– Kā izveidojās jūsu ģimene? Kā dzīves ceļi saveda kopā?
– Es nāku no Dobeles, vīrs – no Balvu puses, bet mācījies un dzīvojis pie vecmammas Rēzeknē. Satikāmies Anglijā. Es biju izšķīrusies no pirmā vīra, ar četriem bērniem aizgāju dzīvot pie mammas uz Tukumu. Bija apnicis vilkt visu uz saviem pleciem. Kamēr vīrs pieņem manu lēmumu, mamma ieteica padzīvot pie māsas ārzemēs. Tā mans ceļš 2007. gadā aizveda uz Angliju, kur jau pēc mēneša iepazinos ar Andreju. Viņš Anglijā dzīvoja no 2004. gada. Arī izšķīrās no sievas. Jau pirmajā nedēļā viņš man teica: “Tu būsi mana sieva!” Tā arī ir sanācis. Pēc 10 kopdzīves gadiem mums bija ļoti skaistas kāzas. Katrs palikām ar savu uzvārdu, jo es gribēju būt ar bērniem vienā uzvārdā. Mans pirmais vīrs nomira, un bērni Andreju uzskata par savu tēvu. Viņam no pirmās sievas ir meita. Kopīgu bērnu mums nav, tāds bija mūsu lēmums. Bet vīrs atzīst, ka viņam ir četri dēli un viena mazmeitiņa. Vecākā dēla meitiņai janvārī palika astoņi gadi. Viņa mums ir ūnikums – karatiste, dejotāja.
– Visi bērni dzīvo ārzemēs?
– Jā, visi, un neviens šeit neatgriezīsies. Aināram 34 gadi, Laurim – 33, Emīlam – 27 un Tomam – 26. Visi izskolojušies, ieguvuši profesiju. Latvijā es ar saviem spēkiem, savu algu nebūtu viņiem to iedevusi. Tāpēc arī tika pieņemts lēmums doties uz Angliju. Dzīvojām Jorkšīrā, kur tagad dzīvo arī visi dēli, cits no cita 10–20 km attālumā. Ainārs ir Holandes firmas direktors, Emīlam ir sava transporta pakalpojumu firma, Lauris strādā galdniecībā, bet Toms – celtniecībā. Bērni mums daudz palīdz. Man pašlaik ir smaga rehabilitācija pēc onkoloģijas, kas prasa lielus līdzekļus, un bez dēlu atbalsta būtu grūti.
– Kad un kāpēc atgriezāties Latvijā?
– Pirmais, kurš gribēja atgriezties, bija vīrs. Es negribēju. Vīram 2016. gadā nomira tētis, bet mēs netikām uz bērēm, jo nevarējām paspēt. Tas viņam bija tāds belziens, no kā viss arī sākās. Viņa mamma bija slima, tāpēc arvien biežāk sāka runāt par atgriešanos. Gadu spriedelējām, līdz pieņēmām šo lēmumu. Nolēmām, ka meklēsim mājvietu Latgalē, jo šeit cilvēki ir laipnāki, sirsnīgāki, pretimnākošāki. 2021. gadā nopirkām lauku mājas Silmalas pagastā, sākām iekopt saimniecību. Iekrātā nauda Latvijā izkusa vienā momentā. Mums pietrūka līdzekļu, tāpēc vajadzēja piepelnīties, un atkal braucām atpakaļ uz Angliju. Pēc pusgada, 2022. gada aprīlī, atgriezāmies. Saimniecībā tolaik mums bija paņemts cilvēks – ukrainis, kuram maksājām algu. Bet viņš diemžēl bija sadarījis nelabas lietas – daudz ko bija izpārdevis un beigās aizbēga.
– Kā ceļš atveda uz Viļāniem?
– Laukos mums bija vairāki hektāri zemes, trīs govis, 15 kazas, cūkas, vistas, zosis, pīles. Lielās platībās tika stādīti kartupeļi, bietes. Vajadzēja ļoti daudz strādāt. Bet ar to vien iztikt nevarēja. Tā kā vienam jāpelna nauda, vīrs brauca reisos, bet es pa mājām dzīvoju. Lopi, dārzi, siens – viss pārsvarā gūlās uz maniem pleciem. Vīram tā arī bija dubultslodze – atbrauc no reisa, bet mājās, kā jau laukos, brīvdienu nav. Rezultātā Andrejam infarkts. Atbrauca vecākais dēls un teica, ka kaut kas ir jāmaina, tā dzīvot ir par smagu. Vīrs nedrīkstēja neko darīt, pat malkas pagali pacelt. Visu nācās darīt man. Un tad kādā brīdī man sākās smags nogurums, vairāk gribējās gulēt. Vīra mudināta, devos pie ārsta, uztaisīju mamogrāfiju, un pēc nedēļas man bija jāierodas pie onkologa. 2024. gads mums bija ļoti smags. Pēc operācijas, ko man veica 2025. gada janvārī, ārsti pateica, ka neko smagu nevaru strādāt, uztraukties nedrīkst. Un tad nolēmām visu pārdot un mainīt dzīvesvietu. Meklējām, uz kurieni pārcelties. Pāris reizes bija braukts cauri Viļāniem, bijām vienreiz, otrreiz apstājušies. Un radās interese par šo pilsētiņu. Man patīk Viļāni, kaut gan ir šeit arī mīnusi, piemēram, nav transporta līdz poliklīnikai. Ar satiksmes autobusiem nav vienkārši, ne visi apstājas pieturā. Vari, cik gribi, celt roku, aizbrauc garām. Visā visumā man ļoti patīk, sevišķi mūsu iela, kaimiņi, mēs te labi kooperējamies, neko neatteiks, cenšos pati nestāvēt malā. Ja man liktu vēlreiz izvēlēties, tad noteikti tie būtu atkal Viļāni. Sajutos uzreiz kā savējā šeit pieņemta.
– Bija grūti pārslēgties uz citu vietu?
– Žēl, protams, bija visu likvidēt. Par lētu naudu visu iztirgojām. Atkal vajadzēja dzīvi sākt no jauna. Aizbraucot uz Angliju, viss bija jāsāk no jauna, atpakaļ atgriežoties, atkal no jauna. Tagad jau trešā reize, kad atkal viss jāsāk no nulles. Tāda laikam ir dzīve.
– Savu dzīvi Viļānos redzat ilgtermiņā?
– Jā, protams. Ja jau mēs neaizbraucām 2024. gadā, kad saslimām un bērni sauca pie sevis, tad tagad noteikti paliksim šeit. Pie bērniem dzīvot es negribu, tāpēc, ka visiem ir sava dzīve. Viļānos daudz jauku cilvēku, laba atmosfēra, pilsēta apzaļumota. Iesaku Viļānus arī citiem, kuri domā par atgriešanos. Te ir skolas, bērnudārzs, veikali, viss rokas attālumā. Šeit nav tāda satiksme kā lielākās pilsētās, kur tev ir bail bērnu ar velosipēdu palaist.
– Dzīvojot netālu no HES, netraucē troksnis?
– Sākumā nesapratām, kas notiek, ka trīc logi. Pēc tam sapratām, ka tas ir no slūžām, kad tās veras vaļā. Ūdens man patīk. Es labāk dzīvoju pie slūžām nekā pie vilcienu sliedēm. Vakarā sēdi, ūdens šalko.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Tagad vaļaspriekiem ir laiks. Esmu 2. grupas invalīde, dzīvoju pa mājām. Patīk adīt zeķes. Laukos audzēju ļoti daudz dažādu puķu, un arī šeit man būs puķes, siltumnīca. Man ir lieli plāni, viss turpināsies. Es esmu arī tirgus vecene (smejas) – tirgoju pušķus Rēzeknes tirgū Līgo svētkos, izlaidumu reizēs utt. Vīram sirdslieta ir viņa darbs. Tālbraukšana ir viņa mūža mīlestība. Tagad brauc uz Somiju un Zviedriju. Divas nedēļas reisā, divas dienas mājās. Ziemassvētku laikā bija 10 brīvdienas, un tas viņam jau bija par daudz. Sēdēšana mājās – tas nav viņam. Andrejam patīk makšķerēšana. Agrāk bija tā – mašīnā iekšā, sunīšus līdzi, braucam ar telti pie ezera atpūsties, vārām zivju zupu. Savulaik Andrejam patika moči, rokeru saieti, bet īsts rokeris viņš nebija. Rokeriem vajadzīgs brīvais laiks, mēs kā emigranti to nevarējām atļauties. Ja tur nestrādāsi, tev nekā arī nebūs. Nevarējām atļauties brīvos braucienus un nestrādāt.
– Vai tagad visai ģimenei izdodas sanākt kopā?
– Nē, kā pārbraucām uz Latviju, netiek kopā svinēti ne Ziemassvētki, ne dzimšanas dienas. Anglijā pat Līgo svētkus svinējām. Grilā kurinājām ugunskuru, bērni atbrauca ciemos. Latvijas svētku tradīcijas bērnos esam ieaudzinājuši.
– Kādas atziņas guvāt, dzīvojot ārzemēs?
– Ir tāds teiciens – labi tur, kur tevis nav. Kad mēs esam tur, man liekas, ka ir labi šeit, bet, kad esmu šeit, man liekas, ka labi ir tur. Bērniem ir savādāk, viņiem citi uzskati. Bet mēs tagad ar vīru sapratām: jo paliekam vecāki, jo vairāk gribam dzīvot šeit. Te ir daba, varam aizbraukt uz mežu ogās, sēnēs. Anglijā trūkst ziemas, bet man ļoti patīk ziema. Tur nevarēju nodarboties ar dārzkopību. Man ļoti patīk puķes. Cik nu bija iespējams, stādīju pie mājas. Bet tur visu laiku kā vāvere ritenī skrien, lai vairāk varētu nopelnīt. Tomēr neteikšu, ka Latvijā slikti, arī algas tagad nav sliktas, te viss ir mainījies. Kad braucu projām no darba Anglijā, man teica: gan jau atgriezīsies, nevarēsiet tur iztikt utt. Bet mani tas nebiedē. Mani grūtības nekad nav biedējušas. Un, lūk, es šeit jau piecus gadus, un domas man nav atpakaļ braukt. Jo te arī dzīve iet uz priekšu, viss notiek. Uzskatu, ka daudz kas ir pat labāk nekā tur mums bija. Piemēram, internets šeit ir daudz jaudīgāks. Jā, Anglijā varējām dzīvot ar vienu algu un otru neaiztikām, lai būtu uzkrājums. Ar naudu tur problēmu nebija. Bet teikšu, ka arī Latvijā nav vairs tik traki.
– Gribat, lai kāds no bērniem atgriežas uz dzīvi Latvijā?
– No vienas puses – gribas, no otras puses – negribas, ka pēc tam varētu pārmest man: teici, ka būs labi, bet sanāca tā. Es esmu piedāvājusi, pagaidām atbildes nav. Bet tam tomēr ir jābūt katra paša risinājumam. Par sevi ar pārliecību varu teikt: ja man vēlreiz vajadzētu izvēlēties, tā noteikti būtu Latgale, tie būtu Viļāni.
– Lai Viļāni ir jūsu ģimenes laimīgā vieta, kur piepildās labie sapņi!
Ilze SONDORE
Foto no ģimenes albuma
Komentāri