– Kas jūs pamudināja pieņemt lēmumu pārcelties no pilsētas uz laukiem?
Diandra:
– Par savu māju es sapņoju jau sen, bet par dzīvi laukos sāku ilgoties tad, kad mums piedzima dēls, sapratu, ka, esot pie dabas, es jūtos vislabāk. Vīrs tajā brīdī bija tīri apmierināts ar dzīvi dzīvoklī, jo jau 10 gadus bija nodzīvojis dažādās pilsētās, savukārt es pilsētā biju dzīvojusi mazāk un tā arī neiejutos tur līdz galam. Tad nu mēs nolēmām par labu kompromisam – mazdārziņam pie pilsētas. Sākām iekopt 20 gadus novārtā atstāto zemes pleķīti un ar katru tur pavadīto dienu arvien vairāk sapratām, ka vairs nevēlamies braukt atpakaļ uz dzīvokli.
– Kādas bija jūsu lielākās bažas pirms pārcelšanās?
Diandra:
– Manas lielākās bažas parādījās dažas dienas pirms pārcelšanās, kad es nobijos un negribēju vairs to darīt. Lielākās bailes bija, protams, finanses. Mēs pārcēlāmies uz neremontētu māju bez dzīvokļa ērtībām un bez nojausmas, kad mēs varēsim tās atkal atgūt, tas biedēja, bet vīrs man atgādināja to, ka bailes parasti stāv ceļā tam, kas ir patiešām jādara, lai cilvēks būtu laimīgs, un tā 2024. gada pavasarī mēs beidzot ievācāmies mūsu mājā. Un varu droši teikt, ka tā bija labākā izvēle manā mūžā.
– Kā reaģēja radi un draugi uz jūsu izvēli?
– Reakcijas bija dažādas, daudzi bija priecīgi, citi bažījās par attālumu no pilsētas, tas ir aptuveni 30 km, kā būs ikdienā izbraukāt uz pilsētu un atpakaļ. Citi atkal teica, ka mēs esam traki, tas mums ir labākais kompliments.
– Kā šī izvēle mainīja jūsu dzīves ritmu?
– Šī izvēle mainīja ne tikai mūsu dzīves ritmu, bet pat mūsu dzīvi kopumā. Mēs esam kļuvuši daudz drosmīgāki, daudz mierīgāki, daudz apzinātāki, esam noteikti arī daudz laimīgāki nekā bijām pilsētā. Šeit ir pavisam savādākas vērtības un skatījums uz dzīvi, laukos tu pats esi atbildīgs par savu komfortu, ko izdarīsi, tas arī būs, un nekā savādāk. Ļoti daudz liekā esam nometuši, un šobrīd beidzot ir sajūta, ka stabili ar abām kājām stāvam uz zemes un esam tieši tur, kur jābūt. Agrāk šīs sajūtas ļoti pietrūka, tāpēc likās, ka esam nomaldījušies no ceļa.
– Ar ko jūs nodarbojaties laukos – vai strādājat attālināti, saimniekojat vai attīstāt savu uzņēmējdarbību?
– Strādājam algotu darbu un brīvajos brīžos līdz vēlām nakts stundām tiecamies realizēt savu lauku dzīves sapni – skaisti iekoptu saimniecību. Šogad sākam realizēt LAD projektu jaunajiem lauksaimniekiem, būsim gaļas liellopu audzētāji. Solās būt piedzīvojumiem bagāti nākamie gadi, it sevišķi pirmais jaunajā ampluā. Mums šobrīd ir vistas un dažas pudeļpīles, tītars ar dāmu. Esam iemēģinājuši roku arī trušu audzēšanā, bet ātri sapratām, ka tas nav mūsu, tāpat arī bija ar kazām. Mēs esam atvērti dažādām pieredzēm un testējam, jo, tikai reāli piedzīvojot, var saprast, vai kaut kas patīk vai nē.
– Kādas jaunas prasmes nācies apgūt? Kā sadalīti darbi un pienākumi saimniecībā?
– Ņemot vērā, ka abi savu apzināto pieaugušo dzīvi dzīvojām pilsētā, tad var teikt, ka pilnīgi visas prasmes apgūstam no jauna. Sākot ar malkas gatavošanu ziemai līdz atskārsmei, ka sagatavots krietni par maz. Sākot ar rūpēm par siltu māju, kurinot veco lielo maizes cepli, līdz jaunas centralizētās granulu apkures ierīkošanai. Sākot no kaimiņa saukšanas palīgā apart dārzu, līdz pirmajai kartupeļu ražai, kad gaidītā pilnā pagraba vietā sanāca tikai daži maisiņi. Kopā ar mūsu māju un saimniecību augam mēs paši – soli pa solītim, bet vienmēr ar domu, ka rīt mācēsim un varēsim vairāk nekā vakar. Mēs metāmies iekšā darbos ar neziņu, bet lielu entuziasmu, bija ļoti interesanti un reizē arī ļoti izaicinoši, kad citreiz nesanāca kaut ko izdarīt kā nākas. Savas kļūdas jālabo pašam, un reizēm tās dārgi maksāja, toties pretī mēs ieguvām pieredzi, kas ir vērtība. Darbi un pienākumi mums nav strikti sadalīti, ja kāds redz, ka kaut kas nav izdarīts, tad to izdara. Mēs visi zinām virzienu, uz kurieni dodamies, un tad jau visiem ir skaidrs, kas jādara.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi, dzīvojot laukos? Sniegotā ziema nerada grūtības?
– Ziema šogad bija kolosāla, mēs izbaudījām dziļos sniegus un puteņus. Kaunatas apvienība ceļus tīrīja laicīgi. Mēs teiktu, ka lielākais izaicinājums ir atrast balansu starp vēlmēm, vajadzībām un iespējām gan paveicamo fizisko darbu ziņā, gan arī finansiāli.
– Ko jums personīgi nozīmē dzīve Latgales ainavā? Kādus dabas skatus varat vērot savas mājas apkārtnē?
– Mēs ik pa laikam iesmejam, ka dzīvojam Rāznas Nacionālā parka kanjona malā, mežu ielokā ar skatu uz tuvējo apkārtni no augšas. Skats paveras tiešām skaists. Vasaras vakaros pār pļavām, kurās dzied grieze, ceļas migla, un saulrietā visas debesis iekrāsojas rozā. Tepat aiz kalniņa purvā vakarā sasaucas dzērves, pāri galvai aizlido gulbji un mijkrēslī pagalmā valda sikspārņi. Saules apmirdzēti labības lauki, kurus var vērot, gatavojot vakariņas. Pavasaris, kad viss plaukst, atgriežas putni un dzīvība, vasara ar tās pilnbriedu, smaržojošām pļavām, rudens ar miglā un mitrumā tīto apkārtni un ziema, kas ar vizuļojošu segu apsedz zemīti, un tu, cilvēks, tur pa vidu. Ideāli!
– Kā izskatās jūsu tipiska diena?
– Darbadiena un brīvdiena krasi atšķiras. Algots darbs prasa savu, un lielākā daļa dienas tiek pavadīta tur. Vakarpusē parasti ķeramies pie iesākto projektiņu realizēšanas un ikdienas darbu veikšanas. Brīvdienās parasti mēģinām iesākt kādus lielākus darbus, lai ilgtermiņa ieceres tuvotos to sasniegšanai.
– Kādi ir hobiji? Ar ko aizpildīts brīvais laiks? Jūsu ģimenes kopīgās nodarbes?
– Kopš pārvācāmies uz laukiem, esam sākuši kopīgi doties pārgājienos. Jebkuros laikapstākļos varam doties pastaigā un smelties enerģiju no apkārtējās dabas. Bonuss tam ir arī tas, ka citreiz izdodas atrast ragus vai arī atklāt kādu vecu mājas vietu. Agrāk šeit ir bijis diezgan blīvi apdzīvots ciems, tagad esam vienīgie iedzīvotāji ciemā. Pirms pāris gadiem ar vīru esam uzsākuši aukstās peldes. Vīram patīk pirts rituāli, makšķerēšana, man patīk labiekārtot mājas apkārtni un iekšpusi, patīk kaut ko radīt ar rokām. Visi kopā labprāt pavadām laiku ārā uz terases vai ziemā istabā, spēlējot galda spēles.
– Ko, jūsuprāt, bērnam dod augšana lauku vidē?
– Kopš dzīvojam laukos, dēls krietni mazāk slimo, ir daudz aktīvāks. Jēkabs saka, ka viņam patīk, ka var vienkārši iziet ārā un skriet, braukt ar kvadriciklu, spēlēties ar suni, būvēt sniega cietokšņus, slidot uz sava dīķa, bēgt no tītara, spēlēties koka mājiņā un vārtīties tikko atvestā smilšu kaudzē. Tā ir īstā bērnība, pilsētā to nav iespējams piedzīvot.
– Kā redzat savu ģimenes nākotni Latgalē?
– Noteikti šeit, turpinot visiem kopā attīstīt to, kam šobrīd liekam pamatus.
– Ko jūs ieteiktu citām jaunām ģimenēm, kuras apsver domu par dzīvi laukos?
– Ja tāda doma parādījusies, tad tas noteikti it jādara. Dzīve laukos nav tikai varavīksnes un saule, bet tas noteikti ir tas, kas piešķir dzīvei vērtību. Bieži vien mēs esam sevi pazaudējuši skrējienā pēc skaistās dzīves, taču kāda maza balstiņa mums iekšā klusi čukst un, ja mēs apstājamies, ieklausāmies un uzticamies viņai, tad viņa mūs aizved tur, kur beidzot esam laimīgi.
– Paldies par sarunu! Esiet patiesi laimīgi!
Ilze SONDORE
Foto no ģimenes albuma
Komentāri