– Par ko jūs sapņojāt kļūt?
– Es nesapņoju. Es zināju, ka esmu dziedātāja. Tā jutos. Man bija seši gadiņi, kad manis iedziedātā latviešu tautasdziesma “Silta, jauka istabiņa” skanēja Latvijas Radio. Un vēl, tolaik domāju, varbūt būšu gleznotāja? Dziedāt un zīmēt man ļoti patika.
– Spilgtākais un neaizmirstamākais bērnības notikums.
– Diemžēl manu bērnību aptumšoja ļoti drūms likteņa pavērsiens. Astoņu gadu vecumā pazaudēju savu māmiņu. Tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz visu manu mūžu. Ļoti spilgti atceros, kā apmēram 4–5 gadu vecumā ar mammu, tēti, draugiem un akordeonu savā dzimtajā Adamovā gājām čigānos. Sēdēju tētim uz pleciem, mugurā bija mans brūnais, mīkstais kažociņš (droši vien tēloju lāci).
– Kādas rakstura īpašības jums patīk cilvēkos un sevī?
– Ļoti novērtēju vienkārši cilvēcību – labsirdību, labestību, izpalīdzību. Sev esmu vislielākā kritiķe. Jāsadzīvo arī ar negatīvām rakstura iezīmēm, bet, ja jūs jautājat, kas man sevī patīk… Nekad nevienam neesmu vēlējusi ļaunu, neesmu skaudīga, un reizēm man ir arī gribasspēks.
Ilze SONDORE
Foto no Ingas personīgā arhīva
(Bilde tapusi šogad 2. martā, Ingas dzimšanas dienā.)
Komentāri