– Esmu dzimusi Priekulē, netālu no Liepājas. Mana mamma bija skolotāja, bet tēvs – radists uz kuģa. Diemžēl ārpus darba laika viņš mīlēja iedzert, tāpēc mamma ar mani pārcēlās pie vecākiem uz Ludzu. Mans vectēvs bija skolotājs. Vērts piebilst, ka mūsu ģimenē ir skolotāju dinastija. Piemēram, bijušais Rēzeknes 3. vidusskolas direktors V. Grigorjevs ir mana vectēva brālis. Viņu māsa Kārsavā arī ir skolas direktore. Mūsu ģimenē ir daudz skolotāju, un mēs ar to lepojamies. Bet bijušas arī skumjas lappuses – tā kā mans vectēvs bija kara gūsteknis, viņam bija aizliegts mācīt, tāpēc viņš visu mūžu strādāja par grāmatvedi. Mana mamma līdz pat savai nāvei strādāja par skolotāju, mācot darbmācību 1.–6. klases skolēniem. Manam vectēvam un mammai bija absolūtā dzirde, man tādas nav (smejas). Cik atceros, mūsu mājās vienmēr skanēja dziesmas. Bet es nevaru atrast sava vectēva mīļāko dziesmu – es to atceros no bērnības, un tajā ir vārdi “sarkanās lentītes vijās”. Mēs vienmēr dziedājām šo dziesmu pie galda. Es biju vienīgā ģimenē, vismīļākā, vislutinātākā. Mana māte apprecējās otrreiz, man bija patēvs. Es pat nezināju, ka man ir vēl viens tētis. Viņš jokojot teica maniem pielūdzējiem: “Man ir tikai viena meita, un man vienalga, cik ilgi par viņu būs jāsēž.” Mans tētis bija divus metrus garš un divus metrus plats. Īsts milzis!
Marina TETARENKO
Foto no Nataļjas ģimenes albuma
Komentāri