Juris Arbidāns stāsta: “Es jau piedzimu izsūtījumā 1954. gadā. Kad man bija trīs gadiņi, ģimene atgriezās mājās – Latvijā. Es tikai nedaudz atceros no mammas un tēva stāstītā.” Kāds tad bija šīs ģimenes cilvēku dzīvesstāsts pirms izvešanas? Pēteris Arbidāns piedzima Rēzeknē, bet viņa tēvs Silvestrs bija Vipingas muižas rentnieks. Kad muižas tika likvidētas, ģimenei iedeva zemi Lendžu pagasta Bižos. Turpat blakām bija arī Morcinīku ciems, kur dzīvoja Krompānu ģimene – tēvs Francis ar bērniem Anastasiju un Viktoru. Tā nu Pēteris Arbidāns iepazinās ar Anastasiju un 1942. gadā apprecējās. “Manu tēvu Pēteri iesauca padomju armijā. Tā kā viņam bija zelta rokas, daudz ko taisīja no koka, jo bija labs amatnieks, viņu sākumā uz frontes cīņām neaizsūtīja. Taču vēlāk viņu sūtīja karot uz Kurzemes katlu. Tad tēvs ņēma kājas pār pleciem un devās mājup. Viņa pārnākšana mājās sakrita ar dienu, kad beidzās karš. Tas bija 9. maijs. Arī mammas brāli Viktoru Krompānu iesauca padomju armijā. Tad jau bija zināms, ka visus jauniesauktos sūta uz Kurzemes katlu. Ko tur varēja iesākt neapmācīts karavīrs? Būt tikai par lielgabala gaļu, jo tikko iesauktos sūtīja uzreiz frontes pirmajā līnijā. Kāds karotājs varēja būt 18 gadus vecs jauneklis, kurš līdz tam rokās nebija turējis plinti? Un Viktors devās uz mežu slēpties. Pēc kara viņu noķēra, piesprieda astoņus gadus cietuma un izsūtīja uz Kazahstānu. Kad piedzima mans vecākais brālis, mamma viņam deva vārdu Pēteris, jo bijās, ka vīrs no kara var neatgriezties. Kad atnāca 1949. gada 25. marts, vecākus kāds bija pabrīdinājis, ka viņus izsūtīs. Un viņi paslēpās mežā. Taču neviens viņiem pakaļ nebrauca, un ģimene atgriezās mājās, domādama, ka ļaunākais ir gājis secen. Diemžēl liktenis bija nepielūdzams – 27. martā pie mājas piebrauca mašīna ar zaldātiem un lika taisīties tālajam ceļam. Kāpēc izveda 27. martā? Teica, ka nebija izpildīts plāns, jo līdz ar mūsu ģimeni tajā dienā no pagasta izveda vēl divas ģimenes. Mamma stāstīja, ka zaldāti ļāvuši mierīgi savākt līdzi ņemamo. Zaldāti pat uzsvēruši, lai vairāk ņem silto drēbju un ēdamo. Palīdzēja pat tālajam ceļam salikt žāvēto speķi. Tiesa, zaldāti arī par sevi padomāja, paķēra arī sev speķi. Tas, ka vecāki varēja paņemt daudz ko līdzi, ļāva viņiem izsūtījumā vieglāk izturēt,” stāsta Juris Arbidāns. Arbidānu ģimeni un Anastasijas tēvu Franci Krompānu izveda uz Omskas apgabala Molotova rajona Pokrovku. Arbidāni kopā ar vēl vienu izsūtīto ģimeni tika izmitināti vienā šaurā istabiņā. “Mans tēvs bija beidzis Rēzeknes komercskolu, viņš prata koka darbus, izgatavot mēbeles, bija izcils namdaris. Jau tad, kad viņš kā iegātnis ieprecējās Morcinīkos, viņš tur kūti uzbūvēja. Bet Sibīrijā viņš pēc gada sāka būvēt māju ar vienu istabiņu. Kā celtniecības materiāls tika izmantots kizils – kaltēti govju mēsli. Pirmais gads Sibīrijā ir bijis visgrūtākais. Lai arī tika daudz strādāts, un šo to varēja nopelnīt, bet vienalga nepietika. Pārtikas izsūtītajiem deva maz, ģimene liela, visi ēst gribēja. Gadījās, ka tēvs arī kādu reizi no kolhoza zaga graudus. Pa saujiņai mazai, lai ģimene varētu izdzīvot. Mamma stāstīja, ka jau pirmajā gadā viņi iestādīja dārzu. Augsne Sibīrijā ir auglīga, tāpēc vietējie iedzīvotāji, sibīrieši, nevarēja saprast, kāpēc latvieši mēslo zemi. Raža bija ļoti laba, tad arī kļuva redzams, ka var vēl labāk izaudzēt. Pēc tam tēvs uzbūvēja vēl vienu māju, jau labāku. Tā bija pirmā māja visā sādžā ar koka grīdu. Vecāki nopirka govi un sivēnu. Vārdu sakot, pamazām iedzīvojās. 1954. gadā piedzimu es, un, izrādījās, ka es biju pirmais latvietis, kurš tajā Pokrovkas sādžā piedzimis. Vectēvs Francis kolhoza govīm sienu pļāva. Diemžēl viņš Sibīrijā saindējās un nomira. Mammas brālis Viktors, izcietis apcietinājumu Kazahstānā, atbrauca pie mums uz Pokrovku. 1957. gadā varējām atgriezties mājās. Tā kā tēvs bija labs strādnieks, no Sibīrijas pat negribēja viņu laist prom. Es maz ko atceros, kā mēs devāmies mājup uz Latviju, tikai vien to, ka braucām vilcienā,” stāsta Juris Arbidāns. “Kur jūs apmetāties, kad atgriezāties Latvijā?” jautāju. “Māja Morcinīkos bija aizvesta uz Taudejāņiem, un tur bija ierīkots veikals. Kā māte stāstīja, tā bija parasta baļķu māja. Mūs te, Latvijā, neviens atplestām rokām negaidīja. Pret izsūtītajiem uz Sibīriju izturējās ne tā kā pret citiem. Mēs atbraucām uz Rēzekni, jo Upes ielā dzīvoja mana tēva māsas dēls. Radinieki mums atvēlēja vienu istabiņu, kas bija 12 kvadrātmetrus liela. Mēs tur četratā dzīvojām. Bet pie radiem jau nedzīvojām visu laiku. Tie bija briesmīgi laiki, jo vietējie ne sevišķi mīlēja represētos, kuri atgriezās. Lieta tāda, ka Upes ielā mums piešķīra zemes gabaliņu, kur būvēt māju, bet citi šo zemi bija izmantojuši dārziem, ganībām. Tēvs bija sācis strādāt remontceltniecības pārvaldē, un viņam iedalīja to zemi. Tēvs uzbūvēja māju Upes ielā, kur joprojām dzīvo mūsu ģimene,” stāsta Juris. Nu jau mūžībā gan vecāki, gan Jura brālis Pēteris, kurš miris 1993. gadā. Brālis bija deviņus gadus vecāks. Kāds tad ir bijis Jura dzīves ceļš? “Aizgāju mācīties uz celtniecības tehnikumu, pabeidzu arhitektus, strādāju Projektēšanas institūtā, “Komunālprojektā”, pēc tam mani armijā iesauca. Dienot daudz zīmēju kā mākslinieks. Bet pēc darba mūžs paskrēja, strādājot Zemes dienestā par projektētāju līdz pensijai. Arī dēls Mārtiņš iet manās pēdas, ir sertificēts būvju projektētājs. Meita Ieva dzīvo un strādā Rīgā. Sieva Ilze ir pedagoģe un arī TLMS “Dzīpariņš” vadītāja. Abiem bērniem jau nodibinātas savas ģimenes, un mūs priecē pieci mazbērni,” saka Juris Arbidāns. Paldies par sarunu!
Aija MIKELE-STRUŠELE
Foto no Arbidānu ģimenes albuma
Komentāri