provokācija, un tas cilvēks būtu uzreiz nošauts. Es vēlreiz uzsveru, ka nejūtos varonis. Tajā laikā arī nebija nekāda satraukuma, negribējās ticēt, ka tev brauks virsū ar tankiem. Vēlāk, augustā, bija pučs, un tas gan drusciņ radīja satraukumu. Tajā dienā ar sievu bijām vedēji kāzās. Vakara gaitā visapkārt bija satraukuma pilnas sarunas – kā nu būs. Rītā paziņoja, ka pučs ir apslāpēts. Viļānos jau arī interfronte bija berzējusi rokas.
– Kas jums palika mājās, kad devāties uz barikādēm?
– Trīs skolas vecuma bērni un sieva. Bija jau arī tā, ka viena otra sieva savu vīru no autobusa rāva ārā. Bet man Irēna mājās neteica nevienu vārdu, neliedza darīt tā, kā uzskatīju par pareizu. Es arī tik tālu neaizdomājos, ka tur varētu kaut kas notikt. Tagad domāju: mājās palika trīs bērni, turklāt 90. gados, kad viss juka un bruka…
– Viļānu barikāžu dalībniekiem savs karogs. Kas ir iniciators?
– Andris Kravalis. Arī par piemiņas krūzītēm viņš iniciators. Es palīdzēju to īstenot.
– Kādi iespaidi pēc tikšanās ar jauniešiem?
– Kopumā labi pagāja. Es viņus paaģitēju nodarboties ar sportu. Bērni ir bērni. Viņiem sava attieksme pret visu.
– Kur jums sākas Latvija?
– No manis paša, no manas ģimenes, bērniem, mazbērniem, no vietas, kur mēs darbojamies, strādājam. Latvija sākas no katra cilvēka – liela, maza, jauna, veca, no viņu lieliem un maziem darbiem.
Šīs liecības nav tikai vēstures dokumenti – tās ir dzīvas atbildes uz jautājumu, kur sākas Latvija. Tā sākas ar drosmi. Ar ticību. Ar kopību. Un ar cilvēkiem, kuri toreiz un tagad nes Latviju sevī.
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no barikāžu dalībnieku arhīva
20. janvāris – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena
RŪDĀS
Janvāra salā
Dzimst brīvība,
Ugunskuru liesmās
Aust valsts dzīvība.
Ļaužu dziesmās
Stiprinās gars.
Ložu spietā
Rūdās cīņas spars.
Pēteris MEIKSTUMS
Komentāri