BĒRNĪBA
Valērijs ir vecākais bērns piecu bērnu ģimenē. Līdz piecu gadu vecumam viņš dzīvoja Klaipēdā. Ģimenes māja atradās netālu no līča, kur tēvs viņu veda izbraucienos ar ātrlaivu. – Apkārtnē nebija bērnu, tāpēc izklaidējos pats, – atceras Valērijs. – Man patika basām kājām skraidīt pa peļķēm un šļakstināties. Viens šāds skrējiens ir iemūžināts fotogrāfijā. Jau no mazotnes es biju patstāvīgs. Mūsu māja atradās aiz žoga, bet kādu dienu man kaut kā izdevās tikt ārā un pat aizbraukt uz pilsētu ar autobusu, kas piestāja netālu no mājām. Kad iekāpu autobusā, vadītājs aizvēra durvis, domādams, ka mani vecāki jau ir iekšā. Mans ceļojums nebija ilgs – tēvs brauca pretī un ieraudzīja mani stāvam pie vējstikla. Neko citu neatceros, tikai šis mirklis spilgti palicis atmiņā. Zēna veselību ietekmēja mitrais jūras klimats, un ārsti ieteica dzīvot kontinentālajā klimatā. Ģimene, kurā jau bija divi bērni, pārcēlās uz mātes dzimteni – vectēva īpašumu Pleskavas apgabalā. Šeit, Ļehovas ciematā, Valērijs kļuva vēl neatkarīgāks – viņam patika makšķerēt, un viņš viens pats devās uz upi. Māte strādāja sovhoza cūku fermā un par savu darbu saņēma vairākus valsts apbalvojumus, tostarp medaļas un pat Ļeņina ordeni. Tēvs strādāja par sagādnieku, vēlāk – par kluba vadītāju. Valērijs dzīvoja pie vecākiem līdz pamatskolas beigām.
Irina ANTONOVA
Komentāri