Trausla, vienkārša Latgales sieviete, kura paveikusi to, kas, šķiet, ilgus gadus nebija pa spēkam visai Latgalei kopumā. Viņa ļoti daudz darīja, lai atgrieztu dižajam Latgales dēlam Francim Trasunam viņa labo slavu un vārdu, iemūžinot viņa piemiņu uz laiku laikiem. Tiem, kuri šodien no malu malām brauc uz atdzimušajām Trasuna dzimtas mājām “Kolnasāta” Sakstagalā, grūti noticēt, ka lielais, skaistais mājas — muzeja komplekss atjaunots, celts, veidots un pastāv, pateicoties vienkāršas sievietes pūlēm un neatlaidībai. Valentīna bija gan pētnieks, gan celtnieks, gan ekonomists un finansists vienā personā. Viņa muzeja ideju prata aizstāvēt ministrijās un valdībā, pie baznīcas tēviem un politiķiem. Viņa prata ieinteresēt un par palīgiem “savervēt” ne tikai vietējos iedzīvotājus un Latgales ierēdņus. Viņa spēja par godavīra, bet īstenībā Franča Trasuna taisnību pārliecināt arī Rīgas ierēdņu armiju, garīdzniekus, apkārtējos un ne tikai apkārtējos ticīgos cilvēkus. Viņas lolotais Franča Trasuna muzejs ir un, cerēsim, arī nākamos laikos būs tā vieta, kur mīt Latgales dvēsele. Valentīna Bruzgule dzimusi 1938. gada 7. jūlijā Dagdas novada Andzeļu pagasta Aleksandrovas ciema “Dižarājos”. Mācījusies Zīliņu pamatskolā un Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā. Pēc tās absolvēšanas strādāja dažādās Rēzeknes rajona pamatskolās par skolotāju. Viņas sapnis bija mācīt bērniem patiesību par Latviju — par Latgales vēsturi, ticību, par zemniekiem, amatniekiem. Agrā bērnībā tētis Viktors Bruzgulis bieži vien bērniem stāstīja par priesteri Franci Trasunu un viņa nopelniem Latvijas valsts veidošanā un aizsardzībā. Tēva stāstītais dziļi iespiedās viņas atmiņā, un pēc Latvijas Tautas frontes uzvaras dziesmotās revolūcijas laikā viņa pievērsās Fr. Trasuna dzimtas un viņa dzīves gājuma iemūžināšanai. Pateicoties Valentīnas neatlaidībai un vēlmei celt gaismā no aizmirstības priestera Fr. Trasuna nopelnus Latvijas un Latgales labā, viņa izveidoja muzeju “Kolnasāta”, kas ir ne tikai Franča Trasuna, bet arī Latgales vēstures muzejs. Nenoliedzami viņa ir veikusi milzīgu darbu, lai sasniegtu iecerēto. Saspringtajā darba cēlienā (no 1990. līdz 2015. gada pavasarim) paveikts tas, ko Valentīna savos sapņos lolojusi. Ir unikāls muzejs “Kolnasāta”. Tuvākajā laikā iznāks arī grāmata par “Kolnasātas” atdzimšanu. Jau nebūdama muzeja “Kolnasāta” vadītāja, viņa dzīvoja līdzi visam, kas tur notika. Bet… katram no mums tur augšā ir nolikts savs laiks. Savās lūgšanās Valentīnu pieminēs radi, draugi, arī tie daudzie cilvēki, kuriem viņa palīdzējusi, kuru bēdas vai rūpes bija arī viņas rūpes; tie, kurus viņa pulcināja maija vakaros pie “Kolnasātas” atjaunotā krusta; visi, kuru veselības problēmas viņa uztvēra kā savējās un centās palīdzēt.
Valentīnu mūžības ceļā uz Miera ielas kapiem Rēzeknē izvadīsim ceturtdien, 7. aprīlī, plkst. 10.00 no Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcas.
Mūžīgu mieru dod viņai, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai!
Biedrība “Latgalīši”,
Latgales Kultūras centra izdevniecība,
laikraksts “Rēzeknes Vēstis”
Komentāri