– Kur un kādā ģimenē sākās jūsu dzīves ceļš?
– Pasaulē nācu 1952. gadā Stoļerovas draudzē. Dzīvojām lauku mājā. Tēvs Konstantīns Balodis bija kalējs kolhoza “Čepajevs” smēdē, mamma Valentīna gāja lauku darbos, bet vairāk strādāja mājās, jo ģimenē bijām septiņi bērni – četri brāļi un trīs māsas. Brāļi dienēja armijā Vorkutā. Mēs, meitenes, mājās un kolhozā dažādus darbus darījām. Atceros vienu rudeni, brigadieris, zinot, ka Balodei ir trīs meitas, ierādīja mums noplēst lielu linu lauku. Atnākot no skolas, bija jāiet pie liniem. Plūcām plikām rociņām, agrāk pat prātā nebija cimdus uzvilkt. Bijām ļoti ticīga ģimene. Kā mamma mūs audzināja! Tēvs bija ievēlēts baznīcas komitejā, visi piedalījāmies procesijā. Līdz Stoļerovas baznīcai mums bija pieci kilometri. Ziemā līdz ceļam jābrien pa taciņu sniegā līdz ceļiem. Tēvs velteņos pirmais min taku, tad mamma un mēs. Kad bija ļoti liels sals, nevarējām aiziet uz baznīcu. Mājās bija iekārtots lūgšanu stūrītis ar svētbildēm. Piecas minūtes pirms dievkalpojuma laika mamma nolika garu solu un visus sauca lūgties. Nometāmies ceļos un skaitījām Rožukroni. Ceļš uz baznīcu mums bija pa mežu. Pavasarī vienā un otrā pusē ziedēja vizbulītes. Mamma mums saka: iesiet pie Dievmātes tukšām rokām? Ejiet, salasiet vizbulītes! Mēs tūlīt pat saplūcām pušķīšus un baznīcas dārzā tos nolikām pie Dievmātes skulptūras. Arī ejot pie ceļmalu krustiem, mammas mudināti, saplūcām rudzupuķes un likām tās krustu pakājē. Tagad visi brāļi jau ir mūžībā, esam palikušas trīs māsiņas.
– Kur mācījāties, kur darba gadi pagājuši?
– Ar dvīņu māsu Viktoriju beidzām Stoļerovā 9. klasi. Tēvs pateica, ka arī tālāk mācības jāturpina vienā skolā, jo dvīņus dalīt nedrīkst. Atrada avīzē reklāmu par tehnikumu Valmieras rajona Naukšēnos, kur māsa izvēlējās mācīties par šuvēju, bet es – par adītāju. Pēc skolas beigšanas tiku norīkota uz Viļānu sadzīves pakalpojumu kombinātu, kur nostrādāju 23 gadus. Ar saviem adījumiem piedalījos dažādās izstādēs, ne reizi vien mana bilde bija uz Goda dēļa. Kad sākās kombināta likvidācija, aizgāju strādāt uz Viļānu vidusskolas ēdnīcu, vēlāk – skolas garderobi. Man kopējais darba stāžs ir 53 gadi.
– Kāds ir jūsu ģimenes dzimšanas stāsts?
– Ar Aleksandru mācījāmies vienā skolā, dzīvojām vienā internātā. Viņš bija divus gadus vecāks par mani. Viens no otra dzīvojām pāris kilometru attālumā, kaimiņu ciemos. Kopā bijām deju vakaros Stoļerovā. Un rezultātā kļuvām par laulāto pāri. Vīrs nomira 2013. gadā. Drusciņ pietrūka līdz Zelta kāzām. Izaudzinājām divus dēlus. Ar bērniem varu tikai lepoties. Abi dzīvo Rīgā. Andris vidusskolu beidza ar sudraba medaļu, absolvēja Policijas akadēmiju. Pašlaik viņš ir Valsts policijas Personāla pārvaldes Personāla profesionālās pilnveides koordinācijas nodaļas vecākais speciālists. Andra sieviņa Ērika arī beigusi Policijas akadēmiju, strādā Tieslietu ministrijā. Arī Juris absolvēja Policijas akadēmiju, un viņa amats – Rīgas pašvaldības policijas Vidzemes rajona pārvaldes Sabiedriskās kārtības sargāšanas nodaļas priekšnieks. Abi par priekšzīmīgu darbu saņēmuši Atzinības rakstus, kā arī abiem daudz diplomu un medaļu par veiksmīgiem startiem sportā.
– Jūs savulaik arī bijāt aktīva sportiste?
– Jā, dambrete, novuss, teniss utt. Daudz tika braukts uz sacensībām.
– Kā audzinājāt dēlus? Kādas bija jūsu galvenās prasības?
– Pirmkārt, lai viņi labi mācītos, lai būtu laba uzvedība, nekādu negatīvu draugu, nekādas klīšanas vakaros. Man bija stingra disciplīna. Agrāk mobilo telefonu nebija. Vienu vakaru zvans pie durvīm, atveru, divi puikas ar velosipēdiem, lūdz atļaut Jurim ar viņiem braukt uz Radopoles ezeru peldēties. Labi, atļāvu, bet piekodināju, lai deviņos būtu mājās. Pienāk noteiktais laiks, jau pusdesmit, man visādas domas nāk prātā. Sēdos uz velosipēda un braucu meklēt. Atradu volejbola laukumā pie ezera. Kā ieraudzīja mani, tā visi pamuka kur kurais, jo zināja, ka visi dabūs brāzienu. Man galvenais bija, lai izaug par kārtīgiem cilvēkiem, ar labu izglītību. Skolā apmeklēju katru vecāku sapulci, arī uz tēvu sapulcēm gāju es, jo vīrs pats atzina, ka viņam pārāk mīksts raksturs. Biju stingra mamma, daži teica, ka audzinu kā žandarms, bet toties man nav kauns par viņiem. Jura kāzu dienā no vedekliņas Sanitas saņēmu šādus vārdus: “Paldies, ka izaudzinājāt manu sapņu vīrieti!”
– Jums bija svarīgi, lai bērni būtu arī ticīgi cilvēki?
– Jā, protams! Vedu uz baznīcu, abi piekalpoja pie altāra, kaut arī toreiz vēl nedrīkstēja. Arī tagad Lieldienās piedalās procesijā. Pastāstīšu, kā mums padomju laikos bija. Mammu mēs nedrīkstējām neklausīt. Bija svētdiena, Stoļerovas draudzē – Krusta Paaugstināšanas svētki, un mums jāiet procesijā. Es nesu spilventiņu, māsas nesa lentes. Ejam apkārt baznīcai, bet skolas direktors aiz žoga fotografē. Pēc dažām dienām mūsu bilde bija uz sienas dēļa un apraksts par mums, riktīgi nokauninātas. Pirmdien pirmā stunda vēsture, ko pasniedza skolas direktors. Zinām, ka mūs noteikti izsauks, tāpēc visu mājās uzdoto iekalām no galvas. Protams, tiku izsaukta, visu noskaitīju kā dzejoli. Nav kur piesieties. Bet vienalga tiku iegāzta ar dažādiem papildjautājumiem par citām tēmām. Direktors saka: “Sēdies! Divi! Kaut arī vakar baznīcā biji, tomēr Dieviņš tev nepalīdzēja.”
– Acīmredzot arī patriotismu esat ieaudzinājusi dēlos, jo abi nav pametuši Latviju, kā to ir darījuši daudzi citi?
– Abi saka, ka nekad nebrauktu prom. Es dēliem savulaik pateicu, ja aizbrauktu, es to neizturētu, jau pēc nedēļas viņiem nāktos braukt uz manām bērēm.
– Kādus darbus darāt savā Viļānu draudzē?
– 22 gadus dziedāju baznīcas korī. No draudzes biju izraudzīta kā procesijas vadītāja. 27 gadus vadīju procesiju. Centos no visas sirds, lai tautai būtu prieks. Arī tagad turpinu vākt un kaltēt rožu ziedlapiņas, ar ko piepildīt groziņus procesijai. Vairāk nekā 30 gadus dziedu psalmus par mirušajiem gan mājās, gan baznīcā, palīdzu izvadīt mirušos mūžībā. Dziedāts vairāk nekā 100 bērēs. Kā psalmu dziedātāja piedalījos Viestura Kairiša filmas “Janvāris” tapšanā 2021. gadā. Vadu lūgšanas baznīcā. Piedalos ziedu paklāju veidošanā Dievmātes godam. Rūpējos par lielo krustu atjaunošanu Viļānu kapsētā. Man tas ir ļoti svarīgi, nespēju būt vienaldzīga. Paldies pašvaldībai, ka uzklausa un izdara visu, ko lūdzu! Tagad kapsētā pēc mana lūguma tiek atjaunots un papildināts cienasta galds. Jumtiņa šīferis bija nosūnojis, balsta stabi aprūsējuši, galdam krāsa nolupusi. Kad Lilija Sprukte, ar kuru kopā dziedam psalmus, parādīja telefonā, cik skaists cienasta galds ir Bērzgalē, uzreiz nolēmām iet uz pārvaldi un lūgt mums tādu pašu – ar sēdvietām, ar aizsegu no lietus, sniega, vēja. Un jau drīz vien, septembrī, lūgumu sāka izpildīt – šīferis tika nomainīts, stabi nokrāsoti, galds paplašināts un nokrāsots. Ceru, ka turpinājums sekos šopavasar. Mums ļoti to vajag. Kafejnīcas ne katrs var atļauties, bet tur katrs var uzklāt cienastiņu. Sēdvietas sola uztaisīt, bet par nožogojumu šaubās. Droši vien nav līdzekļu. Nodomāju, ja nav naudas, atlikšu no savas pensijas 1000 eiro un samaksāšu pati. Palīdzēs dēli, un es parūpēšos, lai būtu nožogojums. Esmu ievēlēta Viļānu senioru aktīvā, kā arī man uzticēti kāpņu telpas vecākās pienākumi. Vakar skatos pa logu – pie miskastēm vējš pa visiem stūriem pievilcis papīrus, lapas, maisiņus, atvestas kaut kādas mēbeles. Ko varēju, sabīdīju malā, ņēmu slotu, grābekli, spaini, sakārtoju visu. Tagad prieks skatīties. Kas rūpēsies, ja ne mēs paši?
– Jūs nesen arī uz Viļānu HES tilta esot redzēta ar slotu…
– Kas pastāstīja?
(Smejas.)
Vienu dienu devos uz dārzu paskatīties, kā ziemas ķiplociņi sadīguši. Eju pāri tiltam un šausminos, kas tur darās pēc sniega nokušanas – viss trotuārs smiltīs, kas ziemā tur piekaisītas. Atnākusi uz mājām, domāju: ko darīt, ārā skaists laiks, gulēt un griestos skatīties? Nolēmu iet palīgā sētniecei, kura tur strādā. Viņai veselība nav no labākajām, tāpēc cilvēkam jāpalīdz. Paņēmu visus darbarīkus, un divas stundas pagāja intensīvā darbā uz tilta. Nākamajā dienā strādāju ar tik lielu spēku un enerģiju, ka salauzu slotai kātu. Bet darbs vēl tikai sākts, uz mājām nedrīkst iet. Devos uz saimniecības preču veikalu, skatos divi vīrieši iepērkas. Es sasveicinos un jautāju: jūs nesteidzaties? Atbild, ka nesteidzas. Pastāstīju par savu bēdu un lūdzu palīdzēt nomainīt slotai kātu. Sirsnīgs paldies, turpat veikalā nomainīja, un varēju turpināt iesākto darbu!
– Tuvojas Lieldienas. Kādi šie svētki jūsmājās bija bērnībā?
– Krāsojām olas, gājām uz baznīcu, piedalījāmies procesijā. Bet vairāk palicis atmiņā Ziemassvētku laiks. Mamma lielajā istabā galdu noklāja ar baltu galdautu, uzlika siena kušķi, salika svētbildes, kaladiņas. Pēc baznīcas dalījām cits citam kaladas, sienu aiznesām gotiņai. Atceros, nodega mūsu Stoļerovas koka baznīciņa. Droši vien kādi garāmbraucēji nodedzināja. Atnācām uz baznīcu, bet atradām tikai cementa pamatus. Kā mana mamma raudāja! Viņa lika mums iet apkārt ap baznīcu uz ceļgaliem. Mamma pa priekšu, mēs trīs aiz viņas rāpojām ap baznīcas pamatiem. Kādi mums bija ceļgali…
– Esat laimīga, ka piedzimāt un dzīvojat Latvijā?
– Jā, tur divu domu nav! Kur citur! Pasarg Dieviņ! Lai kā te mums iet, nekā traka nav. Pagaidām vēl esmu pie veselības, pensija arī laba. Neesmu apbižota. Visus rēķinus varu apmaksāt, parādu nav, un vēl atliek, ko iekrāt uz priekšdienām. Galvenais, lai būtu miers, lai nebūtu kara. Pasaulē cieš, iet bojā tik daudz nevainīgu cilvēku.
– Par ko šodien ir vislielākais prieks dzīvē?
– Patīk darbošanās savā draudzē, baznīcā. Liels gandarījums, ka cilvēki mani novērtē un lūdz psalmus dziedāt. Cenšos no visas sirds palīdzēt cilvēkiem un labu darīt. Prieks par bērniem. 8. martā abi dēli ar vedekliņām bija atbraukuši ciemos. Man ir viena mazmeitiņa. Viņai četri gadiņi. Lūdzu Dieviņu, lai arī turpmāk viņi dzīvo laimīgi.
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no Irēnas INKINAS arhīva
Komentāri