– Kāds bija tavs sapnis bērnībā? Tiešām tik nopietns?
– Bērnībā līdz kādam mirklim sapņoju kļūt par pirmo vijoli orķestrī, pat mācījos mūzikas skolā vijoļspēles klasē, bet tad šis sapnis tika pastumts malā. Vēlāk gribēju strādāt Slepenajā dienestā, lai neviens nezinātu, ko daru… Tad gan arī es nezināju, ar ko nodarbojas Slepenais dienests… Man gan šķita, ka tas būtu kas ļoti nopietns. Tāds nopietns darbs mani iedvesmoja.
– Kas tevi sākotnēji ieinteresēja matemātikā, skaitļos, un kā šī interese attīstījās līdz doktorantūras līmenim?
– Skolā man padevās vairāki priekšmeti, lielās līnijās visi, atskaitot sportu un vizuālo mākslu. Matemātika gan no visiem patika nedaudz vairāk, jo tur, manuprāt, vajadzēja vismazāk piepūlēties – nebija laboratorijas darbu ar eksperimentiem, nevajadzēja rakstīt garas esejas, nebija jātaisa prezentācijas… Principā vajadzēja tikai risināt uzdevumus, un tur nevajadzēja neko vairāk par papīru un pildspalvu. Man šķita, kas tas ir visvieglākais priekšmets, tas mani arī piesaistīja. Joprojām mani visvairāk matemātikā priecē tas, ka nav jāveic eksperimenti… un ka pietiek tikai pierādīt teorēmu, parādīt, ka kāda formula ir spēkā vienmēr, un darbs galā. Nekādas darba galdu novākšanas pēc eksperimentiem! Nekādas materiālu pasūtīšanas! Tad sāku studēt matemātiku bakalaura līmenī, tad maģistrs, un līdz doktorantūras līmenim viss attīstījās diezgan organiski. Par padziļināto matemātiku sāku interesēties jau bakalaura līmenī, kad izdomāju un pierādīju pirmo teorēmu pati (ar profesores palīdzību). Tad šķita, ka jomā, kurā darbojos (nestriktā matemātika), ir vēl ko izpētīt un pierādīt. Tā joprojām esmu te, matemātikā.
– Vai ir kāds cilvēks tavā dzīvē, kurš īpaši iedvesmoja tevi iet šo ceļu?
– Jā. Ļoti ilgi nevarēju izvēlēties, ko man studēt. 11. klasē aizbraucu uz Ēnu dienu Saeimā, kur ēnoju Datu nodaļas vadītāju. Viņš man likās tik gudrs (bija arī), erudīts, inteliģents… Ejot prom, jautāju, ko vajag studēt, lai būtu tikpat gudrai. Viņš teica, ka pats studējis matemātiku. Tā arī nolēmu, ka studēšu tieši to. Apskatīju, kādas bija pieejamās programmas universitātēs, un fokusējos uz iestāšanos tieši tajās.
– Kādi ir tavi nozīmīgākie sasniegumi līdz šim?
– Bakalaura laikā publicēts raksts SCOPUS indeksētā rakstu krājumā. Bakalaura līmeņa studentus reti publicē indeksētos rakstu krājumos. Otrs būtu iegūta BAFF Profesionālās pilnveides stipendija, kas ļāva gadu būt praksē Ņujorkā, ASV, kur strādāju par vieszinātnieci vienā no vadošajiem mugurkaula izpētes centriem pasaulē. Tur izstrādāju datorredzes modeli skriemeļu atrašanās vietas noteikšanai rentgenattēlā.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko saskaries doktorantūras laikā? Kādus pētījumus veic?
– Lielākais izaicinājums ir laika trūkums. Savienot pētniecību ar darbu un studijām, un privāto dzīvi – tas ir izaicinoši. Pašlaik strādāju informācijas agregēšanas jomā, kur pētu, kā var konstruēt nestrikto attiecību agregatorus.
– Iepazīstini ar savu vīru. Cik sen esat kopā? Cik nozīmīgs ir dzīvesbiedra atbalsts tavā profesionālajā ceļā?
– Mans vīrs Armands ir inženiertīklu projektu vadītājs vienā no vadošajiem būvniecības uzņēmumiem Latvijā. Esam kopā jau gandrīz piecus gadus, un vīra atbalsts ir bijis neizmērojams visus gadus. Viņš bija viens no tiem, kurš deva gala iedrošinājumu doties gan maģistrantūras, gan doktorantūras studijās.
– Kā izdodas sabalansēt doktorantūru, darbu un ģimenes dzīvi? Vai ir kādi īpaši principi, kas palīdz?
– Ir salīdzinoši grūti, bet palīdz tas, ka pētniecību un ģimeni neuztveru kā savu pienākumu, es to tiešām izbaudu un tur rodu prieku. Man ir princips nestrādāt brīvdienās, kam cenšos sekot, lai sestdienas un svētdienas būtu pilnībā brīvas.
– Vai ģimene tevi motivē tiekties vēl augstāk?
– Jā! Ļoti bieži pēc sarunas ar vīru par jautājumiem, ar kuriem viņam ir jātiek galā darbā, es saprotu, ka manas “nevaru pierādīt teorēmu” grūtības ir tikai laika jautājuma problēmas… Dažreiz arī, kad sāku uztraukties, vai paspēšu iesniegt rakstu laikā, un nezinu, vai ir jēga sākt to izstrādāt, saņemu no Armanda ieteikumu, ka noteikti jāmēģina paspēt uzrakstīt, jo sliktākajā gadījumā man būs iesākts raksts, ko pabeigt nākamajai konferencei.
– Ja tev būtu jānosauc viena vērtība, kas ģimenē ir vissvarīgākā, kāda tā būtu?
– Savstarpēja cieņa un komunikācija. Ir ļoti svarīgi runāt, klausīties un censties saprast, pirmām kārtām, kāpēc tu pats jūties šādi vai tā, un kāpēc otrs jūtas tā, kā viņš jūtas. Cieņa savukārt ir neapspriežama bāzes vērtība. Mums ir dažādas darba jomas, Armands vairāk ir biznesa cilvēks, viņu interesē rezultāts, efektivitāte, ātrums. Mani savukārt aizrauj absolūti abstraktas lietas – topoloģija, analītiskā ģeometrija, nestriktā loģika… Un es ļoti novērtēju, ka tas, ko daru, tiek pieņemts un atbalstīts.
– Ko tev personīgi nozīmē vārds “ģimene”?
– Abpusējs atbalsts un sadarbība.
– Vai mājās tu esi vairāk matemātiķe vai vienkārši Jeļizaveta?
– Vienkārši Jeļizaveta. Vīrs bieži pasmejas par to, cik atrauta no fiziskās pasaules esmu. Divus gadus dzīvoju dzīvoklī, kurā nezināju, ka, pārslēdzot gaismas slēdzi vairākas reizes, var mainīt gaismas intensitāti. Mani tādas ikdienas lietas neinteresē. Ir tāds joks, ka cilvēkam, kurš nepārzina fiziku, visa pasaule šķiet maģiska. Man ir līdzīgi, es neiedziļinos tādās ikdienas lietās, un katru reizi, kad izrādās, ka kaut ko (piemēram pielikt automātisku gaismas sensoru skapī) ir viegli izdarīt, man tā šķiet tīrākā maģija.
– Ko tu dari, kad gribi “atslēgties” no pētījumiem? Vai tev ir kādi vaļasprieki vai aizraušanās, par ko citi varētu būt pārsteigti?
– Amizanti, ka skolā man ļoti nepatika sports, bet tagad tas arī ir mans hobijs un tieši tas, kas palīdz atslēgties. Nodarbojos ar krosfitu. Tie ir augstas intensitātes treniņi, kurus izmēģināt mani iedvesmoja mana draudzene, kura ir viena no Latvijas krosfita čempionēm. Vēl man patīk mode, labprāt interesējos par jaunākajām tendencēm un modes namu vēsturi.
– Vai esi “rīta cilvēks” vai “nakts pūce”? Kad vislabāk domājas matemātika?
– Esmu nakts cilvēks, kuram nākas celties agri, bet matemātikā vislabāk domājas tieši vēlos vakaros. Dažreiz jau aizeju gulēt, bet acu priekšā joprojām redzu formulas, un to, kā no tā veidojas loģiski izvedumi. Ir gadījies, ka nākas celties naktī un pierādīt to, par ko jau biju kādu laiku cīnījusies. Eurikas momenti parasti nāk vēlu vakaros.
– Kāda grāmata, filma vai dziesma tevi pēdējā laikā ir iedvesmojusi?
– Pēdējā grāmata, kas iedvesmoja un atstāja uz padomāšanas pauzes, bija B. Labatut “The MANIAC”. Šī grāmata ir par matemātiķi Neimanu.
– Kāda ir tava mīļākā vieta Latvijā un kāpēc?
– Neskatoties uz to, ka esmu no Latgales, man ļoti patīk pastaigāties Ogres Zilajos kalnos un gar jūru. Tās arī ir manas mīļākās vietas, jo tur var aizmirst par ikdienas uzdevumiem un elpot svaigu gaisu.
– Vai tu redzi savu nākotni, saistītu ar darbu Latvijā, beidzot doktorantūru?
– Jā, redzu sevi Latvijā, domāju, ka Latvijai ir liels potenciāls inovāciju un tehnoloģiju nozarē. Mums ir gana daudz spēcīgu speciālistu.
– Kā tu vērtē Latvijā atbalstu jaunajiem pētniekiem?
– Manuprāt, tā ir pietiekami daudz, it īpaši tas ir palielinājies pēdējos gados, kas norāda uz valsts un privāto institūciju potenciāla saskatīšanu šajā virzienā. Piemēram, doktorantiem ir pieejami ERAF granti. Arī jebkura līmeņa (bakalaura, maģistra, doktoranta) Latvijas Universitātes studentam ir pieejamas LU fonda administrētās stipendijas. Es pati bakalaura laikā saņēmu “Latgales ceļamaizes” stipendiju un pašlaik saņemu “MikroTik” stipendiju doktorantiem, kas ir manāms atbalsts manās doktorantūras gaitās. Esmu ļoti pateicīga “MikroTik” un LU fondam par šo iespēju un uzticību.
– Ko no savas pieredzes ieteiktu citiem studentiem?
– Aktīvi iesaistīties sociālajā dzīvē – studentu pašpārvaldē, dažādos brīvprātīgajos darbos, tādējādi krājot gan pieredzi, gan audzējot savu kontaktu loku. Būt aktīviem studentiem akadēmiskajā vidē. Ja ir piedāvājums sūtīt rakstu konferencei, mēģināt un sūtīt, tādējādi izceļoties pasniedzēju acīs. Meklēt finansēšanas iespējas. Ja studē budžeta grupā, pieteikties valsts budžeta stipendijām. Skatīties, kādas stipendijas ir pieejamas konkrētā universitātē. Jo stipendijas gan motivē strādāt vairāk un labāk, gan dod manāmu finansiālo atbalstu, gan arī ļauj iekļūt tikpat motivētu un ambiciozu cilvēku lokā.
– Kur tev sākas Latvija?
– Pie cilvēkiem, kuri ar saviem darbiem ceļ Latvijas atpazīstamību pasaulē.
– Lai tev, Jeļizaveta, veicas!
Ilze SONDORE
Foto no Jeļizavetas arhīva
Komentāri