ANEKDOTE.
Saslimst vīrs, cērmes piemetušās. Dakteris nosaka vājiniekam stingru diētu: dzert kefīru un ēst bulciņu. Pēc nedēļas vīrs sūdzas dakterim, ka labāk nepaliek. Dakteris izslēdz no trūcīgās ēdienkartes arī bulciņu.
Pēc pirmās kefīra glāzes izlien cērmīte laukā un izmisusi prasa: “Bet kur tad bulciņa?’’
Veselības ministrs Guntis Belēvičs pieteica sevi amatā kā drosmīgu cīnītāju ar negācijām. Publisko telpu piepildīja Belēviča labas (veselīgas) dzīves prakses retorika. Nost ar alkoholu, sāli, cukuru, taukiem, transtaukskābēm, enerģijas dzērieniem, siļķēm un bulciņām. Vairāk svaiga gaisa, kustību, sporta un ekoloģiskās pārtikas. Idejas skaisti sapakotas veselības platformā līdz pat
2065. gadam, kurā Latvija dižojas kā veselīgākā nācija pasaulē. Pieticību pie malas, kad likme ir nācijas veselība! Iespējams, ka kādu brīdi būs haoss: likumiem, noteikumiem, definējumiem un citiem dokumentiem jāpievieno labojumi un skaidrojumi.
Iespējams, ka daļa valsts pārvaldības sistēmas nebūs gatava pārmaiņām, informēt laicīgi uzņēmējus nebūs iespējams, pārmaiņas prasīs papildu resursus un kontrolējošās iestādes nebūs gatavas papildu funkcijām. Tas nekas. Ja var ticēt kādai no Zemes izcelsmes teorijām, tad sākumā bija haoss. Haoss ir labs atspēriena punkts jaunai pasaules kārtībai. Iespējams, ka kādu reformu vajadzēs atcelt, jo to realizēt nav iespējams politisku, administratīvu iemeslu vai sabiedrības protestu dēļ. Pārdzīvosim!
Dīvainā kārtā praktiski visas Belēviča idejas ir pareizas. Jāēd veselīgi, pārtikas kvalitāte jāuzlabo, atkarības jāsamazina, slimnīcām jāstrādā ekonomiski, jācīnās ar slimību cēloņiem, ne sekām. Viss pareizi, tikai kāpēc ministra krēsls šūpojas arvien vairāk? Kāpēc ministra publiskajā komunikācijā ieskanas nervozi aizkaitinātas notis? Kāpēc Zaļo un zemnieku savienības politiskajai aizmugurei jāstutē ministra krēsls? Kāpēc veselības nozares profesionāļi tik bieži piemin sistēmas sabrukumu? Kāpēc rindas pie dakteriem aug un veselības aprūpes pieejamība samazinās? Jautājumu krietni vairāk nekā atbilžu.
Daļa problēmu tiešām slēpjas nepietiekamā finansējumā. Slimnīcu parādi un plānveida operāciju rindas liecina par akūtu resursu trūkumu. Tikpat akūta šķiet labas pārvaldības trūkuma problēma. Līdzīgi kā izglītības lauciņā, veselības aprūpes reformēšana nav sekmējusies nevienam ministram. Diagnoze? Sistēmas sistēmisks vājums, vadības anēmija, politiķu hroniska skleroze un sēra veidojumi ausīs.
Neba Belēvičs ir galvenais grēkāzis. Latvijas veselības sistēmā krīzes jau bijušas un būs vēl. Pārāk inerta un sabiedriski jūtīga ir veselības nozare. Lai izkustinātu vezumu, ministram jābūt ļoti gudram, tolerantam, sistēmiski jādomā, jābūt reālistam, jāprot sadarboties un klausīties, deleģēt tiesības un uzņemties atbildību. Belēviča atbilstība ministra amatam ir ļoti apšaubāma. Ar enerģiju, paštaisnumu un spītību vien nepietiek. Ja ministrs prastu klausīties, tad vismaz spētu sadzirdēt kritikā racionālus graudus. Nedzird.
Ir tik daudz darāmā un tik maz resursu, ka veselības aprūpē jāprot noteikt prioritātes. Daudziem pacientiem tas dzīvības un nāves jautājums. Bulciņa? Liksim bulciņu mierā. Vēderam ne tikai pārtika, bet arī prieks vajadzīgs.
Aigars PLOTKĀNS
Komentāri