IZSTĀDE BIBLIOTĒKĀ
Sarunājamies ar Marinu Piterāni Cirmas pagasta bibliotēkā, kur viņa vairāk nekā 20 gadus strādā par bibliotekāri. Tikko noslēdzās viņas jaunākās meitas Anastasijas dimantu mozaīkas gleznu izstādes atklāšana. Apskatei bija atvērta arī viņas izteiksmīgo un profesionālo fotogrāfiju izstāde “Gadalaiku mirkļi”. Nastjai piemīt spēja saskatīt skaistumu vientuļā kokā, ezera niedrēs un kļavu lapās, ko slauka sētnieks. Ziemas, vasaras un rudens ainavas un, protams, Ludzas pilskalns ir kā sastinguši šīs klusās meitenes novērošanas spēju pieminekļi. Visām Anastasijas gleznām ir sava nozīme, savs stāsts un daļiņa no viņas pašas, jo tās visas kādreiz rezonēja ar viņas dvēseli. Viņai ir gan “kaķa tēma”, gan “maģiskā pasaule”, kas atspoguļo viņas mīlestību pret fantāziju. Savā pirmajā gleznā, kur attēlots leopards, viņa jūt spēku un aizsardzību; eņģelis ir nogurusi, bet nesalauzta dvēsele; tīģera acis viņai saka: “Dzīve ir grūta, bet mums ir jādzīvo”; un zobenvaļu ģimenē viņa ieraudzīja savu ģimeni. Kāpēc? – Jo zobenvaļi dzīvo baros, lolo katru ģimenes locekli un aizsargā savus mazuļus. Tāpat ir mūsu ģimenē, – uzskata Nastja. – Es šo gleznu radīju kā ģimenes modeli.
NASTJAS STĀSTS
Nastja ir īpaša meitene. Viņai ir 30 gadi, un viņa nav runājusi kopš trīs gadu vecuma: viņas runas centrs “nomira” pēc ērces koduma. Tomēr Dievs viņai deva spēju izteikt savas domas un jūtas ar mākslas palīdzību. Viņa ir dzīvespriecīga un smaidoša. Kad es viņai jautāju, no kurienes viņai tik daudz optimisma, viņa atbildēja ar žestu – ar abām rokām pamāja mātes virzienā. Vispārsteidzošākais ir tas, ka es ātri un viegli iemācījos runāt ar Nastju un saprast viņu pat bez vārdiem. Uz dažiem jautājumiem viņa atbildēja nekavējoties, ar mammas palīdzību; uz citiem atsūtīja ziņu. Nastja uzskata, ka viņas dzīvē ļoti svarīga loma ir bijusi grāmatām. Viņai ir brīnišķīga iztēle, un caur tēliem viņa var piedzīvot to, kā viņai nav. Viņai vienmēr ir bijusi sava pasaule. – Es domāju, ka esmu pilnīgi normāls cilvēks. Bērnībā man bija daudz draugu gan mājās, gan skolā. Mana ģimene, tās atbalsts un rūpes man vienmēr ir bijušas svarīgas. Un mana ļoti aktīvā mamma, kura mani ņēma visur līdzi. Esmu pateicīga savai mammai, ka viņa mani neaudzināja tā, it kā es būtu invalīde un atšķirīga no visiem pārējiem. Lai gan Nastja teica, ka nezina sava optimisma noslēpumu, es to atklāju pati. Īstā ģimenē savējos nepamet. Piterānu ģimene ir īsta: viens par visiem un visi par vienu.
ĢIMENES SAKNES MEKLĒJAMAS PASIENĒ
Nastjas vecāki ir dzimuši Pasienē un apprecējās 1988. gada novembrī. Šoruden apritēs 38 gadi kopš viņu laulības. Aleksandrs pēc profesijas ir šoferis, bet Marina – skolotāja, absolvējusi Pedagoģisko skolu. 1989. gada augustā Piterānu ģimenē piedzima pirmā meita Irēna. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Marina vairākus gadus strādāja par sākumskolas skolotāju Pasienē, un arī viņas otrā meita Tatjana piedzima Pasienē. Drīz pēc tam bērnudārzs tika slēgts, tāpēc Marinai bija jāiet uz darbu ar diviem maziem bērniem. Viņa atceras, kā no rītiem abas meitenes ragaviņās pa sniegu vilka uz skolu un kā viņas sēdēja zem skolotājas galda un zīmēja, kamēr māte mācīja skolēnus…
PĀRCELŠANĀS UZ TUTĀNIEM
Kad 1994. gadā Marinai piedāvāja darbu jaunatvērtajā Cirmas pagasta Tutānu sākumskolā, ģimene nolēma pārcelties. Tas bija tuvāk Ludzai, toreizējam rajona centram. Izvēle bija grūta, bet viņi to nenožēloja. – Lēmumu pieņēmām kopā, apzinoties, ka jaunā vietā būs grūti dzīvot bez ģimenes un draugiem, – stāsta Marina. – Tas, ka Tutāni atrodas pie Ludzas–Rēzeknes šosejas, palīdzēja izlemt – cerējām, ka mans vīrs viegli atradīs darbu. Un tā arī notika. Jaunā ģimene uzreiz saņēma trīsistabu dzīvokli ar karsto ūdeni un apkuri. Pasienē daudzdzīvokļu mājās apkures vairs nebija. Vēl viens liels pluss bija tas, ka meitenes uzreiz devās uz bērnudārzu, un mamma varēja mierīgi strādāt. Drīz, 1995. gada februārī, ģimenē piedzima trešā meita Nastja.
ĪSTAJĀ LAIKĀ ĪSTAJĀ VIETĀ
Tutānos Marinai sākās pavisam cita dzīve. Pārcelšanās nebija viegla. Viņa bija ļoti sarūgtināta un vientuļa, nevienu nepazina. Tomēr pavasarī viss mainījās. – Pavasarī mēs gājām ārā ar ratiņiem, un izrādījās, ka ciematā ir vēl vairākas jaunās māmiņas. Tās bija manas pirmās draudzenes, un mēs joprojām draudzējamies. Dzīve sāka uzlaboties. Marina atradās īstajā vietā īstajā laikā. Skolā viņa bija ļoti noslogota – viņai bija jāvada mūzikas stundas, pulciņi un arī klases stundas. Klubā viņa izveidoja kolektīvu, kur jaunieši dejoja un dziedāja. Mātes dienā, maija sākumā, notika pirmais koncerts. Trīs mēnešus pēc trešās meitas piedzimšanas! Marina atceras, ka Nastja gulēja ratiņos pie krāsns, kamēr viņa ar bērniem mēģināja.
STIPRS VĪRA PLECS
Marinas vīrs ir profesionāls šoferis, taču šeit viņš uzņēmās dažādus darbus – sākumā katlumājā, pēc tam kokzāģētavā. Vēlāk kļuva par starppilsētu autobusa vadītāju, braukāja starp Rēzekni, Ludzu un Zilupi. Kādu laiku strādāja arī par tālbraucēju. Tomēr arī ģimenes galvai nācās pieņemt sarežģītus lēmumus. Marina atceras, ka ziemā, kad piedzima trešā meita, viņas vīrs strādāja par kurinātāju. Pavasarī beidzās apkures sezona, un Aleksandrs palika bez darba. Marina devās darbā uz skolu, bet viņš palika mājās ar mazo meitiņu. Citiem vārdiem sakot, viņš upurēja savu karjeru ģimenes labā. Un ne reizi vien. Aleksandram bija liela ietekme uz savu jaunāko meitu – viņa ir tikpat mierīga, saprātīga un nesteidzīga kā viņš. – Mans vīrs mani vienmēr ir atbalstījis, – atceras Marina. – Es esmu uguns, viņš – ūdens. Varbūt tādai uguns zīmei kā man bija nepieciešams tik kluss cilvēks kā mans vīrs. Es vienmēr saviem bērniem saku, ka tētis ir mūsu klusais patvērums.
PAVEICĀS AR DARBU
Deviņdesmito gadu beigās Tutānos tika atslēgta apkure un slēgts bērnudārzs. Piterānu ģimene atkal saskārās ar tām pašām problēmām kā Pasienē: kur atstāt bērnus, kā dzīvot tālāk? Marina vienmēr centās veltīt uzmanību gan savai ģimenei, gan ciema jauniešiem. Viņa bija ļoti aktīva un muzikāla, un, kad vietējā kluba vadītāja aizgāja no darba, šo amatu piedāvāja viņai. Tā nu 1997. gadā Marina Piterāne sāka strādāt vietējā kultūras namā. Tāpēc, kad ciemā tika slēgta skola, viņai jau bija cits darbs. Un, kad 2005. gadā no darba aizgāja bibliotekāre, Marinai uz pusslodzi piedāvāja bibliotekāres amatu. Viņa uzskata, ka viņai ir paveicies ar darbu: neskatoties uz dzīves kāpumiem un kritumiem, viņai ir 37 gadu darba stāžs.
OTRAIS TRIECIENS. SLIMĪBA
Kad dažus gadus vēlāk Marinai tika diagnosticēts vēzis, viņa nekrita panikā. Viņa katru dienu brauca uz Daugavpili, lai veiktu staru terapiju – negribēja palikt slimnīcā, jo procedūra ilga tikai 15 minūtes. Viņa izturēja 35 staru terapijas sesijas un sešas ķīmijterapijas procedūras. Ikviens, kurš to ir piedzīvojis, zina, kā tas ir. – Visi autobusu vadītāji mani pazina un teica: “Tu braukā kā uz darbu” – Marina smaida. – Bet man bija žēl laika. Kad Marina saslima, viņa turpināja iet uz darbu, lai gan kolēģi ieteica viņai rūpēties par sevi. Viņa pat neņēma slimības lapu. Jā, dažreiz tas bija fiziski grūti. Bet atnāca apmeklētājs, un viņa jutās labāk. – Es domāju, ka darbs un socializēšanās man palīdzēja. Ja es būtu palikusi mājās, es droši vien būtu sevi žēlojusi un raudājusi. Varbūt tāpēc es vienmēr ņēmu Nastju līdzi, un viņa izauga tikpat aktīva. Es viņu nepiespiedu, es viņu iesaistīju, un viņa par to bija priecīga.
SKOLOTĀJA MŪŽA GARUMĀ
Marinas pedagoģiskā pieredze noderēja, organizējot pasākumus klubā un bibliotēkā. Visos pasākumos viņa pati sev bija cenzore, kurai visam bija savi kritēriji un robežas. Drīz vien bibliotēkas sāka reorganizēties, sāka pieaugt to nozīme. Klubā darba slodze samazinājās, bet bibliotēkā – palielinājās, taču tas neietekmēja Marinas darba kvalitāti vai kvantitāti, jo viņa visu darīja no sirds. Viņa neprot sevi žēlot. Kultūras nams, bibliotēka, sporta zāle. 2013. gadā tika izstrādāts sporta zāles projekts un iegādāti trenažieri – pirms desmit gadiem šeit bija daudz jauniešu. Viņi nāca vakaros, pēc skolas, pēc darba. Zāle atradās tajā pašā ēkā, kur bibliotēka, un Marina vakaros uzturējās kopā ar jauniešiem, lai gan tas vairs nebija viņas pienākums. Dzīve bija rosīga. – Cirma vienmēr bija pazīstama. Mēs piedalījāmies sporta un deju pasākumos, dziedājām un iestudējām lugas, – atceras Marina Piterāne. – Kad darbojās kultūras nams, visi ciema jaunieši bija manā pakļautībā. Es šeit jau esmu izaudzinājusi četras bērnu paaudzes. Kad es te ierados, man bija tikai 24 gadi, nedaudz vecāka par vietējiem jauniešiem, bet viņi mani vienmēr sauca vārdā un tēva vārdā. Pirms trim gadiem Tutānu kultūras nams tika slēgts, un tagad Marina strādā tikai bibliotēkā. Tomēr arī šeit viņa regulāri organizē pasākumus, tostarp bērniem un jauniešiem. Viņas zināšanas un pieredze ir noderējusi jaunajā darbā.
KAD VĪRS IR UZTICAMS ATBALSTS
– Kopā ar ciema bērniem vispirms uzauga mani bērni un tagad arī mani mazbērni: galu galā es organizēju visus pasākumus, ceļojumus un ekskursijas arī saviem bērniem. Un tāpēc man vienmēr bija sajūta, ka nepavadu pietiekami daudz laika ar saviem bērniem. Bet tam taču bija tētis. Viņš bija mājās, un es vienmēr zināju, ka bērni nav pamesti. Tētis viņus pieskatīja. Atbalsts – tā ir droša aizmugure. Kad aizbrauc ar slimu bērnu, bet mājās paliek vēl divi, un tuvumā nav vecvecāku. Bet, ja atstāj bērnus pie neuzticama cilvēka, tā ir vesela virkne problēmu. Visgrūtāk bija, kad Aleksandrs devās tālajos braucienos: tad Marinai bija jāpavada vairāk laika mājās. Uz viņas pleciem bija gan sieviešu, gan vīriešu darbs. Tikai vēlāk, kad vīrs pameta tālbraucēja darbu, viņa varēja atviegloti uzelpot, jo viņš rūpējās praktiski par visu māju un tās apkārtni. – Man likās, ka esmu tik gudra, ka varu visu izdarīt: skaldīt malku, pļaut zāli, remontēt automašīnu, un es zināju visus servisus. Bet tad es visu ātri aizmirsu, – atceras Marina.
TREŠAIS PĀRBAUDĪJUMS
Pagājušā gada maijā Saša darbā saslima – viņam bija insults. Slimnīcas, rehabilitācija, sanatorija, invaliditāte… Un Marinai viss atkal bija jāsāk darīt pašai, tā pati vecā rutīna – malka, trimmeris, automašīna, serviss… Ir pagājuši desmit mēneši kopš dienas, kas kļuva par vēl vienu pagrieziena punktu viņu dzīvē. Ģimene izturēja. Vēlreiz. Šis bija trešais trieciens viņu ģimenes vēsturē. Visas meitas palīdzēja, vecākās atbrauca nedēļas nogalēs, bija kopā ar tēvu, devās pastaigās. Īpaši liela slodze ir jaunākajai – Nastjai, kura dzīvo kopā ar vecākiem. Bet viņai tas patīk, jo viņi ar tēvu ir ļoti tuvi.
MĪLESTĪBA PRET MŪZIKU
Marina Piterāne nav tikai kultūras dzīves organizētāja savā pagastā. Viņa uzstājas koncertos kā dziedātāja, režisē lugas un vada meistarklases, lai gan atzīst, ka viņai nav muzikālās vai teātra izglītības. – Pamatus apguvu mūzikas skolā, kur vienu gadu mācījos dombru un vienu gadu – akordeonu. Kad radās nepieciešamība, pašmācības ceļā apguvu gan ģitāru, gan klavieres. Marina savu mīlestību pret mūziku mantoja no tēva, trompetista un orķestra mūziķa. Viņa atceras, ka skolas gados bija ļoti aktīva un apmeklēja dažādus pulciņus. Mācījās mūziku, dejas, adīja, dziedāja korī un spēlēja teātra studijā. – Es nezinu, kā man tas viss izdevās; es joprojām nesaprotu. Bet tas viss dzīvē ir noderējis.
– Par ko jūs sapņojāt kļūt bērnībā?
– Kad biju maza, teicu, ka būšu bērnudārza audzinātāja. Tikai tad, kad kļuvu vecāka, nolēmu kļūt par sākumskolas skolotāju. Pusaudža gados domāju, ka kļūšu par aktrisi un bibliotekāri. Mums mājās bija bibliotēka, un, kad biju viena, kārtoju grāmatas plauktos, alfabēta secībā, izgriezu kartītes no kladēm un spoguļa priekšā rīkoju grāmatu prezentācijas… Lasu kopš piecu gadu vecuma, un pirmajā klasē lasīju grāmatas klasesbiedriem priekšā.
– Kā ar teātri? Tu apmeklēji teātra studiju, vai ne?
– Jā, es gribēju stāties aktieros. Bet domāju, ka varbūt nekļūšu par labu aktrisi. Un mana mamma toreiz teica: “Ja iestāsies Pedagoģiskajā skolā, tu katru dienu būsi aktrise!” Un tieši tā arī notika. Skolotājs vienmēr ir aktieris. Jāsaka, ka savā dzīvē esmu realizējusi visu, ko varēju.
– Tu esi strādājusi par skolotāju, kluba vadītāju un bibliotekāri. Par ko tu pati sevi uzskati?
– Lai kādu darbu es darītu, es vienalga uzskatu sevi par skolotāju. Tas ir pirmajā vietā. Katrā pasākumā es sniedzu kaut ko pozitīvu, kaut ko izglītojošu. Es ceru, ka mani pasākumi nav bezjēdzīgi.
– Kā jūsu ģimene pārvar grūtības?
– Mēs vienkārši ejam, ejam, ejam. Kā tam vajadzētu būt. Mēs pierodam, pielāgojamies situācijai. Mēs vienkārši dzīvojam.
– Kā jūs pavadāt laiku kopā?
– Visbiežāk mēs kopā ar bērniem un mazbērniem grilējam dārzā. Ziemassvētkus vienmēr svinam kopā ar ģimeni, bet vasarā mums patīk uz dažām dienām doties ģimenes atvaļinājumā kaut kur tālu prom. Divas reizes esam bijuši Lietuvā, Klaipēdā un Palangā, un esam bijuši arī Ventspilī. Trīs vai četras dienas atvaļinājuma laikā mūs tiešām satuvina, izglīto un ļauj labāk iepazīt citam citu.
– Vai jūs esat laimīgs cilvēks?
– Jā. Esmu priecīga, ka visi bērni ir šeit, Latvijā. Jaunākā meita dzīvo pie mums, vecākās – Rēzeknē un Ludzā, tāpēc man ir iespēja bieži redzēt savus mazbērnus. Ir prieks redzēt, kā viņi aug.
MAZBĒRNI
Aleksandram un Marinai ir divas mazmeitas un viens mazdēls: vecākajai tagad ir 13 gadi, jaunākajai deviņi, bet mazdēlam – četri. Vecākā mazmeita Valērija dzied un jau uzstājas kopā ar vecmāmiņu koncertos. Marina cer, ka arī viņas mazdēls Arsēnijs dziedās; viņam ir ļoti patīkama, maiga balss. Sofija sāk nodarboties ar fotografēšanu un zīmēšanu; nesen viņa rīkoja savu gleznu izstādes. Visi mazbērni ir radošas personības, tāpat kā viņu vecmāmiņa.
MĪLESTĪBAI IR DIVI SPĀRNI
Mīlestībai, tāpat kā putnam, ir divi spārni. Un neviena ģimene, tāpat kā putns, nevar lidot ar vienu spārnu. Aleksandrs un Marina atbalsta viens otru visu dzīvi – dažreiz viņš sniedz savu plecu, dažreiz viņa. Un gadu gaitā viņi ir kļuvuši par vienu. Viņi ir kā divi uzticami spārni, zem kuriem bērni un mazbērni var patverties no dzīves vētrām. Lai jums spēks un vienotība! Vienmēr.
Irina ANTONOVA
AUTORES un PITERĀNU ģimenes arhīva foto
Komentāri